Barons bija gara auguma gaišmatis ar platu, draiskulīga izskata seju. Šķita, ka viņa koši zilās acis mirdz pat spilgtāk par mazo briljantu, ko viņš nēsāja vienas auss ļipiņā.
- Tad jau visi tie mīti un leģendas par sniega cilvēku, Džons sacīja, kad viņi bija beiguši iepazīties, īstenībā ir par jums?
- Jā, šķiet, ka tā. Viņš paraustīja plecus. Sākumā tas darbojās veiksmīgi. Vietējie cilvēki turējās pa gabalu un lika mani mierā. Bet tad sāka parādīties atnācēji, kas rīkoja ekspedīcijas, lai mani noķertu. Protams, šeit esmu tikai dažas nedēļas ziemā, tāpēc atrast mani nav tik viegli. Atlikušo gada daļu es pavadu savās ģimenes mājās Bavārijā, Hoenšvangavā.
- Bet kāpēc doties uz šejieni? Grounins jautāja. Manuprāt, jūs varētu izvēlēties kādu siltāku vietu, jo esat džins un tā tālāk. Un jums ir karstas asinis un tamlīdzīgi.
- Nelaime ar vairumu karsto zemju un skaisto vietu, barons paskaidroja, ir tā, ka tās visas ir pilnas ar tūristiem. Pirms piecdesmit gadiem es mēdzu braukt uz Maljorku, Maldīvu un Havaju salām, Jamaiku, Virdžīnu salām. Viņš papurināja galvu un savieba seju. Bet ne tagad. Šīs vietas kļuvušas tik komerciālas, galīgi samaitātas. Tā nu es dodos uz šejieni. Protams, te ir tūristi.
Un pa kādai grupai kalnākāpēju. Bet uzkāpt Anapurnā nav tik viegli. īpaši ne šajā gadalaikā. Viņš silti pasmaidīja. Tāds ir mans stāsts. Kāds ir jūsu? Pamanīju virpuļviesuli un uzminēju, kas būtu varējis notikt.
- Mēs lidojām no Katmandu uz Lakavu, Filipa teica, kad vējš aizpūta mūs nepareizā virzienā.
- Aukstais gaiss atņēma man spēku, Džons turpināja, un nācās izšķirties par piespiedu nolaišanos.
Barons pamāja ar galvu. Tā ir parasta problēma, kad pirmoreiz mācies lidot, viņš sacīja. Ķermeņa siltuma zudums ir profesionāls drauds džiniem.
- Kā tad nākas, ka jums tas nebeidzas? Dibaks jautāja. Uz šā kalna salst pēc traka.
- Pirmkārt, te iekšā ir ļoti silti, barons teica.
- Tā tas ir, Grounins piekrita, novilkdams žaketi un palaizdams vaļīgāk kaklasaiti. Te ir kā krāsnī.
- Un, otrkārt, ir ļoti silti arī tad, kad es esmu jetijs. Mani tauki un kažoks nozīmē, ka mana ķermeņa temperatūra paliek nemainīga. Viņš saņēma Džona T kreklu un paberzēja drēbi pirkstos. Nākamreiz, kad lidosi, es tev ieteiktu uzvilkt ko siltāku. Varbūt lidotāja aitādas tērpu.
- Es viņam vienmēr piekodinu, lai uzvelk mēteli, Filipa sūdzējās, bet viņš to nekad nedara.
Džons paraustīja plecus. Man nepatīk mēteļi, tas arī viss.
- Man arī ne, Dibaks piekrita.
- Tomēr, barons sacīja, kad jūs lidojat ar džina spēku, es to no sirds iesaku. Patiesi, ja domājat sasniegt Lakavu, manuprāt, tā būs nepieciešamība. Viņš papurināja galvu. Es gan uz turieni negribētu doties. Uz turieni vai uz jebkuru citu vietu Indijā. Saprotiet, ir vēl kāds iemesls, kāpēc es izvairos no siltām zemēm. Es gluži vienkārši nevaru ciest čūskas. Un Indijā tās čum un mudž. Protams, Nepālā arī ir čūskas. Bet ne šeit, augšā. Un ziemā. Viņš kaunīgi pasmaidīja. Jā, es zinu, tas ir smieklīgi, ja džins baidās no čūskām, jo mēs, džini, esam imūni pret čūsku indi, turpretī es nemaz nebaidos no zirnekļveidīgiem skorpioniem un zirnekļiem, kaut gan viņu inde mūs ietekmē. Muļķīgi, bet tā nu tas ir.
- Mēs esam imūni pret čūsku, bet ne pret zirnekļu un skorpionu indi? Filipa pārjautāja. Es to nezināju.
- Es gan, Dibaks teica. Esmu pārsteigts, ka tu to nezināji.
- Tad kāpēc tu aizbēgi no tiem puišiem Palmspringsā? Džons jautāja. No tiem, kas nogalināja Bredu un viņa tēvu?
- Tāpēc, ka iedomājos, ka viņiem varētu būt arī šaujamie, ne tikai čūskas, Dibaks atbildēja. Nezinu nevienu, kas būtu imūns pret lodi.
- Man gribētos to noskaidrot līdz galam, Džons uzstāja. Vai visi džini ir imūni pret čūsku indi?
Barons piekrītoši pamāja. Jā, šie senie čūsku kulti. Saproti, tie aizguva ideju no mums drosmi ņemt rokās indīgas čūskas kā zīmi savam svētumam un varai pār nāvi. Tas viss, protams, ir muļķības. Neviens laicīgais nekad nav palicis dzīvs pēc lielas kobras koduma, vismaz ne bez ārstu palīdzības. Tikai džini.
- Bet tā nevar būt taisnība, Džons neatlaidās. Pērnvasar kopā ar manu tēvoci mēs braucām uz Ēģipti. Un ifrīti uzlika kobru uz manas bagāžas. Un tēvocis teica, ka mani varēja nogalināt.
- Ā, barons iesaucās. Ja ifrīti uzliek kobru, tad tas ir citādi. Ifrīti labi prot rīkoties ar čūskām. Tas ir viņu izraudzītais dzīvnieks. Vienmēr pārvēršas par čūskām. Ļoti iespējams, ka tas bija ifrīts čūskas iekšpusē. Džina kobra atšķirībā no parastās kobras ir pilnīgi kas cits. Džina kobra noteikti būtu tevi nogalinājusi.
- Bet kā tās var atšķirt? Džons jautāja. Vienkāršu čūsku no džina čūskas.
- Nevar. Kamēr tā tev nav iekodusi. Bet lielākā daļa čūsku ir gluži vienkāršas. Tāpēc tiešām nav ko baidīties. Vairumā gadījumu.
- Herr Baron, jūs pieminējāt čūsku kultus, Filipa ierunājās. Vai esat dzirdējis par Aasth Naag?
- Par Astoņām kobrām? Jā, protams. Man šķiet, tas bija vietējais džinu pielūgšanas kults no Katmandu. Bet tas apsīka pēc 1857. gada Lielā dumpja.
- Mēs domājam, ka tas atkal ir aktīvs, Dibaks teica. Īstenībā mēs par to esam pārliecināti.
- Tad jums vajadzētu būt ļoti piesardzīgiem, barons ieteica. Mums visiem vajadzētu būt piesardzīgiem. Jo nav iespējams pareģot, kas varētu notikt ar pasauli, ja viņiem atkal izdotos iegūt varu pār kādu džinu. Cilvēki ir viegli vadāmi, un kāds vīrietis, kas varētu pierādīt savu nemirstību, izdzīvojot pēc čūskas koduma, varētu viņus pārliecināt darīt ļaunu.
- Tieši to es domāju, Filipa sacīja.
- Es jums palīdzēšu, barons apsolīja. Palīdzēšu jums atkal pacelties gaisā un pat piešķiršu trīs vēlēšanās Grounina kungam, lai jūs būtu drošībā, kad paši nevarēsiet sev līdzēt.
- Tas, protams, ir loti laipni no jūsu puses, ser, -
Grounins teica. Sājos apstākļos viņš nekādi nespēja
atraidīt barona karalisko piedāvājumu. Un viņš nešaubījās, ka šīs vēlēšanās varētu būt ļoti noderīgas ceļojumā, kas viņus sagaidīja. Tomēr viņš jutās piesardzīgs par atbildību, saņemot trīs vēlēšanās, turklāt no tik varena džina. Viņam bija piešķirtas trīs vēlēšanās jau iepriekš, un viņš ļoti labi zināja, kā izvēle un atbildība varēja paralizēt to personu, kas vēlēšanās bija saņēmusi. Viņš bija juties neiedomājami atvieglots, kad pēc gandrīz desmit neizlēmības gadiem viņa trešā vēlēšanās tika izlietota. Vēl ļaunāk bija tas, ka visai bieži nebija iespējams paredzēt, kā vēlēšanās varētu izvērsties. Kā Rakšasasa kungam patika teikt: Izteikt vēlēšanos ir tāpat kā aizdedzināt uguni. Jāņem vērā, ka dūmi kādam varētu likt klepot.
Ar barona palīdzību, tērpušies siltākās drēbēs, viņi atsāka ceļojumu uz Lakavu un ieradās tur sveiki un veseli tūlīt pēc tumsas iestāšanās, tāpēc no gaisa nebija iespējas saskatīt sārto cietoksni.
Dibaks jau jutās pietiekami labi, lai lidotu, un nosēdināja virpuļviesuli kādu gabalu ārpus pilsētas, Gomti dienvidu krastā, pie lēni tekošas, zālēm aizaugušas upes. Viņu klātbūtne Lakavā nepiesaistīja īpašu uzmanību, jo Dibaks bija izvēlējies klusu vietu, kur nolaisties, turklāt, pēc barona padoma, viņi visi bija kļuvuši par indiešiem. Ne jau tikai tāpēc, ka Filipa valkāja sari indiešu sieviešu tērpu, un arī ne tāpēc, ka Grounins un abi zēni bija apvilkuši kurtu līdz ceļiem garu kreklu, ko valkā indiešu vīrieši un zēni. Tā nebija vienīgi apģērba maiņa. Lietojot džina spēku, viņi bija padarījuši savus matus melnus un ādu par dažiem toņiem tumšāku. Tāpat viņi tagad spēja runāt un saprast hindi, kas ir Indijas oficiālā valoda. Grounina kungs kļuva par Guptas kungu, Džons par Džanešu, Filipa par Pančali, un Dibaks par Dīpaku. Viņu raksturi būtībā palika tādi paši, lai gan bija dažas smalkas atšķirības.