"Rasa kopš tā brīža, kad pienāca ziņa, ka tu esi ieslēgta skolā, Mežvidos daudz kas ir mainījies! Ar vecākiem nepavisam nav labi."
"Kas? Es tūlīt gribu redzēt mammu!"
Viņi devās uz augšstāvu. Roberts bija nolēmis māsai neslēpt neko. Pēc vecāku un vecvecāku apciemojuma visi klusēdami atgriezās dzīvojamajā istabā. Viņiem bija pievienojusies arī tante Kristiānā, kura beidzot bija atkabinājusi aizsprausto kāju un gāja, ļaudama pastalām mīksti plakšķēt pret grīdu.
"Tagad es uz mirkli gribu pabūt viena, man ir jāpadomā." Rasa aizcirta savas istabas durvis līdzgājējiem degungalā.
"Nu ko. Iesim mēs katrs uz savu istabu. Izskatās, šodienai pietiks," noteica tante Kristiānā un aizgāja uz savu torni.
Izabella satraukti paskatījās uz Robertu un Jāni.
"Mums ir jādodas uz Zemzemi! Ar kliņģerīšu sēklām viņi tālu netiks," viņa sacīja un izvilka no kabatas savu brūno pudelīti. "Bet mums viss izdosies, jūs redzēsiet!"
50. nodala bērni dodas uz zemzemi un stājas pretī milzu pūpēžiem
Izabella gribēja doties ceļā tūliņ pat. Roberts ieteica vēlreiz visu apdomāt, jo viņi nekad nebija gājuši uz Zemzemi vieni. Brālis mēģināja pārliecināt māsu, ka viņu plānā jāiesaista arī tante Kristiānā un Rasa. Izabella uzstāja, ka viss esot jādara vieniem pašiem, viņas tikai traucēs realizēt plānu.
'Tante Kristiānā domās, ka visu zina par visiem vislabāk, tāpēc nepārtraukti mūs komandēs un izrīkos. Turklāt mēs nevaram būt droši, ka vissvarīgākajā brīdī viņai neuznāk iedvesma, tad mēs tāpat paliksim trijatā!" protestēja Iza.
"Bet mēs uzņēmām tanti Kristiānu Rozā kvarca brālībā! Un Rasa ir mūsu vecākā māsa!" savu viedokli aizstāvēja Roberts.
"Nu, tur jau tā lieta, ka vecākā māsa! Viņa visu desmit reizes pārbauda, pirms kaut ko uzsāk. Rasa gribēs pārskatīt receptes, pēc kurām es taisīju savu burvju dziru, liks man parādīt sastāvdaļas, sāks vēl eksperimentēt. Tā tas vilksies mūžību! Tu redzēji, kā šodien bija ar vectēvu? Mēs nevaram gaidīt! Mums ir jāpalīdz viņiem atbrīvoties no šīs ligas! Iesim trijatā un ar visu tiksim galā!"
"Tu domā, mēs spēsim pārvarēt robežu starp Šo Pasauli un Zemzemi? Mēs nekad neesam turp gājuši vieni paši. Tu domā…"
"Tad jau redzēs!" Izabella pārtrauca brāli. "Ar problēmām cīnīsimies, kad tās parādīsies, nav ko lieki prātot! Pagaidām viss rit kā pa diedziņu. Dosimies turp šovakar," Izabella steidzās viņus pierunāt. Tā kā zēniem nebija labāku priekšlikumu, viņi piekrita. Draugi nolēma būt gatavi ceļojumam, kad mājās visi būs devušies pie miera.
Laiks vilkās neciešami lēni. Beidzot māja noklusa. Nodzisa gaisma tantes Kristiānās istabā, pēc tam arī Rasas. Kad namā vairs nebija dzirdama neviena skaņa, draugi sapulcējās priekšnamā, kur steidza ģērbties, lai dotos aukstajā nakti. Dvīņu sejas pauda apņēmību neatkāpties no iecerētā. Jānis, ierauts šodienas baisajos notikumos, bija aizmirsis domāt par bailēm. Zēns zināja, ka izvēli ir izdarījis un atpakaļceļa vairs nav.
Mēness laipni rādīja ceļu, pavadot viņus no Mežvidiem līdz pat ozolu birzij. Jānis vēroja spilgto pilnmēnesi, kurš darīja pasauli tik gaišu kā dienā, vienīgi meta noslēpumainas, zilas ēnas. Lielais mēness kā uzticams pavadonis sekoja bērniem soli solī. Draugi gāja klusēdami, domādami katrs savas domas. Arī mežs šodien klusēja, neviens zariņš nečaukstēja, neviens putns miegā neiesvilpojās.
Varbūt tomēr nebija prātīgi doties uz Zemzemi trijatā, domāja Jānis. Dzīvodams Mežvidos, zēns bija iepazinis apkārtni. Viņš pazina katru koku un krūmu. Nu jau Jānis, tāpat kā Roberts ar Izabellu, varēja teikt: "Šis ir mūsu mežs, tajā iet ir droši." Te bija draugi Spoku mežā un viņa ozoliņš. Šeit Jānis bija pārliecināts, ka tiks galā ar jebkuru pārbaudījumu. Tomēr Zemzemē viņus gaidīja kaut kas pārāk liels un biedējošs.
Izabellai šķita, ka, ja kaut kas neizdosies, viņiem būs iespēja mēģināt vēlreiz un pēc tam vēlreiz. Jānim gribējās pajautāt, ko viņi darīs, ja Tumšā enerģija viņiem uzbruks un nebūs nekādas otrās reizes! Viņš nepajautāja. Jānis gāja starp Robertu un Izabellu pa šauro meža stigu, kuru bija ieminuši zvēri, un centās priecāties, ka vismaz mēness apgaismo ceļu, kas veda viņus arvien tuvāk ozolu birzij un ozolam, kurš bija ieeja Zemzemē.
Drīz viņi sasniedza ozolu birzi. Nonākuši pie ozola, draugi apstājās. Arī mēness apstājās un rādīja tik mīlīgu un sapratnes pilnu vaigu, cik nu tāds mēness spēj. Izabella beidzot ierunājās:
"Skatoties uz mēnesi, ir piemērots laiks dažādām maģiskām darbībām. Tā ir laba zīme. Gluži nejauši esam izvēlējušies pilnmēnesi. Domāju, mums viss izdosies!"
Dvīņi sadevās rokās un sāka skaitīt vārdus, ko parasti, lai atvērtu ieeju Zemzemē, skaitīja viņu vectēvs. Taču šoreiz brīnums nenotika. Nenotika pilnīgi nekas. Ozols nesāka mirguļot, un zvaigznes stari neveidoja mirdzošus celiņus līdz viņu kājām. Mežs palika kluss un mēms. Mēness pār viņiem lēja savu spokaino gaismu, ļaudams uz mirkli noticēt, ka viņi jau ir kādā citā pasaulē. Dvīņi mēģināja vēlreiz. Pēc trešā mēģinājuma viņiem nācās atzīt, ka problēma ir uzradusies.
"Ko nu lai dara? Ko tādu mēs nebijām paredzējuši."
Izabella, iepletusi kājas, nostājās pretī ozolam. Tas turpināja klusēt un neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes.
"Es zinu, ka tu zini, kas mēs esam. Lūdzu, uzklausi!"
Izabella sāka stāstīt savus plānus Zemzemē. Ozols palika nekustīgs.
"Jāiet mājās un jāizstāsta viss tantei Kristianai vai vismaz Rasai," ierosināja Roberts.
"Tad šī nakts būs pagalam! Mēs nekur netiksim!" sūrojās Izabella.
"Bet mums jau nav izvēles!" uzstāja Roberts.
"Viņš ir tik auksts. Es nedzirdu viņa sirdspukstus un nejūtu viņa siltumu," murmināja Izabella, pieplakusi pie ozola stumbra.
Koka enerģija… Ozola enerģija… Jānis sasprindzināja domas. Un pēkšņi sajuta. Šķita, ka Jāņa ozoliņš ir nostājies līdzās. Šoziem iegūtais draugs sūtīja savus enerģijas viļņus pretī zēnam. Jānis pēc iespējas spilgtāk centās sajust savu koku, mazo ozoliņu, un viņa enerģiju. Viņš domās tam izstāstīja bēdas — viņu nespēju atvērt milzīgo ozolu. Mazā ozola dvēsele bija tepat līdzās. Jānis sajuta sava drauga spēku. Zēnam šķita, šī milzīgā enerģija ceļ viņu uz augšu. Vienā mirklī viņi kļuva viens — Jānis un ozoliņš. Zēns sajuta sev zem kājām varenas saknes. Rokas kā zari stiepās līdz apvārsnim, un galva kā galotne ietiecās debesīs. Viņš bija ozols pretī lielajam ozolam, un jau nākamajā mirklī viņu abu enerģijas saplūda vienā. Tajā pašā brīdī pie bērnu kājām nostiepās mirdzošo zvaigžņu stari. Lielais ozols sāka mirguļot tāpat kā citas reizes. Tas pārvērtās un laistījās zeltā un sudrabā. Pārsteigtie bērni devās pa mirdzošajām taciņām līdz stumbram,
kurā atvērās durvis. Daudz nedomādami, viņi strauji devās lejup pa kāpnēm ozola vidū.
Tikai tad, kad viņi nostājās uz Zemzemes ceļa, Roberts jautāja: "Kā tev tas izdevās?"
"Tas nebiju es. Tas bija mans ozoliņš," Jānis godīgi atzinās un pastāstīja Robertam un Izabellai, kā viņi ar Rasu bija sameklējuši