"Izabella, parādīsim?"
Izabella paņēma savu bumbu, pielika to pie lūpām un sāka kaut ko čukstēt, tūlīt arī Roberta bumba atdzīvojās, tajā sāka sprēgāt liesmu mēlītes, līdz no tām izveidojās maza, ugunīga ķirzaciņa — Uguns dvēsele Salamandra. Tā lodāja un luncinājās, visādi pievērsdama bērnu uzmanību. Kad Roberts un Jānis pieliecas, viņi dzirdēja to sakam: "Tev ir atkārušās lielas ausis!"
"Izabella!"
"Tu jau neteici, kāda ziņa ir jāsūta!"
"Es arī gribu tādu zugū! Vai varu dabūt?"
"Nav problēmu, kaut vai tūliņ! Ejam un iegādāsim."
"Kāda enerģija tevī ir pārsvarā? Uguns, Ūdens, Zemes vai Gaisa?"
"Ome saka, es esot viens gaisa grābslis!"
"Nu, Janci…"
"Kā tad lai es zinu?"
"Kad tu esi dzimis?"
"Martā!"
"Tad jau būs jāpērk Ūdens zugū."
Jāni vairs neinteresēja ne skatlogi, ne darbnīcas, ne veikali. Viņu bija pārņēmusi vēlme iegūt savā īpašumā zugū. Zēns labprāt būtu aplūkojis draugu stikla bumbiņas, bet viņi savas lodītes jau bija noglabājuši kabatās.
Ejot pa ielu un ielūkojoties namu apakšstāvu logos, Jānis visur redzēja darbojamies ļaužu pulciņus. Vienā izskatījās kā ķīmijas laboratorijā, baltos uzsvārčos tērpti cilvēki kaut ko pilināja no pudeles pudelē, tad sparīgi sakratīja.
"Homeopātiskā darbnīca," Izabella viszinīgi paskaidroja.
"Gaišredzības skola," garām ejot, komentēja Roberts.
Jānim gan tas vairāk izskatījās pēc "aklajām vistiņām". Cik varēja saskatīt caur vitrīnām, vienam bija aizsietas acis, un pārējie tikmēr slēpa dažādas mantas, liekot "aklajam" tās atrast, sajust vai sasmaržot.
"Akmeņu maģija, kristāli, opāli, smaragdi, rubīni," Jānis lasīja izkārtni.
Šajā darbnīcā interesantāks par pašiem akmeņiem viņam šķita saimnieks, kas bija jauns puisis platās biksēs un kreklā, galvā turbāns, sasprausts ar mirdzošiem akmeņiem rotātu sprādzi. Turklāt viņš spēlēja saksofonu.
"Šeit mēs vēl atnāksim?"
"Jā, kāpēc ne?! Visur, kur tu vēlēsies!"
Ielas kļuva arvien platākas, un viņi iznāca palielā laukumā. Otrā pusē tam slējās iespaidīgs nams, kurš izskatījās piedzīvojis raibus laikus un uz savas ādas izjutis dažādus arhitektūras stilus un saimnieku gaumes maiņu. Bet tas netraucēja būt pārliecinoši skaistam. Pirmā stāva sīkrūtotie lodziņi patīkami kontrastēja ar trešā stāva vitrīnām. Ieejas fasādes kolonnas smagnējību līdzsvaroja augsts tornis ziemeļu pusē, un divi milzīgi, krēpjaini vilki durvju priekšā nepārprotami apliecināja sava saimnieka diženumu.
8. nodaļa Dvīņi pazaudē Janci tirgu un atkal atrod pie sapņu tulka
Vilki izskatījās tik īsti, gluži kā dzīvi.
"Jūs labi zināt, ka mums tur jāiet?" Jānis iztrūcies jautāja.
"Nē jau! Skaties pa labi! Redzi, tur! Stūrē tik iekšā!"
Dvīņi vilka Jāni pāri ielai.
"Maģijas sīkpreču tirgus," Jānis lasīja uz izkārtnes vārtu augšējā daļā.
Vēlreiz uzmetis tramīgu skatienu draudīgajiem akmens vilkiem, Jānis nokļuva skaļā, tirgus kņadas pārņemtā ļaužu drūzmā. Tirgū kā jau tirgū — bodīte pie bodītes, galdiņš pie galdiņa. Katrs slavēja savu preci, kā vien mācēdams, un centās pārkliegt kaimiņu. Troksnis apdullinošs. Jāņa vienīgās rūpes bija nevis apbrīnot neredzētās lietas, bet nepazaudēt dvīņus, kuri lauzās cauri burzmai, likdami lietā elkoņus. Nu, protams, atlika Jancim uzmest tikai vienu skatu bodītei ar nosaukumu "Tiec pie savas astes!", kad viņi jau bija pazuduši.
Izbīlī Jānis sastinga uz vietas, un tā bija kļūda, jo ļaužu straume sāka viņu nest, virzīt un bīdīt tai vien zināmā virzienā. Tā viņš ļāva sevi stumdīt un grūstīt, izmisīgi snaikstīdams kaklu un mēģinādams saskatīt draugus, līdz pēc muļļāšanas un bakstīšanas tika izspļauts no pūļa gluži kā ķiršu kauliņš no mutes, pašā tirgus nomalē. Raibais ļaužu pūlis murdēdams turpināja velties no viena tirgus gala uz otru, kamēr Jānis stāvēja, bezpalīdzīgi raudzīdamies apkārt. Savā prātā viņš izdomāja, ka jāmēģina atrast ieeju tirgū un tur arī jāgaida draugi. Taču, tikko zēns sāka uzmanīgu atkāpšanās manevru uz tirgus vārtiem, tā aiz muguras atskanēja pieglaimīga balss.
"Sveiks, mazais draudziņ!"
Jānis kā dzelts apcirtās apkārt. Viņa priekšā stāvēja neliela auguma vīrs sprogainu bārdu, īsi apcirptiem matiem un šaudīgu skatienu. Tas Jānim nepavisam nepatika.
"Tu izskaties pazaudējies! No kura nama tu esi, mazo draudziņ?"
"Es šeit nedzīvoju, es esmu no Virszemes." Jānis neprata melot.
"Mmmm, ak, tā… Labi, labi!"
"Bet es te esmu kopā ar draugiem! Viņi tepat ir." Jānis centās balsij piešķirt pārliecību un pat iesmējās, lai skanētu pārliecinošāk.
"Tā, tā," teica jauniegūtais paziņa un apgāja Jānim apkārt.
Jānis griezās viņam līdzi, cenzdamies nepazaudēt vīru no redzesloka.
"Vai tev patīk sapņot?"
"Ko tādu?" Jānis pārvaicāja.
"Nu, vai tu redzi sapņus?"
"Redzu gan!" Izklausās, ka viņš mēģina mani aizrunāt, Jānis pie sevis nodomāja. Galvenais nezaudēt modrību.
"Jā, jā, tu redzi sapņus. Tas ir labi. Tu man deri!"
"Kam es deru?"
"Es tevi ņemšu par mācekli."
"Varbūt labāk tomēr šoreiz ne?" Jānis mēģināja būt pieklājīgs.
"Jā, manu zēn, sapņi sniedz mierinājumu. Šitādu veiksmi sestdienas rītā…" vecis murmināja un mēģināja satvert Jāni aiz rokas.
Āāāāā! Jukušais! Jānis gribēja kliegt, bet ne skaņa nenāca pār lūpām. Ļaudis tikmēr turpināja tirgoties, čalot un smieties pāris metru attālumā.
"Redzi, esmu pārdevis visus sapņu ķērājus un varu doties mājup. Tu nāksi man līdzi!"
"Es? Ko? Nē!" Jānis izbailēs rāvās atpakaļ, bet veča roka jau viņu stingri bija satvērusi. Izmisis viņš lūkojās apkārt pēc glābiņa.
"Redz, redz, es jau sen tevi pasūtīju savā apzinātajā sapnī, un nu tu esi atnācis pie manis reālajā pasaulē!"
Kādi murgi, Jānis domāja, vēl arvien skatīdamies pēc glābiņa. Brīdī, kad vecis viņu veda ārā pa tirgus vārtiem, Jānis gribēja kliegt, saukt palīgā Robertu un Izabellu, taču saprata, ka sadzirdēt šajā mūzikas un balsu murdoņā viņa saucienus ir maz cerību.
Vecis izvilka viņu uz ielas, kur viņi uzgrūdās virsū pie Malvīnes satiktajai negantnieku grupiņai.
"Sveiks, vecais Uldriķi! Ko tad tu tik agrā rītā?"
"Sveiks, sveiks, Artūriņ! Sveicieni tavai vecmāmiņai! Rau, kur man arī tagad mazdēls būs!"
Vecis, kuru, kā Jānis noprata, sauc dīvainā vārdā par Uldriķi, pavilka Janci garām izbrīnītajiem pusaudžiem un turpināja straujā gaitā doties pa kādu šķērsielu uz namu, kurā visi logi bija aizklāti melniem samta aizkariem. Tramīgi paskatījies uz visām pusēm, viņš iestūma Janci pa ārdurvīm, kur, tām aizcērtoties, zuda arī pēdējā cerība uz glābšanos.
"Tā, tā, tev kopā ar mani būs labi," runāja vecis. "Manu mīļo puisīt! Tūliņ es tevi pabarošu! Tu droši vien esi izsalcis."
Viņš rosījās, aizdedzināja sveces un lukturus, jo visi logi bija tik cieši aizklāti, ka ne vismazākais gaismas stariņš neiespīdēja mājā. Dīvainis nozuda blakusistabā, un Jancis sagumis sēdēja uz krēsla, ar šausmām atskārzdams, ka no bailēm viņš nevar pat paraudāt. Galva bija tukša, un dīvains stingums stindzināja locekļus. Jānis cerēja, ka ' viņš sapņo un ka viss šis notikums ir viens baismīgs murgs, un viņš
pamodīsies, ja ne savās mājās, tad vismaz Mežvidos. Prātā nenāca neviena ideja, neviens situācijas risinājums vai omes noderīgais padoms. Durvis atvērās, un tajās parādījās vecais Uldriķis ar paplāti, nokrautu ar šķīvjiem un tasītēm.