"Muļķīgais spoks, kā tu uzdrošinies te parādīties?! Vēl jums nav gana? Jūsu bezkaunībai nav robežu. Es tam darīšu galu!"
"Kristiānā, es esmu ieradies, lai visu Spoku meža iemītnieku vārdā tev atvainotos un izteiktu visdziļāko apbrīnu, ar kādu tu atrisināji šo Baltās dāmas jautājumu. Tas bija lieliski, kā tu viņu noliki pie vietas."
"Atkal jūs klausījāties un snaikstījāties gar logiem?!"
"Nē, nē, tikai es. Es viens pats. Tavs briesmīgi pareizais lēmums, ko tu pieņēmi, bija šausminoši gudrs, un to atbalsta viss Spoku mežs. Šermuļi iet pār kauliem, cik pateicīgi mēs tev esam. Viņa vienmēr iedomājas, ka ir pārāka par mums. Šī pils iemītniece. Nepiedalās kopīgos saietos un vīzdegunīgi iet garām, ja satiek kādu no mums krustcelēs. Šausmīgi briesmīgi liels paldies tev! Mēs ņemam visus sliktos vārdus atpakaļ, ko tev teicām, un vēlreiz šaušalīgi atvainojamies par nemieru, ko šodien jūsu mājās sataisījām. Tu esi tik gudra un saprātīga."
"Paga, paga," teica tante Kristiānā, "sāc no sākuma. Tikai pienācīgākā vietā! Virtuve nav īstā telpa, kur risināt tādas sarunas. Dosimies uz dzīvojamo istabu!"
Viņa cēli izslīdēja pa durvīm. Uno viņai sekoja, un bērni, protams, arī. Tante cienīgi atbalstījās pret kamīna dzegu un teica:
"Nu, tagad vari sākt!"
Uno sāka savu runu no gala. Bērniem īpaši patika tā vieta, kur spokiem šermuļi aiz labpatikas skrien pār kauliem. Viņi pat apsmējās, bet tante klausījās visu dziļā nopietnībā un uztvēra šo pieglaimīgo runu kā tīru patiesību, it kā nezinātu, ka spokiem kaulu nemaz nav. Uno runas plūdi ieilga, ne par velti spoki bija viņu sūtījuši. Viņš uz mutes nebija kritis un varēja runāt un runāt. Vienā mirklī šķita, ka tantei prātā jau rosās citas domas. Viņa ar rokas mājienu apturēja Uno un sacīja:
"Es pati zinu, ka esmu vislabākā, bet tas, ka jūs esat pieņēmuši manus lēmumus kā vienīgos pareizos, mums ir jānosvin!"
"Kā?" Uno un bērni reizē iesaucās.
Tante Kristiānā viltīgi piemiedza acis.
"Šajā mājā reti kad var redzēt tik veiklu un lunkanu kungu kā tu, Uno!"
Uno bezmiesiskais augumiņš tiešām bija lunkans. Viņš to, kā atbildot Kristiānās vārdiem, veikli izlocīja šurpu turpu un uztaisīja gaisā dažas virtuozas piruetes. Tante Kristiānā atzinīgi pamāja ar galvu un turpināja:
"Kāju tev arī nav, tātad nenomīsi manējās."
Uno pablenza uz sava ķermenīša lejas daļu. Kāju tur tiešām nebija, tiesa kas tiesa, bet tante Kristiānā jau spalgi iesaucās: "Mēs dejosim!" un uzsita knipi gaisā. "Pulksteņvīri! Mūziku! Tango!"
Pulksten viri paklausīgi sasēdās bariņā, turēdami nez kur uzietus instrumentus.
"Khe, khe, kho mēs dhejosim?" Uno uztraukti krimšķināja. Šķiet, viņš nebija dzirdējis pēdējo tantes Kristiānās vārdu jeb izsaucienu.
"Un kā tu domā, kādu deju var gribēt dejot būtne ar tik sarkaniem nagiem?" Viņa pastiepa abas rokas pretī Uno, tad pieliecās arī pati un skaļi iečukstēja spociņam ausīs: "Džungļu sarkanais!"
Neizskatījās gan, ka Uno orientējas nagu laku krāsās un, vēl mazāk, dejās.
"Tango!" Tante Kristiānā vēlreiz sita knipi gaisā, un pulksteņvīri sāka spēlēt. Tante Kristiānā nebija liela auguma, tomēr spociņš bija pavisam sīks. Bērni ķiķināja, raugoties uz dīvaino pāri, taču dejošana tiem abiem veicās apbrīnojami raiti. Viņi slīdēja pa dzīvojamās istabas grīdu neparasti viegli, izdejodami sarežģītus soļus un lieliski turēdamies mūzikas taktī un ritmā. Uz viņiem lūkojoties, arī Izabellai nevilšus sāka kustēties kājas. To pamanījusi, tante Kristiānā līksmi uzsauca:
"Nāciet jūs ar dejot!"
"Nu, nē," noīdēja Roberts, stingri ieķerdamies krēsla atzveltnē, bet Izabella jau bija pielēkusi kājās un vilka pārsteigto Jāni istabas vidū.
"Dejosim!"
Jānis izmisis lūkojās uz Robertu, cerēdams uz glābiņu, bet Izabella viņu raustīja un grieza uz visām pusēm.
"Nu, Janci, skaties, kur tu kājas liec! Pacenties mazliet!"
Jānim no piepūles metās slapja mugura. Viņš, nenovērsis acis, skatījās uz Izabellas kājām, mēģinādams atdarināt soļus. Nezinādams, kāds būs nākamais, viņš nepārtraukti kavēja, tamdēļ ik pēc brīža taisīja neveiklus palēcienus vai milzu izklupienus. Tas viss Robertu uzjautrināja tik ļoti, ka viņš smējās locīdamies un gandrīz krita nost no krēsla. Uzmetis skatu draugam, Jānis samulsa vēl vairāk un satraucās, un kārtējo reizi uzkāpa Izabellai uz kājas.
"Au! Milzu lempi!" viņa iesaucās.
Roberta skaļie smiekli pārmāca mūziku, viņam no smiekliem
sāka trūkt elpa. Jānis galīgi apstulba un apstājās. Izabella nikni zibināja acis.
"lza, es tiešām ļoti cenšos," teica Jānis.
"Pacenties vēl vairāk!" Izabella uzstāja, atkal sākdama raustīt viņu mūzikas ritmā. Roberts turpināja smieties locīdamies. Tante Kristiānā juta, ka ir pēdējais laiks iejaukties, pirms ir izjucis viņas deju vakars. Ar rokas kustību apstādinādama mūziķus, viņa ierunājās:
"Es skatos… Es skatos… Tas, ko jūs dejojat, vairāk izskatās pēc polkas. Varbūt mums vajadzētu uzdejot kādu pazīstamāku danci?!" Un viņa iedziedājās augstā toņkārtā. Mūziķi tūliņ uzķēra viņas meldiņu. Jā, nu tā lieta gāja, šo deju viņi prata un soļus zināja. Mirdzošām acīm viņi griezās dejā, ik pa brīdim piesizdami kāju un palēkdamies. Roberts bija beidzis smieties, tagad viņš nemierīgi trinās uz krēsla, jo
viņam ari gribējās iejukt priecīgajā dejotāju barā, un, beigu galā saņēmies, viņš to arī izdarīja. Viņš noplaukšķināja Jānim Izabellu, bet ari Jānis negribēja sēdēt malā, un atkal tantei Kristianai nācās iejaukties. "Robert, tev vajag pašam savu dejotāju!" tante Kristiānā teica. "Kur tad lai es viņu grābju?" Roberts burkšķēja caur degunu. "Tagad, kad es vienreiz gribu dejot, man nav, ar ko."
Uno, izpalīdzīgs būdams, piedāvāja ataicināt kādu spoku meiteni, bet tante Kristiānā teica, ka tas būs par ilgu un par garu, un ar veiklu rokas mājienu viņa izdancināja no virtuves slotu. "Tā būs tava partnere."
Pulksteņvīri spēlēja nenoguruši, un dejotāji dejoja aizgūtnēm. Līdz vēlai naktij.
46. nodaļa devītnieks dod labu padomu
Tā ritēja diena pēc dienas, bet Izabella nekādi nevarēja izvēlēties vienīgo pareizo variantu. Viņa raudzījās uz daudzajām pudelītēm un kārbiņām, uz lapām ar veiktajiem pierakstiem. Meiteni pārņēma arvien lielāks izmisums. Viņa nevarēja izdarīt īsto izvēli. Izabella zināja, ka nedrīkst kļūdīties. Cik grūti ir pieņemt lēmumu un paredzēt iznākumu! Kaut jel kāds atnāktu un izdarītu izvēli viņas vietā! Atvērās durvis, un ievēlās Devītnieks, kurš šodien dežurēja virtuvē.
'Tu nebiji atnākusi pusdienās!" viņš teici un nolika Izabellai priekšā paplāti ar ēdieniem. "Tu taisi kādu mikstūru? Es biju iedomājies, ka visas burvju dziras gatavo pusnaktī. Man šķiet, visas raganas pa dienu guļ un naktī buras. Tā vismaz darīja mana vecā saimniece! Oho! Paskat, kāda skaista pudelīte! Tik dīvainas formas! Iekšā vēl atlikusi tikai kada lase noslēpumaina šķīduma. Laikam ļoti vērtīgs. Vai tu zini, kas tajā pudelītē ir?"
"Nē!"
"Izlasi! Kaut gan nē! Izlasīsi pēc tam, vispirms paēd, kamēr silts." Devītnieks pabīdīja zupas šķīvi tuvāk Izabellai. "Tici man, lai kā ies, beigās tu uzvarēsi. Bet tagad ēd!" Devītnieks vēlreiz piekodināja un izslīdēja pa durvīm.