- Vai joprojām nav nekādu ziņu no Dibaka? Gonta kundze saņēma savas draudzenes roku un sirsnīgi to paspieda.
- Nekādu. Mana tante Felisija un es visur esam viņu meklējušas. Viņa nopūtās. Tā ir mana vaina. Esmu bijusi pārāk stingra pret viņu. Man būtu vajadzējis dot viņam vairāk brīvības. Bet pēc tā, kas notika ar viņa māsu Faustīnu… doktore Zahertorte notrausa asaru no vaiga.
- Tā nav tava vaina, Gonta kundze iebilda.
- Nē, Leila, ir gan. Ko mēdza teikt Nimroda krusttēvs? Zaudēt vienu bērnu ir nelaime. Zaudēt divus tas liecina par acīmredzamu neuzmanību. Viņa izšņauca degunu. Tas kaut kādā veidā ir saistīts ar Breda un viņa tēva nāvi. Par to esmu pārliecināta. Bet es nezinu, kā. Šķiet, ka Palmspringsas policijai nav nekāda pavediena.
Gonta kundze apkampa doktori Zahertorti. Tev taisnība, viņa atzina. Varbūt es tiešām esmu mazliet neirotiska.
- Vai tev ir kāda nojausma, kādēļ?
Gonta kundze brīdi klusēja.
- Vai lai pasaku tev, kādēļ? doktore Zahertorte jautāja. Vai tas tāpat nav skaidrs? Tu jūtieš vainīga, ka drīz viņus pametīsi. Lai kļūtu par nākamo Zilo džini. Vai tad tā nav?
- Tu to zini?
- Protams. Tante Felisija man izstāstīja. Viņa to uzzināja no Klejojošās Edvidžesas. Viņas ir senas draudzenes.
- Skaidrs.
Babilonas Zilā džine, kas pēc paražas vienmēr bija sieviešu kārtas un visvarenākā no visiem džiniem, bija spiesta saglabāt morālo vienaldzību, lai godīgi spriestu tiesu starp labo un ļauno. Slepenībā Gonta kundze bija piekritusi aizstāt Aješu, veco Zilo džini, kura nejaušas sakritības pēc bija viņas pašas māte, lai nepieļautu, ka Aješa par nākamo Zilo džini padara Filipu. Jo Zilajai džinei bija jāsamierinās ar briesmīgu maksu un ikvienai, kas ieņēma šo amatu, bija jāatsakās no ģimenes un mīlestības un jādzīvo atbilstoši loģikas dzelžainajiem likumiem.
- Tu domā, ka būtu vieglāk atstāt dvīņus, ja tie būtu nepaklausīgi un neapdomīgi? Doktore Zahertorte papurināja galvu. Bet tie nav viņi, kam kaut kas kaiš. Leila, mīļā, tā esi tu. Jo tu zini, cik ļoti tev viņu pietrūks, kad pametīsi mājas. Viņa uz brīdi apklusa. Vai tā nav? Nu, vai man nav taisnība?
- Jā. Tev ir taisnība. Gonta kundze gari un smagi nopūtās. Bet ko es varu darīt? Es devu vārdu, Dženij. Man vajadzēja to dot. Es devu vārdu Aješai, ka būšu nākamā Zilā džine pēc tam, kad viņas vairs nebūs. Un tas notiks visai drīz. Īstenībā tas ir dažu dienu jautājums. Gonta kundze iekoda lūpā. Ko lai es viņiem saku, Dženij? Ko lai es saku Džonam un Filipai?
- Vai gribi manu padomu?
- Protams.
- Tad pasaki viņiem to, ko Aješa teica tev un Nimrodam, kad viņa kļuva par Zilo džini. Tu tam tiki pāri, Leila. Vini arī tiks. Pasaki viņiem to, ko vina teica tev.
Un, ja viņi būs uz pusi tik apdomīgi un saprotoši, kādi viņi, tavuprāt, ir, tad viņi sapratīs. Esmu par to pārliecināta.
Tajā rītā, kad Aješa nomira savās Berlīnes mājās Vācijā, Gonta kundze atrada abas Citurienes mierīgi lasām savās istabās. Tas bija neparastāk Džonam nekā Filipai un mudināja Gonta kundzi uzlikt roku viņam uz pieres, lai pārbaudītu, vai viņam nav pazemināta temperatūra. Viņa āda bija normāli silta, taču Džona izturēšanās bija pietiekami savāda, lai Gonta kundze sameklētu termometru un paliktu to Džonam-2 zem mēles. Viņa temperatūra bija tieši 101,6 grādi pēc Fārenheita trīs grādus augstāka par normālo cilvēka ķermeņa temperatūru, džinam tā ir gluži parasta. Turpretī slima džina temperatūra nevis ceļas, bet krīt.
- Vai kas noticis? Džons-2 jautāja Gonta kundzei.
- Acīmredzot ne, Gonta kundze atbildēja. Vismaz tev ne.
- Man? Džons-2 pārjautāja. Es jūtos lieliski.
- Vai tiešām, mīļais? Viņa paraustīja plecus. Šķiet, tu esi pārāk paklausīgs, tas ir viss.
Filipa-2 ieslīdēja Džona istabā, kā Filipa to reizēm darīja, ja Gonta kundzei būtu viņai kādi norādījumi. Viņa mīļi uzsmaidīja mātei un tad kautrīgi apsēdās: ceļi kopā, rokas klēpī, taisnu muguru kā māte allaž viņai bija ieteikusi sēdēt. Viņa pat bija uzvilkusi kleitu, kas Gonta kundzei patika, nevis džinsus, kam Filipa deva priekšroku.
- Jūs abi esat tādi dīvaini, Gonta kundze turpināja. Jūs nudien esat it kā savaldīti. Paskaties, kā tu sēdi krēslā, Filipa. Parasti tu esi sakumpusi. Un tev mugurā ir kleita. Tu nekad nevelc kleitu, ja vien es tevi nelūdzu. Un Džons lasa grāmatu, nevis skatās televīziju. Tas ir pilnīgi nedabiski.
- Bet, māt, tu man vienmēr aizrādi, lai es nesēžu sakumpusi, Filipa-2 taisnojās.
- Un tu vienmēr saki, lai es vairāk lasu un mazāk skatos televīziju, Džons-2 piebilda. Tieši to es esmu darījis.
- Jā, mīļais. Tev ir taisnība. Gonta kundze apsēdās uz Džona gultas malas un pievērsās abām Citurienēm, vēl aizvien pilnīgi neapzinoties faktu, ka šīs bija tikai īsto Džona un Filipas perfektas kopijas. Tātad man nevajadzētu žēloties, kad jūs darāt tieši to, ko es jums lieku, ja? Tikai esmu radusi, ka jūs abi uzvedaties pavisam citādi.
- Vai es pareizi saprotu? Filipa-2 jautāja. Vai tu gribi, lai mēs uzvestos slikti?
- Nē. Gonta kundze nenoteikti pasmaidīja. Es gribēju teikt pilnīgi ko citu. Tikai nevēlos, lai jūs kļūtu pārāk labi un nebūtu vairs tādi kā agrāk. Pazaudētu savu garu.
Pašai nemaz neapzinoties, Gonta kundze precīzi bija trāpījusi problēmas vārīgajā vietā: nevienai Citurienei nav gara tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tām nav dvēseles. Bija tikai viens veids, kā Gonta kundze būtu varējusi atklāt, kā dubultajiem dvīņiem tā tas ir, uzvest viņus augšā bēniņos, lai tie varētu paskatīties uz savām dvēselēm. Bet tas viņai neienāca prātā. Turklāt viņas domas nomāca, protams, kas cits kā pateikt dvīņiem ne tikai to, ka viņu vecmāmiņa ir mirusi, bet arī to, ka viņa piekritusi būt nākamā Babilonas Zilā džine un tāpēc viņai nekavējoties nāksies pamest mājas. Un, sapratusi, ka Dženijai Zahertortei bija taisnība un nav vairs nekādas jēgas ievērot piesardzību, Gonta kundze skaidri un gaiši pavēstīja viņiem šo ziņu kā viņas pašas māte to bija darījusi pirms daudziem gadiem.
- Tas nozīmē, ka man būs jāpamet mājas uz visiem laikiem, viņa teica. Man būs jāpamet jūs un tēvs un jādodas dzīvot uz Berlīni. Un, protams, uz Babilonu. Nekavējoties.
- Domāju, ka es saprotu, Filipa-2 sacīja un noslaucīja perfektu asaru no vaiga. Tu to darīji manis dēļ, vai ne?
- Nē, Filipa, Gonta kundze atbildēja. Aješa vienmēr gribēja, lai tieši es būtu viņas pēctece. Nevis tu. Visā pasaulē tiešām nav tāda iemesla, lai tu justos atbildīga par to, kas notika.
- Tolaik man tas likās mazliet savādi, Džons-2 rāmi piebilda, jo viņš, protams, varēja atsaukt atmiņā visu, ko atcerējās īstais Džons. Viss droši vien bija jau nokārtots aizkulisēs. Tur Iravotumā. Viņš paraustīja plecus. Tagad tam visam ir jēga.
Lielākoties Zilā džine dzīvoja Berlīnē. Bet Iravotuma bija dīvaina vieta Babilonā, kur Zilā džine ieradās reizi gadā, lai nocietinātu savu sirdi.
Dubultie dvīņi kādu laiku klusēja, kamēr apsvēra, kā labāk reaģēt, un viņiem ātri vien nostiprinājās iespaids, ka Gonta kundzei diez vai būtu līdzēts, izrādot īpašas emocijas. Un abi nolēma, ka jaukāk, mīļāk un ne tik egoistiski būtu domāt par Gonta kundzes, nevis par savām jūtām, atvieglot mātei to, kas viņai neizbēgami bija jādara.