Jānis devās norādītajā virzienā. Vecā noliecās pār mutesbļodu un sāka strīdēties, vai Artūram vajadzētu iet Mežvidu bērniem palīgā vai ne. Kaut gan patiesībā abas bija vienisprātis — viņam tas ir jādara. Tikai katrai bija savi apsvērumi.
Jānis izgāja cauri virtuvei. Varēja redzēt, ka šī māja piedzīvojusi arī daudz greznākus un pārtikušākus laikus. Šeit viss bija darināts ar vērienu, taču pamests novārtā — pārklājies ar putekļu un tauku kārtu. Likās, ka pat gaisā jūtamas sastingušas skumjas. Sudraba trauki bija apsūbējuši un zelta diegiem cauraustie aizkari izbalējuši. Griesti no atklātā pavarda nokvēpuši. Sen neviena gādīga saimnieka roka nebija tos balsinājusi. Uz pavarda lielā katlā kaut kas vārijās. Jānim pietika uzmest skatienu, lai pakrūti sarautu nelabums. Katlā peldēja melnas gaiļu galvas. Ik pa brīdim kāda parādījās virspusē un raudzījās Jānī nedzīvu, blāvu aci. Mirkli viņš gribēja griezties atpakaļ un tikt svaigā gaisā, bet, paskatījies uz ārdurvīm, zēns ieraudzīja veco raganu, kas viņā nolūkojās. Vēlreiz iet tai garām viņš nevēlējās.
Jānis pieklaudzināja pie Artūra durvīm un devās iekšā, nesagaidot atbildi. Zēns sēdēja gultā un lasīja grāmatu. Nelikās, ka Artūrs priecājās par viņa ierašanos. Drīzāk bija pārsteigts. Uz spilvena stāvēja šķīvis ar smalkmaizīšu drupačām. Tās bija arī uz viņa krekla. Izskatījās, viņš jūtas neērti par nekārtību istabā. Artūrs mēģināja drēbju kaudzi no krēsla iegrūst skapī, bet durvis aiztaisīt neizdevās. Viņš pagrūda ar kāju pagultē pusdienu vai pat vakardienas netīros šķīvjus.
"Ko tu te dari?" Balsī jautās aizkaitinājums, kas mijās ar mulsumu.
Jānis savu sakāmo pateica vienā teikumā: "Lūdzu, palīdzi, Izabella ir briesmās!"
"Izabella?" Artūrs pārjautāja, un košs sārtums pārņēma visu viņa seju. Jancis atviegloti uzelpoja — viņš nebija kļūdījies. Tas nozīmēja, "ka ir kāda cerība. Jānis sāka stāstīt visu, kas noticis. Viņš centās runu nepadarīt juceklīgu, bet no tā neizdevās izvairīties. Artūram nācās vairākas reizes pārjautāt, lai saprastu notikumu secību. Klausīdamies Artūrs sāka ģērbties. Pēc mirkļa viņš jau bija gatavs.
"Ejam!"
"Tu iesi tāpat? Bez burvju dzirām un citādiem atribūtiem?" Jānis izbrīnījās. Viņu pārņēma šaubas, vai nākt pie Artūra bija pareizā izvēle. Varbūt tā bija tikai laika kavēšana?
"Ejam!" Artūrs stingri atkārtoja. Tad, pamanījis Jāni nekustamies, jautāja: "Tu baidies?"
"Es, nē… Es vienkārši nesaprotu, tu iesi tāpat, bez nekā?" Jānis joprojām nekustējās.
"Jā. Tā es darīšu. Tu nāksi līdzi vai paliksi?"
Skatiens, ko Artūrs uzmeta Jānim, lika zēnam nodrebēt. Pat gribēdams viņš nespētu tam pretoties. Viņi iegāja virtuvē, un Jānis centās turēties tā, lai starp viņu un veco raganu visu laiku būtu Artūrs.
"Vecomāt, man te jāaizskrien šovakar vienu lietu izdarīt," Artūrs uzrunāja veco raganu.
"Ej, dēliņ, ej!" ierunājās vecāsmātes seja mutesbļodā. "Ej un parādi pasaulei sevi no labākās puses!"
"Ej, mans puika, ej un parādi šiem visiem, kurš te ir visstiprākais!" Līkdeguna ragana noglāstīja zēna plecu.
'Tā laikam būs vienmēr," Artūrs nomurmināja un aizvēra ārdurvis.
Viņi gāja ļoti ātri, gandrīz vai skriešus. Jānim likās, ka tas ir viņa pēdējais ceļojums, jo Artūrs, kurš devās pretī Tumšajai enerģijai bez burvju mikstūrām un zižļiem, nekādu mierinājumu nedeva. Būtu vismaz viņam kāds maģiskais dzīvnieks vai burvju sirpis, kāds bija somā Rasai.
"Neatpaliec!" Artūrs uzsauca, lūkodamies pār plecu uz nopakaļ rikšojošo Jāni. Jānis saņēmās un pielika soli.
"Kā tu domā cīnīties ar pūpēžiem?" Jānis uzrunāja Artūru.
Artūrs neuzskatīja par vajadzīgu kaut ko sākt Jānim izskaidrot. Viņš tikai nošņācās: "Skrienam ātrāk!" un brāzās uz priekšu.
Jānis centās turēties līdzi, cik spēja. Viņam nebija laika baidīties. Ko gan dotu bailes? Tās nespēja šo situāciju mainīt. Visas cerības Jānis bija licis uz Artūru, taču tagad viņš šaubījās par savu izvēli. Vienīgais, kas Janci iedrošināja, bija Artūra vecāsmātes miers, viņus pavadot. Viņa bija pārliecinātā par savu mazdēlu. Jānis sevi drošināja, atceroties stāstus par to, ka Zemzemē Artūrs tiek uzskatīts par ļoti spējīgu jaunieti.
Viņi pārāk ātri sasniedza izgāztuvi. Apstājušies lielceļa malā, zēni elsoja un vēroja pūpēžus, kas likās izauguši vēl lielāki. Starp tiem tik tikko varēja pamanīt zemē gulošus divus klusējošus augumiņus.
"Kas jums visiem trijiem bija prātā?" Artūrs nočukstēja.
Jānis par labāku izvēlējās klusēt, jo viņš nespēja atbildēt uz šo jautājumu.
"Un kāpēc viņi gāja uz apļa vidu? Galīgi slimi!"
Arī uz to Jānim nebija, ko teikt.
"Labi, sāksim!"
"Ko tieši?" Jānis juta, kā dauzās sirds. Artūrs saņēma viņu aiz rokas un lika, lai Jānis aizver acis un klusē. Nekas vairāk neesot jādara.
"Paļaujies uz mani!"
Jānis neuzdrošinājās iebilst. Sirds strauji sitās, un bailes auga augumā. Lai novirzītu domas, Jānis sāka apdomāt, kā gan viņš te ir iekūlies. Kāpēc vispār ir sācis draudzēties ar dvīņiem, kāpēc viss ir nonācis tik tālu. Šajā brīdī viņš vēlējās pagriezt laiku atpakaļ. Domas griezās uz riņķi vien, kā karuselis. Tad, kad Jānis apjauta, ka viņi tā stāv jau labu brīdi un nekas nenotiek, viņš pavēra acis, bet uzreiz arī aizvēra. Likās, ka milžu pūpēži ir sākuši mirguļot un vizuļot vēl spēcīgāk. Acīs viņam iecirtās asas sāpes.
"Pacel rokas!" Artūrs čukstēja.
Jānis darīja, kā likts, bet pie sevis domāja, cik nožēlojami tas varēja izskatīties no malas. Izgāztuve, brīnumskaisti pūpēži un divi puikas ar paceltām rokām. Ko gan viņi varēja te izdarīt? Kad Jānis gribēja rokas nolaist, viņš sajuta Artūra spēcīgo tvērienu un turpināja turēt.
Jānis dzirdēja, kā Artūrs kaut ko pie sevis klusām murmina. Nevarēja saprast, vai tā ir lūgšana vai pavēļu došana. Vienu brīdi likās, ka viņš piesauc kādu gaismas būtni. Artūrs ciešāk satvēra Jāņa roku un sacīja: "Seko man un ļaujies!"
Jānis nesaprata, kam sekot, kam ļauties. Pēkšņi viss mainījās. Kā viņš atstāja mierā savas domas, tā prāts un ķermenis atbrīvojās. Vēl kāda reta doma izslīdēja cauri galvai, līdz tās pašas no sevis izzuda. Sākumā vēl likās, ka viņš redz vīzijas, līdz arī tās nozuda
Artūrs teica: "Es no visas sirds lūdzu — Gaismas okeāns… Gaismas būtne…"
Jānis noprata, ka Artūrs aicina kādu palīgā. Kādu, kas labprāt ļaujas Artūra lūgumam. Jānis juta, viņš tūlīt piedzīvos kaut ko vēl nebijušu. Viņa ķermenī sāka ieplūst mirdzoša gaisma. Sākumā tā piepildīja vēderu, rokas, kājas, tad galvu. Artūrs turpināja lūgt. Zēnu augumi viegli vibrēja. Griba bija pilnībā koncentrējusies lūgšanai. Gars bija saplūdis ar enerģiju, kas nāca no kosmosa. Tā veidoja ap zēniem mirdzošu gaismas stabu. Jāni pārņēma neizmērojama atbrīvotības sajūta. Likās, iespējām nav robežu.
Tajā pašā mirklī Artūrs noteica: "Tagad sākam!"
Pats neaptverdams, kā, Jānis zināja, kas jādara. Viņi ieelpoja mirdzošo gaismu un caur savu sirdi un uz augšu paceltajām plaukstām sūtīja to Tumšās enerģijas pārņemtajiem pūpēžiem.
"Tikai neapstājies, turpini iesākto, neapstājies!" Artūrs mudināja Jāni.
Jānim ne prātā nenāca apstāties. Kopā ar gaismu bija atnākusi spēka un miera sajūta. Bija skaidrs, ka Tumšajai enerģijai ir jāatkāpjas. Vēl vairāk, Jānis juta, ka sen pazīst šo gaismu, ka tā ir viņa sākums un turpinājums. Visas šīs domas te uzplaiksnīja galvā, te atkal izgaisa. Ar katru ieelpu Jānis juta sevī augam ne tikai mieru un spēku, bet arī prieku. Viņš sajutās liels un varens, Jānim gribējās redzēt, kas notiek uz lauka. Viņš pavēra acis — sēnes mirgoja visās varavīksnes krāsās. Jo spilgtākas kļuva krāsas, jo sēnes kļuva arvien mazākas un mazākas, līdz pūpēži izgaisa pavisam, atstājot laukā tikai divus bērnus. Varavīksnes pārjumti, tīrā klajumā gulēja dvīņi.