- Vai tas nav apbrīnojami? Grounins iejautājās. Viņš apsēdās liela ledus bluķa paēnā, iebāza roku padusē un apvaldīja zobu klabēšanu tik vien, lai piebilstu Dibaka virzienā: Nekas nav drošāks, tu teici. Un es biju tik stulbs, ka tev noticēju.
- Tā nav mana vaina, ja viņš neprot pienācīgi lidot, Dibaks taisnojās. Viņam būtu vajadzējis doties uz dienvidiem un tad uz rietumiem. Tā mēs būtu izvairījušies no šīs vēju sistēmas.
- Es skaidri atceros, ka tu teici, lai no sākuma dodos uz rietumiem un tad uz dienvidiem, Džons centās pārkliegt vēju.
- Nevaino mani, Dibaks atcirta.
- Neviens te netiek vainots, Filipa iejaucās. Tam nav nozīmes. Ja vien kaut ko neizdomāsim, turklāt labi drīz, mēs te nomirsim no aukstuma. Viņa apsēdās blakus Grouninam un piespiedās cieši viņam klāt, veltīgi pūloties sasildīties.
Lieli, pūkaini mākoņi jau aizsedza sauli, un temperatūra tagad kritās tik strauji kā akmens, un visiem matos parādījās sarma.
Kad Grounins atkal ierunājās un viņa ķermeņa siltums izlauzās aukstajā Himalaju gaisā, viņa elpa izskatījās pēc džina transubstanciācijas. Ja kādam ir tā ārkārtas vēlēšanās, šis būtu īstais laiks to lietot, viņš teica.
Neviens no trim džinu bērniem neatbildēja.
- Man vajadzēja to zināt, Grounins drūmi nomurmināja. Un tad: Nunc fortunatus sum.
- Ko tas nozīmē? Filipa jautāja.
- Es tikai domāju, Grounins atbildēja, apkampdams viņu ap pleciem, par to, ko rakstīja pulkvedis Kilikrenkijs. Man jāsaka, es vēlos, kaut es būtu Lakavā. Kaut man pašlaik būtu uzsmaidījusi laime.
- Īstenībā es tāpat. Viņa norija siekalas un tad norādīja lejup. Skatieties.
Ar gariem, drošiem soļiem kāds ārkārtīgi garš stāvs nāca augšup pa nogāzi. Augums bija mazliet līdzīgs pērtiķim, un to klāja garš, pinkains un sarkans apspalvojums, galva bija liela un smaila, bet plakano seju klāja āda.
- Vai tas ir lācis? Dibaks nervozi jautāja.
- Kāds lācis, Džons atbildēja. Tas ir jetijs. Riebīgais sniega cilvēks.
Grounins aizvēra acis un sagatavojās lūgšanai. Baigā cūcība, viņš norūca. Briesmonis. Tā tik mums vēl trūka.
10. nodaļa pĀrlieku perfekti
Tūkstošiem jūdžu tālumā Ņujorkā abas Citurienes Džona un Filipas dubultnieki, ko bija radījis eņģelis Afriels, uzvedās pat pārāk labi. Viens no apstākļiem, kas eņģeli padara eņģelisku, ir tas, ka eņģeļiem nepiemīt spēja būt sliktiem, paviršiem, nepanesamiem vai nepilnīgiem. Tas nozīmēja, ka Džonam-2 un Filipai-2 nebija parasto trūkumu, kas raksturīgi īstajiem dvīņiem vai jebkuriem citiem bērniem. Ne jau tā, ka Džons un Filipa būtu slikti bērni. Tādi viņi nebija. Bet kā jau visi bērni džini vai laicīgie reizēm viņi bija slinki, neapdomīgi, nepaklausīgi vai gluži vienkārši nerātni. Neviens no šiem bērnu dabiskajiem trūkumiem nepiemita Džonam-2 un Filipai-2, un pēc pāris dienām Austrumu 77. ielas 7. namā kļuva acīmredzams, ka abi dvīņi izturas drīzāk kā eņģeļi, nevis normāli jauni džini. Tā bija Trampa kundze, saimniecības vadītāja, kas to pamanīja pirmā, kad atrada Filipu-2 tīrām vannasistabas un Džonu-2 iznesam atkritumus. Tas tikai apstiprināja Trampa kundzes agrākos novērojumus, ka kāds tagad bija viegli nojaust, kas, bija darbojies ar putekļsūcēju un uzkopis istabas.
- Nezinu, kas jums abiem padomā, Trampa kundze piezīmēja, nervozi aptaustot savas pērles, jo viņa bija ļoti bagāta sieviete un bieži vien zem darba uzsvārča valkāja dārgas rotaslietas. Bet lai tas būtu, kas būdams, esmu ļoti priecīga par palīdzību. Sī māja prasa daudz darba. Reizēm iedomājos, ka man būtu vajadzīgs burvju spēks, lai liktu tai izskatīties nevainojami.
- Mums nekas nav padomā, Filipa-2 paskaidroja.
- Mēs tikai mēģinām padarīt jūsu darbu mazliet vieglāku, tas ir viss.
- Pareizi, Džons-2 apliecināja. Vai jūs negribētu piecas minūtes atpūtināt kājas uz krēsla un ļaut man pagatavot jums tasi zāļu tējas? Izskatās, ka jums tā noderētu.
- Un ko teiktu jūsu māte? Trampa kundze jautāja.
- Ko viņa domātu, ja ienāktu un ieraudzītu, ka jūs abi apkalpojat mani kā kundzi? Mani atlaistu, redz, kas notiktu. Viņa man nemaksā par to, lai es sēdētu un dzertu tēju. Bet viņa tik un tā apsēdās un ļāva sevi mazliet palutināt. Kā gan viņa varēja atteikt? Filipa-2 bija izcepusi viņai kūku. Eņģeļu kūku.
- Neviens man nekad nav cepis kūku, Trampa kundze ar asarām acīs teica. Vismaz kopš manas bērnības. Turklāt tā bija gardākā kūka, kādu viņa jebkad bija ēdusi. Un tēja arī šķita ļoti piemērota. Es pie tā varētu pierast. Viņa klusi iesmējās, bet pēc brīža izraidīja viņus no virtuves un ķērās pie vakariņu gatavošanas. Tā viņa drīz vien aizmirsa savu darba devēju bērnu uzmanību. Vismaz līdz vakariņu beigām, kad, ienākusi ēdamistabā, lai novāktu galdu, viņa atklāja, ka dvīņi to jau izdarījuši. Vēl vairāk viņi bija arī noskalojuši traukus un glīti tos salikuši trauku mazgājamā mašīnā.
- Lai nu viens saka! vina iesaucās.
Arī Gonta kungs bija pamanījis pārmaiņas dvīņu uzvedībā. Kā lai viņš to nepamanītu, ja Filipa-2 paņēma viņa rīta laikrakstu un atnesa viņam gultā kopā ar tasi kafijas labākās kafijas, kādu viņš jebkad bija nogaršojis, un Džons-2 sagatavoja viņam vannu.
Dubultie dvīņi bija ne mazāk priekšzīmīgi arī attieksmē pret Gonta kundzi, bet atšķirībā no vīra viņa secināja, ka bērni jau izdarījuši ko ļoti neapdomīgu, ūn nolēma cieši viņus vērot. Bet kāda slepena likumpārkāpuma vietā viņa, sev par lielu pārsteigumu, atklāja, ka Džons-2 retāk noņemas ar datorspēlēm, daudz mazāk skatās televīziju un vairāk lasa. Un vēl viņa ievēroja, ka Filipa regulāri sukā matus, tīra zobus pēc katras maltītes, uztur savu istabu kārtībā un ēd, kā nākas. Un abi viņi vismaz reizi dienā gāja vannā vai dušā bez jebkādas atgādināšanas. Tas viss šķita kā brīnums.
Vienīgi kaķene Montija zināja patiesību par dubultajiem dvīņiem. Kaķi gluži vienkārši zina to, ko cilvēki un pat džini nekad nevar zināt. īpaši tie kaķi, kas reiz bijuši sieviešu kārtas cilvēki kā Montija. Nebija tā, ka Montijai nebūtu pāris uzvedinošu pavedienu: Džons-2 nesvieda viņai ar priekšmetiem, kad viņa asināja nagus pret Džona iemīļotā atzveltnes krēsla kāju, un Filipa kas šai ziņā bija visai nevērīga pārstāja slepus barot viņu no vakariņu galda. Bet galvenais viņa atšķīra smaržu, un tā kaķeni pārliecināja, ka tie ir citi dvīņi. Šie divi nesmaržoja vispār, kas gan nebija nekāds brīnums, ņemot vērā viņu apsēstību tik bieži mazgāties.
Kad Gonta kundze atklāja, ka Džons iet dušā divas reizes dienā, viņa nosprieda, ka kaut kas nav kārtībā, un ataicināja savu džinu ārsti Dženiju Zahertorti Dibaka māti. Ar dvīņiem notiek dīvainas lietas, vina doktorei Zahertortei teica. Nezinu, kas īsti, bet viņi ir pilnīgi pārvērtušies.
- Pasaki ko konkrētāku, Leila.
- Parasti viņi tik labi neuzvedas. Viņi nav tik izpalīdzīgi. Tik saprotoši. Tik apdomīgi. Tik nosvērti. Tik kārtīgi. Tik uzcītīgi. Un galvenais tik tīrīgi. Man ir aizdomas, ka viņi droši vien ir slimi, pastāvīgi izjūt stresu vai ko tamlīdzīgu.
Doktore Zahertorte papurināja galvu. Leila, mīļā, neļaunojies, ja es teikšu, ka tu pati esi mazliet neirotiska. Lielākā daļa vecāku būtu sajūsmā, ja viņiem būtu bērni ar tādiem trūkumiem, ko tu minēji. Turklāt tu taču zini, kur ir tavi bērni. Vismaz tev ir skaidrs, ka viņi ir dzīvi. Doktore Zahertorte ar pūlēm norija siekalas, mēģinādama apvaldīt emocijas.