Džons pamāja ar galvu. Atklāti sakot, viņš ar savu džina spēku pats bija mēģinājis izārstēt Dibaka vēderu, bet, nebūdams īsti pārliecināts, ko dara, nodomāja, ka droši vien ir kaitējis vēl vairāk. Par to nebija iespējams pārliecināties.
- Jums pašiem nāksies izveidot virpuļviesuli, Dibaks nočukstēja. Jūtos pārāk slims, lai to izdarītu. Uztvēris šaubu pilno skatienu, ko dvīņi pārmija, viņš piebilda: Tikai mieru. Jums viss izdosies. Tas nav nekas īpašs. Turklāt kaut kur jums ir jāsāk, un šī ir tikpat laba vieta kā jebkura cita.
Grounins purināja galvu. Ja jums nav nekas pretī, viņš teica, es tomēr izvēlēšos lidmašīnu.
- Neuztraucieties, Grounina kungs, Dibaks nočukstēja, satverdams vēderu. Es viņiem izstāstīšu, kas jādara. Viņš vārgi pasmaidīja. Padomājiet par to. Ja avarē lidmašīna, pār jums gāžas asas metāla driskas. Bet, iebrāžoties virpuļviesulī, jūs apņem gaiss. Nekas nav drošāks par gaisa spilvenu, ticiet man.
Grounins aizvēra acis un pamāja ar galvu. Es tikai zinu, ka to nožēlošu, viņš teica. Klausieties, es zinu, ka to nožēlošu.
Viņi uzkāpa stāvā paugurā pilsētas rietumu daļā. No paugura pavērās plašs skats uz Katmandu ieleju, kas reiz, kā bija teikts Filipas ceļvedī, esot bijis čūsku apsēsts ezers. Paugura virsotnē atradās Svajambu Ganapati templis, kuru bija apsēduši pērtiķi, svētceļnieki un tūristi. Tālāk no tempļa, blakus autostāvvietai, viņi atrada klusu vietu, kur Džons ķērās pie virpuļviesuļa griešanas. Viņa pirmais mēģinājums apsvieda kādu mašīnu uz jumta, un nākamais nevadāms aiztraucās projām, vajājot dažus pērtiķus līdz pat Dabas muzejam paugura dienvidu pakājē.
- Baigā cūcība! Grounins žēlojās. Tevis dēļ, Džon, mūs visus arestēs. Pie Svētā Pētera, dabū to gatavu, iekams kāds mūs nav pamanījis.
- Mēs jau esam pamanīti, Filipa teica un norādīja uz stāvvietu, kur kāds vecs mūks sarkanā tērpā sparīgi klanījās pret viņiem, rokas godbijīgi salicis sev priekšā un murminādams lūgšanu. Turpini, Džon, viņa piebilda. Tagad ir par vēlu raizēties par to, ko viņš domās.
- Izskatās, ka tu viņam šo dienu esi padarījis par notikumu, Grounins piezīmēja, kad ar trešo paņēmienu Džonam izdevās viņus visus pacelt no zemes ar pamatīgu virpuļviesuli. Domāju, ka esi stiprinājis viņa ticību, lai arī kam viņš ticētu.
- Man prieks par to, Filipa paziņoja un līksmi pamāja mūkam, kurš tāpat pavēcināja pretī.
- Un to sauc par dievu kaujas ratiem, Grounins īgni nomurmināja, mēģinādams pie kaut kā pieturēties, taču atklāja, ka no tukša gaisa nekāds atbalsts neiznāk. Baigā cūcība!
Kad virpuļviesulis sagrīļojās zem viņiem un uzņēma ātrumu, it kā to vilktu neredzami zirgi, Dibaks skaļi novaidējās. Brītiņu vēlāk viņš paliecās uz vienu pusi un, Filipai par riebumu, izvēmās dažiem tūristiem uz galvas.
- Vai jūties labāk? viņa skarbi noprasīja.
Dibaks vārgi pasmaidīja. Jā. Mazliet.
- Nabaga tūristi, viņa noteica.
Bet Džona virpuļviesuļa un Dibaka vēdera kaitējumi vēl nebija galā. Gaisa plūsmai strauji virzoties augšup, Džons mēģināja to pagriezt ap savu asi, liekot virpuļviesulim tik dramatiski sasvērties, ka viņi gandrīz nokrita no tā.
- Uzmanīgi! Grounins iekliedzās. Tu mūs visus nometīsi zemē!
- Piedodiet, Džons sacīja. Dibaks atkal izvēmās, šoreiz uz tā paša pērtiķu bara, ko Džona pirmais virpulis bija nodzinis lejā no paugura.
- Izlīdzini gaitu, Dibaks deva padomu, noslaucīdams muti piedurknē. Atspied papēžus pret vēju. Tas palīdzēs sakoncentrēt domas uz to, ko tu dari.
Džons darīja, kā likts, un dziļi iegrūda papēžus mutuļojošajā gaisā. Virpuļviesulis uzreiz iztaisnojās.
- Ne tik daudz, Dibaks pamācīja.
- Man šķiet, ka sāku to apjēgt, Džons kliedza, jo tikmēr vēja troksnis bija kļuvis diezgan skaļš.
- Ej nu! Es tā ceru, Grounins norūca. Ja tas tā turpināsies, man nāksies atvadīties no savām brokastīm.
Virpuļviesulis līkumoja lejup pa ieleju, pārlaizdamies pāri tūristu kopmītnei, un vēja aste norāva rievotos metāla jumtus vannasistabām un tualetēm. Apakšā sēdošo sapīkums un apmulsums bija skaidri redzams virpuļviesuļa pasažieriem. Par spīti vēdergraizēm, pat Dibaks pamanījās iesmieties.
- Man vajadzētu ļaut tev vadīt virpuļviesuli biežāk, Džon, viņš teica.
- Mēs esam pārāk zemu, Filipa aizrādīja. Visi mūs var redzēt.
Tā bija taisnība. No zemes visi varēja redzēt trīs bērnus un vienroci vīrieti ērti sēžam kustīgajā virpulī. Satiksmes policists veltīgi mēģināja novirzīt viņus tālāk no rosīgā Durbaras laukuma un izvairoties pieliecās, jo satelītantena, ko virpuļviesulis bija norāvis no kāda burgeru bāra, lidoja uz viņa pusi. Celtnieki, kas krāva ķieģeļus un raka smiltis pie vēl nepabeigtās Hilarija un Tenzinga "Bāzes nometnes" viesnīcas, pajuka, kur kurais. Un jebkurā citā pilsētā, izņemot Katmandu, noteikti būtu sācies haoss. Bet Nepālas galvaspilsēta ir pazīstama ar savu iecietību un bezrūpību. Īstenībā tikai daži cilvēki reaģēja negatīvi, redzot četrus rietumniekus lidojam pa gaisu ar sakrustotām kājām. Daudziem tas bija pirmais iespaids pēc ierašanās Katmandu, un, pēc viņu domām, tie bija četri meistari, kas pārvaldīja jogu slepeno lidošanas mākslu, kas ir viens no transcendentālās meditācijas aspektiem. Šiem cilvēkiem tas šķita kā neapgāžams pierādījums tai apgaismībai, kuru viņi meklēja ašramos un tempļos. Un tā priesteri klanījās, svētie vīri pacēla rokas pret debesīm, guru aplaudēja, jogi ieņēma lotosa pozu un sāka lēkāt pa mauriņiem, it kā viņi arī varētu pacelties gaisā, sievietes meta ziedus, hipiji rādīja zīmes, ka viņi ir par mieru uz zemes, un apātiski smaidīja.
- Superīgi, Dibaks teica un atbildēja ar līdzīgu žestu.
- Uz kuru pusi ir Lakava? Džons jautāja.
- Tur, Dibaks atbildēja.
Džons paskatījās uz Dibaku, kurš, vēl aizvien būdams šausmīgi bāls, vārgi norādīja uz rietumiem. Vai tu esi drošs? Džons pavaicāja.
- Drošs, pilnīgi drošs, Dibaks apliecināja, žultaini norīdams siekalas. Mazliet uz rietumiem, uz dienvidiem un tad taisni līdz pusdienlaikam.
Nepāla ir pasaules augstāko kalnu mājvieta, starp tiem Everests, K2, Makalu un, iespējams, visgrūtākais pārbaudījums kāpējiem Anapurna. Ceļš nesa virpuli pāri Anapurnas ledāju dienvidu malai, un tur ceļotāji saskrējās ar agrīnu musonu vēju, kas, par spīti Džona izmisīgām pūlēm, sāka virzīt viņus ziemeļu virzienā uz Himalaju piekalnēm.
- Mēs novirzāmies no kursa! Filipa iesaucās.
- Es zinu, viņš teica. Bet diemžēl neko nevaru līdzēt.
Ne Filipa, ne Dibaks nekādi nevarēja nākt viņam palīgā, jo tikai tas džins, kas radījis virpuļviesuli, var to vadīt.
- Mums jātiek laukā no šīs vēja pūsmas, Dibaks sacīja.
- Es neuzdrīkstos celties augstāk, Džons paskaidroja. Vai neesat pamanījuši? Sāk kļūt aukstāks. Viņš palūkojās lejup. Nolaisties zemāk arī nešķiet diez ko laba ideja. Lejā ir sniegs. Bet, jo tuvāk viņi dreifēja Anapurnas sniegotajām nogāzēm, jo Džonam kļuva aukstāk, līdz viņš vairs nespēja uzturēt virpuļviesuli un viņi bija spiesti nolaisties ledus laukā uz kalna skarbās ziemeļu puses aptuveni desmit tūkstoš pēdu zemāk par virsotni.
Griezīgs vējš brāzmām pūta no augšas, dzeldams sejā smalku sniegu un atdzesēdams viņu locekļus līdz džiniem tik svarīgajām kaulu smadzenēm. Un bez jebkādiem līdzekļiem, lai iedegtu uguni, nebija nekādu izredžu atgūt pietiekamu ķermeņa temperatūru un atkal likt lietā džina spēku. Arī milzīgajā sniega ielejā nebija ne miņas no kāda tūrista vai kalnākāpēja, kas varētu nākt viņiem palīgā ar kaut ko tik vienkāršu kā karsts dzeramais. Drīz vien visiem četriem bija skaidrs, ka viņi nomirs no aukstuma, ja kāds ātri neatsteigsies viņiem palīgā.