viņam draugu koku vidū. Vēl labu brīdi Jānis aizrautīgi stāstīja dvīņiem par mazo, smuidro ozoliņu.
"Tas ir vienkārši lieliski!" teica Izabella.
"Tu daudz esi iemācījies," ar atzinības vārdiem neskopojās arī Roberts.
Spilgtā mēness gaisma viņus pavadīja ari Zemzemē. Izabellai tālākais plāns bija pilnīgi skaidrs.
"Iesim ātrāk, steigsimies aiz pilsētas, kur ir izgāztuve. Tur esot tā sēņu augšanas vieta!" Izabella steidzināja draugus. Gandrīz skriešus viņi devās pa tukšajām ielām cauri pilsētai. Ielās nemanīja nevienu dzīvu dvēseli. Bailes no Tumšās enerģijas lika Zemzemes iemītniekiem uzturēties namos pat tik skaistā pilnmēness naktī kā šī. Tāpēc, steidzoties pa tukšajām Zemzemes ielām, bērni nesatika nevienu, kurš varētu viņus aizturēt vai atrunāt no došanās pretī Tumšajai enerģijai. Kaut gan Zemzemē dzīvoja spēcīgākie no spēcīgākajiem ļaudīm, pašlaik cīnīties ar tumsas spēkiem devās trīs bērni. Izskrējuši cauri gandrīz visai pilsētai, viņi pagura. Solis kļuva lēnāks un apdomīgāks.
"Varbūt mums vajag vēlreiz visu pārdomāt? Kādu dienu te padzīvot, pavērot, labāk saprast?" ierunājās Jānis.
"Nē!" Izabella strupi atcirta, bet tad samiernieciski piebilda: "Ja tie būtu tavi vecāki, tu tā neteiktu!"
Tas bija labs arguments, kam grūti iebilst. Viņi tuvojās pēdējai ielai pilsētas nomalē. Te bija Artūra un viņa vecmammas māja, pēdējā kaut nedaudz mājai līdzīgā celtne šajā pilsētas pusē. Tālāk bija tikai mazas būdiņas. Artūra mājā vairākos logos dega gaisma. Jānis pie sevis prātoja, ka labāk atrastos tur iekšā ar Artūru un viņa briesmīgo vecmāmiņu nekā ietu pretī nezināmajam. Pilsēta palika aiz muguras. Nu jau arī pēdējie dārzi. Parādījās neapstrādāti, klaji lauki, aizaugušas pļavas, krūmi, aiz tiem zīme, kas norādīja, ka lielceļu šķērsojošais ceļš ved uz Zemzemes izgāztuvi.
"Jau pavisam tuvu!" čukstēja Izabella un satvēra Jāni un Robertu aiz rokas. Vai viņa baiļojās, ka zēni pārdomās un nenāks līdzi? Varbūt pati sajutās nedroši un tādā veidā mēģināja sevi uzmundrināt? Draugi devās tieši izgāztuvē.
"Esam klāt. Tās var labi saskatīt/' klusināti teica Roberts.
Mēness gaismā viņi izskatījās pat skaisti, šie milzīgie pūpēži, kas sevī glabāja Tumšo enerģiju. Mēness atspoguļojās viņu apaļajos vēderos, likdams tiem mirdzēt un vizuļot. Milzeņi izstaroja zilganu gaismu. Tā bija tik skaista, ka Jānim ienāca prātā doma, vai tiešām šie pūpēži ir tik ļauni, kā viņi domā. Šķita, milzeņiem piemīt saprāts un skaistuma izjūta. Pūpēži bija izkārtojušies glītos apļos. Iekšējos apļos auga lielākās sēnes, malējos — mazākās. Kā mirdzošu ogu gredzeni tie klāja izgāztuvi.
"Skaisti!" Jānis nenoturējās un saņēma pārmetošu Izabellas skatienu.
"Atradis, par ko jūsmot! Reizēm šķiet, ka tev prāta nav vairāk kā manam penālim!"
"Kāpēc?" Jancis aizskarti atteica. "Es vienkārši esmu godīgs. Tiešām izskatās skaisti! Tomēr es nenoliedzu, ka tas ir ļaunums."
"Beidziet taču strīdēties!" iejaucās Roberts. "Darām, kas darāms, un laižamies! Izabella, kur tava pudele?"
"Es domāju, darīsim tā," čukstēja Izabella, izvilkdama no kabatas pudeli, "vislielākās sēnes aug pašā centrā, mazajā aplī, mums pudeles saturs tur arī jāizlej. Iesim mēs abi ar Robertu, bet tu, Jāni, gaidīsi mūs šeit."
Jānis neiebilda. Daudz labprātāk viņš noskatīsies no malas, pat ja tas nelikās diezko grūti — paiet garām mirdzošajām bumbām un uzliet tām šķidrumu, tomēr noraudzīties no attāluma, likās drošāk. Viņš pat nemēģināja protestēt. Iza gan bija gaidījusi iebildumus un jau bija sagatavojusi runu:
"Tev uz turieni nav jāiet, tu vēl nepiederi pie maģijas pasaules un neesi vēl ar visu saistīts." Jancis tam labprāt piekrita un palika uz ceļa. Izabella saņēma Robertu aiz rokas.
"Tagad!"
Abi skriešus devās uz apļa centru. Tiklīdz dvīņi, rokās saķērušies, nokļuva līdz lielākajām sēnēm, tā miermīlīgie, zilo gaismu starojošie pūpēži pēkšņi atvērās un sāka laist pelēkus dūmus. Dvīņi nokrita apļa centrā kā miruši, un pūpēži tikpat zibenīgi aizvērās un ļāva mēness gaismai atkal viņus apstarot. Tas viss notika pilnīgā klusumā. Viss bija noticis tik ātri, ka Jānis pat nepaspēja sabīties. Kādu brīdi viņš stāvēja apstulbis un sastindzis, tad gribēja mesties pie draugiem, bet nespēja pakustināt ne rokas, ne kājas. Jānis saprata, ka viņš nespēs draugiem palīdzēt. Ja dosies iekšā, viņu piemeklēs tāds pats liktenis. Babe! Vienīgi vecā Viedā te varētu ko līdzēt!
51. nodaļa jānis meklē palīdzību. Cīņa ar Tumšo enerģiju
Atguvis spēju kustēties, Jānis skrēja atpakaļ uz pilsētu, domādams, cik pārgalvīgi un neprātīgi viņi ir bijuši. Ko lai saka Babei? Ja nu dvīņi ir miruši? Nē, nē, viņiem jābūt dzīviem! Jāskrien ātrāk, varbūt Robertu un Izabellu vēl var glābt.
Jānis nekad nebija bijis nekāds dižais skrējējs. Viņš var noskriet pārsimt metru, bet ne jau šitādu gaisa gabalu! Drīz vien sānā sāka durt pie katra soļa. Babes māja bija pārāk tālu — otrā pilsētas galā, pie ieejas Zemzemē. Pacietība, mērķtiecība, izturība. Izabella bija teikusi, ka šīs īpašības ir vajadzīgas, lai kļūtu par labu burvi, bet Jānim tās bija vajadzīgas tagad, tūliņ pat, lai sasniegtu mērķi, lai nokļūtu līdz Babes mājai.
Jau parādījās retās piepilsētas laternas. Neciešamais dūrējs pakrūtē neatlaidās, un Jānis, smagi elpodams, pārgāja soļos. Būdiņas grima tumsā. To iemītnieki gulēja laimīgā neziņā par izgāztuvē notikušo. Izmisis Jānis atsāka skriet un nepārtraukti prātoja, kā dvīņiem palīdzēt.
Artūra mājā joprojām dega gaisma. Jānis iedomājās, vai Artūrs viņam palīdzētu. Katra Artūra un dvīņu tikšanās vienmēr beidzās ar nikniem strīdiem. Tomēr, ja Jānis kaut ko saprot cilvēkos, un viņš pats domāja, ka saprot, Artūram Izabella ļoti patīk. Viņš varētu būt ar mieru palīdzēt. Izmisums deva drosmi, un Jānis bez šaubīšanās sāka sparīgi klauvēt pie Artūra vecmāmuļas durvīm. Jancim par izbrīnu, tās uzreiz atvērās, it kā kāds būtu aiz ārdurvīm stāvējis un viņu gaidījis. Tā bija Artūra vecmāmuļa, ragana kas ragana — sirmi, gari mati, līks deguns. Bet visbriesmīgākās bija acis. Jānis neizturēja skatienu un novērsās.
"Man jāsatiek Artūrs! Vai viņš ir mājās?" zēns izšāva vienā elpas vilcienā.
Vecene stāvēja un cieši lūkojās Jānī, un pat nedomāja spert soli sānis, lai ielaistu zēnu iekšā.
"Ak, tad nevarat gan iztikt bez mana mazdēla! Es jau labu brīdi vēroju, kā jūs dīdāties." Viņa norādīja uz mutesbļodu, pielietu ar ūdeni, kurā atspoguļojās izgāztuve. Varēja redzēt sēnes un to ieskautos abu draugu ķermeņus. Ieraugot tos bezspēcīgi guļam, Jānis saņēma gluži kā strāvas triecienu un, pats nesaprazdams, no kurienes rodas drosme, mēģināja paspert soli uz priekšu.
"Njā, kad ir slikti, jūs vienmēr uzmeklējat mani. Tad jūs izmisuši skrienat pie manis un cenšaties pārgrozīt pasauli pēc savas vajadzības. Ir lietas, kas ir cilvēku spēkos, bet ir lietas, kas nav. Cilvēks var pastāvēt pret cilvēku, bet šeit darbojas augstāki spēki."
"Laid taču zēnu iekšā, vecā ragana!" Jānim par izbrīnu, runāt bija sācis pēkšņi uzradies Artūra vecmāmiņas atspulgs ūdens bļodā, tas rādīja večiņu ierastajā izskatā.
"Ko brīnies? Tā ari esmu es. Mana labākā daļa, mana sirdsapziņa. Esmu to tur ieslēgusi, lai netraucē man dzīvot un darīt to, kas jādara. Taču reizēm, kad man paliek garlaicīgi, es ar viņu parunājos. Bieži gan ne, viņa dara mani vāju." Vecāmāte pagāja sānis, ļaudama Jānim ienākt mājā. "Aiz tā lupatu aizkara ir durvis, ej tik iekšā, mazdēls ir tur."