"Ko tu te dari?" Pārsteigta bija arī Babe.
"Ģimenes melnā avs un kauna traips ieradusies palīdzēt dzimtai grūtā brīdī." Tante Kristiānā riņķoja ap Babi, ne mirkli nepalikdama mierā.
"Ko tad tu vari palīdzēt? Tu jau no darba bēdz kā velns no krusta!"
Nebija jābūt īpaši gudram, lai noprastu, ka Babe tanti Kristiānu necieš ne acu galā.
"Izskatās, tu vēl arvien neesi mainījusies."
"Nav bijis iemesla! Esmu taču svilpaste un vieglprāte. Bezcerīgs gadījums. Tu uzskatīji, ka neesmu cienīga mantot gredzenu un mācīties!" Kristiānā iekarsa.
"Tu? Mantot gredzenu? Ar tavu juceklīgumu un nenosvērtību?" Babe bija asa.
"Tomēr grūtā brīdī bērni izvēlējās palīgā aicināt mani, nevis kādu citu no plašās radu saimes!" uzvaroši teica Kristiānā.
"Aiz izmisuma un muļķības."
"Nu, protams, dvīņi ir tikpat nederīgi kā es! Arī viņi ir tikpat haotiski un trakulīgi."
"Tevi jau nu gan nevienam neizdosies pārspēt. Es nekad neesmu viņus salīdzinājusi ar tevi un ne ar acu skatu likusi noprast…"
"Nu, protams, jūsu labdzimtība! Ne ar acu skatu neesi likusi noprast… Visu gudrā vienīgā varenā! Tu nekad man nedevi iespēju pierādīt sevi."
Tante Kristiānā bija ne pa jokam iekarsusi. Jānis domāja, ka diez vai viņai būtu drosme stāties pretī Babei Zemzemē, kur tā mirdzēja visā savā varenībā. Šeit, Virszemē, protams, to visu bija izdarīt daudz vieglāk.
'Tu redzēsi, pienāks mans laiks un es vēl parādīšu, ko spēju," Kristiānā turpināja.
"Ko gan tu spēj? Uzgleznot dažus pakaļdarinājumus vai uzvest pāris lugu, par kurām jau otrā dienā visi ir aizmirsuši?!"
Tas ir nežēlīgi, pie sevis domāja Jānis. Bet abas pretinieces nerimās un mēģināja ar vārdiem viena otru aizvainot pēc iespējas sāpīgāk. Ilgi krātas dusmas un neizrunātas lietas beidzot bija tikušas brīvībā. Tās gluži kā pavasara palu ūdeņi brāzās, skalodamas visu sev līdzi un paceldamas augšā dažādus sārņus. Trīs draugi stāvēja kā sastinguši. Viņi neuzdrošinājās pakustēties. Dzirdēja tikai aizkaitinātās balsis. Izskatījās, arī Babe bija aizmirsusi sava nāciena mērķi, bet dega svētās dusmās nolikt pie vietas gados jauno radinieci. Varbūt vienīgi tante Kristiānā zināja, kādēļ ir sākusi šo sarunu un uz kurieni to ved, jo ar katru mirkli, ko Babe pavadīja Virszemē, viņas enerģija gaisa un spēki gāja mazumā, un, kad viņas bija pieminējušas radu radus un nonākušas līdz Rasai, tai novēlētajam gredzenam, kurš laimīgā kārtā bija pazudis, noveļot no meitenes pleciem milzu nastu, kā gandarīti konstatēja tante Kristiānā, viņu balsis beidzot pieņēma rāmāku skanējumu. Kristiānā, protams, neskopojās ar pārmetumiem par to, ka Rasa, šis gaišais, tīrais bērns, ir iespundēta Viedo skolā un tiek gatavota cīņai ar ļauno, kaut gan viņa nekad savā mūžā nav redzējusi patiesu ļaunumu. Babe, par brīnumu, piekrita Kristianai, ka vislabāk ar Tumšo enerģiju tiktu galā kāds, kurš to pazīst līdz pašiem tās dvēseles dziļumiem.
"Bet tu taču negribēsi teikt, ka tā būsi tu?!" iesmējās Babe.
"Nu, kāpēc uzreiz es?" samierinoši teica tante Kristiānā. "Vairāk vai mazāk, man ir citas lietas, ar ko nodarboties šai dzīvē."
"Jā, jā, es zinu tās tavas lietas," atmeta Babe, bet viņas balss nu arī bija pielaidīga un samierinoša. "Es jūtos tā kā maķenīt nogurusi," Babe noteica un pieskārās deniņiem.
"Jā, mīļā, tev būtu laiks atpūsties!"
Tante Kristiānā aptvēra vecenītes plecus un bīdīja to laukā no bērnu istabas. Viņa bija panākusi savu, Babe vairs nebāzīs degunu, kur nevajag. Tagad uz kādu laiku būs miers, un viņi varēs rīkoties netraucēti.
48. nodaļa noslēpumains spēks iemājojis vectēvā. cinā dodas tante zuzanna
*
Pavadījusi Babi atpakaļ uz Zemzemi, tante Kristiānā atgriezās līksmā garastāvokli un paziņoja, ka brokastis viņa šodien gatavos pati.
"Es jums pagatavošu karstos salātus un dzērveņu uzputeni ar pienu. Garšos?" Nesagaidījusi atbildi, viņa jau nozuda virtuvē. Bērni steidzīgi sekoja, Jānim patiešām gribējās redzēt, ko šoreiz nozīmēs viņas "es jums pagatavošu", jo viņam jau bija radies zināms priekšstats par dvīņu tanti. Taču Jānim nācās atzīt, ka tante Kristiānā rīkojas ļoti izmanīgi, katram atrodot darbiņu un visus iesaistot gatavošanas procesā. Viņš pats jau sparīgi grieza salātus, kamēr Izabella čurkstināja gaļas strēmelītes uz pannas, bet Roberts putoja dzērveņu sulā ievārīto mannas biezputru. Tante Kristiānā šaudījās no viena pie otra, kaut ko pagaršodama, pamācīdama, piebērdama un uzslavēdama.
Rezultāts izskatījās vairāk nekā kārdinošs. Pirms sēsties pašiem pie galda, viņi, ēdienus skaisti saservējuši uz paplātēm, gribēja tos uznest augšā sirgstošajiem vecākiem. Tomēr labo nodomu iztraucēja šaušalīgs kliedziens, kas lika pamest bļodas un katlus un visiem skriešus doties uz augšu.
Baismīgie, svešādie kliedzieni un tādi kā rūcieni nāca no vectēva istabas. Šķita, ka viņš cīnās ar kādu nezvēru. Roberts bez minstināšanās atrāva vaļā durvis. Vectēvs istabā bija viens pats. Viņš nekustīgi gulēja gultā. Izabella jau gribēja traukties pie viņa, kad mežonīgs rēciens atkal izlauzās pār vectēva lūpām. Slimības izmocītais augums nodrebēja, un neredzams spēks to piecēla sēdus. Vectēva acis plati iepletās… Jānis bija pilnīgi pārliecināts, tas nav vectēvs, kas skatās uz viņu, bet kāds drūms svešinieks. Kāds, kas bija iemitinājies vectēvā, atkal ierēcās un sāka izdot dīvainas skaņas.
"Apsēsts," nočukstēja Roberts.
"Vairāk vai mazāk," teica tante Kristiānā un trīcošiem, nervoziem pirkstiem sāka knibināties gar savu pulksteni. Uztraukumā viņai neizdevās to atvērt, bet tikmēr nezināmais spēks turpināja plosīties un ārdīties vectēva ķermeni, raustīdams to dīvainos krampjos un izlocīdams šaušalīgās pozās. Ikreiz, kad vectēvs pavērsa savu neprāta pārņemto skatienu uz viņiem, Jānim šķita, ka tas ir pēdējais dzīves mirklis. Zēns redzēja, kā Izabella ar Robertu sadodas rokās, kā vienmēr, kad vajadzēja vairāk spēka. Vectēvs ierēcās un svaidīja galvu no vienas puses uz otru kā ievainots zvērs. Jāņa plaukstas kļuva aukstas un slapjas no baiļu sviedriem. Viņš sajuta naidu, dusmas, agresiju. Tumšā enerģija ar katru mirkli kļuva arvien stiprāka. Tā bija šeit, viņiem blakus un ar katru mirkli kļuva arvien spēcīgāka. Vectēvs ierēcās un pārplēsa segu uz pusēm. Viņa acis pielija ar asinīm, rokas šķēla gaisu kā asi dunči. Beidzot, beidzot tante Kristiānā bija atknibinājusi savu pulksteni un izsaukusi pulksteņvīru komandu. Viņa nokomandēja muskuļotos vīrus savaldīt vectēvu, un tie viņu sasēja ar spēcīgām virvēm. Likusi nepārtraukti vectēvu uzmanīt un katru pārplēsto virvi nomainīt ar jaunu, viņa kopā ar bērniem atstāja istabu. Tante atviegloti uzelpoja, kad aiz sevis aizvēra vectēva istabas durvis.
"Viņš ir apsēsts, vai ne?" jautāja Roberts.
"Jā, Tumšā enerģija arvien vairāk un vairāk pārņem viņa gribu. Ja no sākuma tie bija kādi divdesmit pieci procenti, tad tagad arvien vairāk un vairāk, drīz vien vectēva miesa kalpos melnajam spēkam par mājvietu, un tad vairs tur nekas nebūs glābjams. Vairāk vai mazāk, mums nav pārāk daudz laika. Ja par to kāds uzzinās, vectēvu vedīs uz dziednīcu."
"Nu, protams, ka uzzinās! To jums neizdosies noslēpt!" atskanēja pazīstama balss viņiem aiz muguras. Tas bija Uno! "Drausmīgie rēcieni satracināja un pārbaidīja meža zvērus vairāku desmitu kilometru attālumā no jūsu mājām."
"Ak, vai! Ko nu lai darām? Vectēvu vedīs prom!"
Izabella sāka izmisīgi raudāt. Roberts satraukts paskatījās uz Kristiānu.