Izabella nelikās ne zinis par zupu. Paķērusi mazo pudelīti, viņa satraukti šķirstīja biezo grāmatu lapas. Acis šaudījās no teikuma uz teikumu.
"Ahā! Beidzot!" Te bija ilgi meklētais virsraksts. Izabella ātri laida acis pāri uzrakstītajam. "Augšup plūstoša enerģija… Lejup plūstošā gaisma tiek pārveidota… Izdalās gaisma, siltums…" viņa lasīja, pārlecot teikumiem un rindkopām. "Spēks, ar kādu augs reaģē uz gaismu… Klātesošie izjūt galējas bailes… Inficētie ar bailēm dzīvo visu mūžu… Trīspadsmitā zīme, noslēpums astroloģijā… Tumsa atgriežas tumsā. Gaismas starojošā enerģija atbrīvo augus un cilvēkus jebkurā pasaules malā…" Ja nu šī mazā, necilā, putekļiem klātā pudelīte, turklāt gandrīz tukša, bija atslēga? Tagad Izabella zināja, kas darāms. Viņa iztēlē jau redzēja, kā milzu pūpēži sāk bālēt un izgaist un ar tiem kopā arī Tumšā enerģija. Pacēlusi acis no grāmatas, viņa tās samiedza spilgtajos saules staros. Meitene nolēma paklausīt Devītnieka stāstītajam par raganu paradumiem un paēst un iet gulēt, lai celtos nakts melnumā un gatavotu savu burvju dziru.
Kad pulksteņvīrs ieradās pēc paplātes, viņš redzēja Izabellu aizmigušu gultā un zupas šķīvi izēstu. Devītnieks nosmaidīja, ieraudzījis, ka Izabella guļ, plaukstās sažņaugusi mazo flakoniņu, viņš gādīgi apsedza savu jauno, mazo saimnieci, ļaudams tai miegā gūt pārliecību pašai par savām spējām.
Izabella pamodās, kad apkārt valdīja melna tumsa. Nešauboties ne mirkli, viņa ķērās pie darba.
"Zeme, Ūdens, Gaiss, Uguns, kas pārveido…" viņa pie sevis skaļi runāja, ierīkodama rituāla vietu. Sarkanās sveces meta šaudigas ēnas uz istabas sienām. Uguns liesmas gailēja, un tikpat spilgti gailēja Izabellas acis. Ar aptiekāra precizitāti viņa svēra un mērija sastāvdaļas, tad uzlika rokas uz sava brūvējuma un teica: "Cilvēka likumus aizstāju ar Visuma likumiem. Bailes, bezcerība, tumsa dod pieredzi. Mēs radām gaismu, mēs to izsaucam un pielūdzam."
Izabella runāja un runāja, līdz bez spēka noslīga turpat uz grīdas un aizmiga. Bet sveces turpināja mest trauksmainas ēnas, līdz izdega, un istaba iegrima piķa melnā tumsā.
Lēnām atvērās durvis, un kāds bez skaņas ieslīdēja istabā. Tas pārvietojās, nekam neuzgrūzdamies, neko neapgāzdams. It kā spētu redzēt naktī. Tas tuvojās meitenei, saudzīgi pacēla un pārvietoja uz gultu. Izabella nepamodās, tikai pabāza roku zem vaiga un kaut ko murmināja par sešiem stariem. Nezināmais neklausījās, tas atgriezās pie galda un lūkojās tumsā, it kā redzētu katru lietu. Tad bez šaubīšanās paņēma mazo, bruņo pudelīti, ap kuru Izabella visu nakti bija būrusies, un palika to meitenei zem spilvena. Nezināmais vēlreiz atgriezās pie galda un lika izgaist visām kārbiņām, mēģenēm un traukiem, liekot tiem atgriezties katram savā vietā, lidz nekas vairs neatgādināja par šonakt notikušo. Tad vēlreiz nostājās pie Izabellas gultas. Melnajā tumsā iemirdzējās divas fosforizētas plaukstas. Tās bija paceltas pār Izabellu: "Noslēgšanās burvestība! Nevienam nebūs lasīt tavas domas!"
Bez skaņas atvērās citas durvis, un nu jau šausmās nodrebētu Jānis un Roberts, ja būtu nomodā, jo tumšais tēls bija pielavījies arī pie viņu gultām. Atkal tumsā iemirdzējās plaukstas, un pār zēniem klājās noslēgšanās burvestība. Bez skaņas atnācis, bez skaņas tas pameta zēnu guļamistabu. Apbrīnojami labi nezināmais orientējās mājā, nepieskardamies pakāpieniem, tas veikli slīdēja augšup pa kāpnēm uz tornīša istabu, kur bija apmetusies tante Kristiānā. Pat Tumšās enerģijas novārdzinātie vecāki miegā neizdvesa nevienu vaidu vai nopūtu. Klusums un tumsa bija sastindzinājuši šonakt šo namu.
Lūk, tantes Kristiānās istabas durvis. Pa to apakšu spīd gaisma, bet nācēju tas neaptur. Durvis klusi atveras, un nezināmais ieslīd istabā, taisnā ceļā dodas pie spoguļa un ieskatās sev acīs. Pretī raugās izteiksmīgi uzacu loki un rudu matu ērkulis.
"Pagaidām viss izdodas, es ar tevi lepojos, Kristiānā!" Viņa uzsmaida pati sev, noskūpsta kaklā pakarto kvarcu un dodas gulēt.
47. nodala babe strīdas ar tanti Kristiānu
No rīta agrā gaismiņā viņus modināja nevis gailis vai modinātājpulkstenis, bet gan Jāņa zugū. Undīne locījās un gorījās, un strūklaka čaloja, cik vien spēja, lai pamodinātu gulētāju. Atvēris acis, Jānis iztrūcināts paskatījās uz savu zugū. Kas gan viņam varētu sūtīt ziņu?
"Janci, nu paskaties taču!" Roberts samiegojies skubināja draugu.
Jānis bija pārliecināts, viņam nepatiks Undīnes teiktais. Zēns juta, kā zosāda saceļas uz rokām un auksti drebuļi dricelēja muguru.
"Auksts!" bija viss, ko viņš spēja pateikt. Vējš pa logu šķirbām spraucās namā un saldēja grīdas. Mežvidos, pirms uguns bija iekurta, aukstums ziemas rītos allaž ņipri lodāja pa istabu stūriem un saldēja katru, kas nebija satinies segā līdz ausīm.
Roberts, vienā rāvienā izlēcis no gultas, paķēra Jāņa zugū. Undīne steidzīgi sāka savu stāstāmo: "Noredzēju redzamo. Uzmani dvīņus! Iesākto neturpiniet. Uzmani dvīņus! Uldriķis, tavs vectēvs."
"Ho-ho! Tavs Sapnītis ir atsūtījis ziņu. Tu saproti, ko viņš ar to grib teikt? Ko tu esi iesācis, un kāpēc tev mūs ir jāsargā? Un kā tu vispār vari mūs sargāt?" Roberts sāka smieties. "Viņš laikam atkal būs redzējis kādu no saviem dīvainajiem sapņiem un no vientulības galīgi
sāk iet sviestā. Uzraksti viņam kaut ko nomierinošu! Ka drīz mēs aiziesim ciemos, nu, kaut ko tādā garā — bla-bla-bla."
Jānis domīgi klusēja. Viņš gan nedomāja, ka sapņu tulks iet sviestā. Jā, tur bija jāpiekrīt, vecais vīrs bija diezgan jocīgs, taču teikt, ka viņš ir ārprātīgs, būtu pārspīlēti. Ja varētu zināt, ko viņš tajā sapnī bija redzējis… Varbūt pajautāt tieši? Nē, Sapnītis vienmēr izvairās no konkrētām atbildēm. Viņš vienmēr runā aplinkus, mīklās, lai īstenība nebūtu pārāk skarba. Uldriķis vienmēr to centās mīkstināt. Kā pareizi pajautāt? Kamēr Jānis prātoja, ieradās Izabella un starojošām acīm paziņoja: "Gatavs!" — un rādīja draugiem savu brūno pudelīti.
"Ju-hūūū!" iesaucās Roberts. "Beidzot!"
Zēni sajūsmināti klausījās Izabellas stāstu par mikstūras izgatavošanu. Kad Izabella bija tikusi līdz Devītnieka parādīšanās brīdim, atsprāga durvis, un uz sliekšņa nostājās Babe. Izabella strauji ieslidināja pudelīti jakas kabatā un no visa spēka centās noslēgties, ar šausmām juzdama, ka viņai tas diez ko neizdodas un nez vai tas izdosies arī zēniem, kuri par to pat nedomāja.
Babe bez "labrīt" un "sveiki" klusējot cieši lūkojās uz visiem trijiem. Viņa zināja, ka Virszemē spēki sāk ātri zust. Tamdēļ vispirms bija jānoskaidro, kas šeit notiek un vai Sapnīša, kas šorīt bija atnācis un raudādams stāstījis savus noredzējumus, nojautas ir pareizas. Viņa pētīgi lūkojās bērnos. Taču sev par dziļu izbrīnu konstatēja, ka netiek tiem klāt. Priekšā bija balta, spēcīga, nu, skaidrs kā diena, ka burvju siena. Kas tad tas?! Ar to tūliņ pat jātiek skaidrībā! Vēl neviens nav spējis stāties pretī viņai, Babei. Tūlīt viņa to uzlauzīs un noskaidros, kas ir šo trīs palaidņu galvās. Taču Virszemes gaiss darīja savu, un staltā un varenā Zemzemes Viedā bērnu acu priekšā strauji pārvērtās par izkāmējušu, sagrabējušu, baismīgu mūmiju. Pirksti kļuva līki un mezglaini, mugura sakumpa, mati nosirmoja, un vaigi dziļi iekrita, izvirzīdami asu zodu. Jānis nodrebinājās. Viņam nepatika šīs pārvērtības. Durvis vēlreiz ar sparu tika atgrūstas vaļā. Šoreiz ieradās tante ' Kristiānā.
"Ola-lā! Tik agrā ritā mums jau viesi?"