"Kas Izabellu tagad nomierinās? Viņu mierināt prot tikai vecmāmuļa."
"Tikai tas mums vēl trūka! Izabella, tūdaļ pat beidz!"
Likās, tante ne pārāk labi pārvaldīja situāciju. Izabellai bija sākusies īsta raudāšanas lēkme. Asaras plūda aumaļām. Neviens nevarēja atrast pareizos vārdus, lai viņu mierinātu. Tante Kristiānā apcirtās uz papēža un devās pie kamīna dzegas. No turienes paķērusi pulksteni, ar skaļu būkšķi nosvieda to Izabellas sakņupušā augumiņa priekšā.
"Tā, skaties uz pulksteni. Es tev ļauju raudāt piecpadsmit minūtes. Bet tā kārtīgi, lai visa māja trīc. Nu, skaļāk, skaļāk! Raudi skaļāk."
Zēni apstulbuši saskatījās. Tantes neiejūtība jau pārspēja jebkādas robežas, bet dīvainā kārtā, vēl pāris reižu iešņukstējusies, Izabella apklusa. Neviens nevar raudāt, ja tam liek. Vismaz Izabella jau nu noteikti. Viņu vispār kaitina pavēles un vēl kaut kādi laika ierobežojumi. Viņa pati izlems, ko darīs! Un raudāt jau nu gan viņa tagad neraudās! Vēl pāris šņukstienu, dažas dziļas nopūtas, un asaras pazuda kā nebijušas.
"Tā, vairāk vai mazāk, ar to mēs būtu tikuši galā!" tante apmierināti nokrekstēja. "Visu laiku pa galvu maisās viens vārds, es tikai nevaru atcerēties kāds." Kristiānā uzmeta skatienu māsasdēlam.
"Vai tu domāji Zuzanna?" Roberts bija izpalīdzīgs.
"Aha! Tas pats jau ir. Tieši viņa." Tante pagriezās un nozuda savā augšstāva istabā.
Pēc mirkļa māja nodrebēja, it kā to purinātu zemestrīce. Tā būkšķēja un krakšķēja, un draudēja sabrukt. Jancis aizspieda ausis un labprāt būtu aizžmiedzis arī acis, bet redzēja, ka dvīņu sejās uzplaukst smaids. Vēl pāris grūdienu lika mājai nodrebēt, tad līdz ar atlūzušām ķieģeļu lauskām un milzīgu putekļu mākoni caur kamīna muti istabā ievēlās kāds apaļai bumbai līdzīgs kunkulis, kurš, pat nesasveicinājies, traucās augšup pa kāpnēm, un drīz vien no Kristiānās istabas atskanēja skaļas balsis.
"Kas tas?" Tik vien Jānis spēja izteikt.
"Tā ir tante Zuzanna. Viņa ir šausmīgi vecmodīga. Vēl arvien ierodas caur kamīnu un mēdz lidot uz slotas."
"Jūs man netikāt par viņu stāstījuši."
"Nebija nekāda vajadzība!" pikti novilka Izabella. "Māmiņai galīgi nepatiktu, ka viņa te ir ieradusies."
"Kāpēc?"
"Viņa dzīvo mājiņā uz vistas kājas, savu dzīvību glabā olā, kuru ir noslēpusi trīsgalvainam pūķim vēderā, un pūķi gana savā meža pļaviņā."
"Tu tagad man stāsti pasaku vai vienkārši izjoko?" Jānis nesaprata — ticēt vai ne.
"To mums stāstīja mamma, paši mēs tikai pāris reižu tanti esam redzējuši un nekad neesam pie viņas ciemojušies."
Augšstāvā atvērās durvis un atskanēja balsis.
"Vairāk vai mazāk, tā ir tava specialitāte."
"Tā ja. Labi gan, ka tu man devi ziņu. Darīšu, ko varēšu!"
Tante Zuzanna bija vēl lielāka un apaļāka par vecmāmuļu. Jānim nebija nekāds pārsteigums, ka viņa gandrīz iesprūda skurstenī. Brīnums, ka tas nesabruka! Pārvietojās viņa, gāzelēdamās no vienas kājas uz otru, plānie matiņi bija saņemti un sapīti bizītē. Rokas, gluži kā uz plaukta, viņa turēja uz sava milzīgā vēdera. īsta tauku bumba, Jānis nodomāja. Apaļie vaigi auga uz visām pusēm, likdami sarauties acīm, līdz tās pārvērtās šaurās, šaurās spraudziņās. Tie kāpa virsū arī degunam un mutei, ļaudami tikai attapīgam minētājam atrast deguna un mutes vietu. Lai jel mazliet savas izjutušās miesas vestu pie kārtības, tante Zuzanna bija ģērbusies brūnā raupjas drānas kostīmā. Tas tiešām, pēc Jāņa domām, kundzītei piešķīra zināmu solīdumu. Taču viņa bija krietni pārspīlējusi ar rotaslietām. Laikam jau gribēja izskatīties sievišķīga. Kaut kas trīsuļoja, iekārts viņas ausīs. Ņirbēja un vizuļoja ap kaklu un abām plaukstu locītavām. Un vēl, kronis visam, viņa bija uzklājusi uz pleciem trīsuļojošu un vibrējošu, nepārtraukti formu mainošu lakatiņu. Ari milzīga broša augšējās pogas vietā! Pārspīlējums pārspīlējuma galā. Taču, kad viņa nonāca lejā un, mīlīgi gāzelēdamās, tuvojās Jānim, lai sasveicinātos, zēns šausmās atsprāga atpakaļ. Tās nebija rotas, vizuļojoši karekļi vai spožas, gaismu atstarojošas pērlītes, tie bija zirnekļi! Veselām kolonijām. Mazi un lielāki, un milzīgs ar krustu vidū augšējās pogas vietā, ari ausis — tie nebija auskari. Tur karājās zirneklīši savos zīda diegos un šūpojās pie katra tantes soļa. Janča iedomātais lakats nemaz nebija lakats. Tur daudzas mazu zirneklīšu grupas auda savus tiklus. Tie smalkus vijumus veidoja ari ap tantes roku locītavām un mežģīņotus rakstus ap viņas kaklu, karādamies veseliem ķekariem. Janča pakrūti sagrāba nelabums.
"Fū! Cik pretīgi!"
Bet tante Zuzanna, salikusi rokas uz vēdera, smējās savus sulīgos un skaņos smieklus. "Tā ja, manu zēn, reizēm dzīve ir pārsteigumu pilna, un brīžiem mēs redzam nevis īstenību, bet savu iedomu atspulgus, bet, kad aizkars krīt, mēs ieraugām patiesību. Tā ja, manu zēn! Še, ņem, ļauj šai mazajai dieva radībai parāpot pa tavu roku!"
Viņa piedāvāja Jānim vienu mazu, spriganu zirneklīti, kurš šūpojās tievā pavedienā. Pirms Jānis spēja ko bilst, zirneklis strauji metās atpakaļ un aizrāpoja pa tantes Zuzannas augšdelmu, iejukdams citu zirnekļu pūlī.
"Izskatās, ka viņš negrib šodien ar tevi draudzēties!"
"Zuzanna, kur tu paliec?" atskanēja spalgā tantes Kristiānās balss.
"Nāku jau nāku!"
Tante Zuzanna aizlīgoja uz vectēva istabas pusi. Bērni sekoja, neatkāpdamies ne soli.
"Tiš, tiš! Ejiet uz virtuvi! Vēl neesat ēduši brokastis," Kristiānā viņus raidīja projām.
"Nē, mēs paliksim!" Roberts teica balsī, kas nepieļāva iebildumus.
"Lai bērni paliek, Kristian! Tu zini manu pārliecību — grāmatu gudrības vien nepadarīs par sava aroda zinātājiem. Viņiem visā ir jāpiedalās. Tā var mācīties ātrāk un labāk. Liliana par daudz savus bērnus sargā, tāpēc izauguši tādi kā podos uz palodzes lolotas puķes. Vajag mietiņu, kur balstīties."
Jānis redzēja, ka Izabella neizturēja un ieknieba tantei Zuzannai mīkstumos, bet tā to nejuta. Izabella necieta, ja kāds kaut ko sliktu runāja par viņas māmiņu.
"Zuzanna, tu tā saki tāpēc, ka tev bērnu nav!" arī tante Kristiānā iebilda. Laikam principa pēc, lai, kā vienmēr, runātu visiem saviem tuviniekiem pretī. "Ja tev būtu šitādi resgaļi, tu arī censtos viņus no visa pēc iespējas ilgāk pasargāt."
"Tā ja, cilvēciņ mīļo! Cilvēks domā, dieviņš dara! Redz, pēkšņi viņi palikuši mājās rīkotāji un valdītāji un tagad nezina, ko ķert un grābt!"
"Viņi ļoti labi tiek ar visu galā!" tante Kristiānā aizstāvēja dvīņus.
"Beidziet abas! Runa nav par mani un Izabellu!" teica Roberts.
"Tā ja, dēliņ!" piekrita Zuzanna, kura bija atlīgojusi līdz vectēva durvīm.
"Kas mums būs jādara?" tante Kristiānā kareivīgi noprasīja.
"Ko nu jūs, mīļā, varat daudz sadarīt? Stāviet tik mierā, un viss būs labi."
Jānis raustīja Robertu aiz piedurknes, cenzdamies pievērst sev uzmanību. "Ko viņa darīs?" viņš čukstēja.
"Izdzīs nelabo garu! Viņa vienīgā mūsu dzimtā ir garu izdzinēja."
"Kā to dara?"
"Tūlīt redzēsim!"
"Kāpēc viņa ir vienīgā?"
"Tāpēc, ka tas ir baiss pasākums, tur vajag īpašu sagatavošanos un zināšanas, jo izdzītais gars mēdz ieperināties izdzinējā. Izdzinējam ir jābūt milzīgi stipram."
Vectēva istabā rosība nebija rimusi ne mirkli. Visi deviņi pulksteņvīri atradās nepārtrauktā kustībā, mēģinot savaldīt trakojošo vectēvu. Izskatījās, ka Tumšā enerģija tikai pieņemas spēkā, jo virves trūka cita pēc citas. Pulksteņvīri nepaguruši tās atkal saitēja ap vectēva rokām un kājām. Miesa bija nobrāzta jēla, un vēnas piepampušas.