- Viņš teica, ka viņa ašrama vārds esot Džaganata, Dibaks atbildēja.
- Bet viņa īstais vārds ir Džoijs Raiders, un viņš mums izrādīs ašramu. Mēs ar Džonu teicām, ka domājam par pievienošanos, kā jau iepriekš norunājām. Viņš paskatījās uz Džaganatu un tad papurināja galvu. Par viņu neraizējieties. Viņš nerunā hindi.
Kad celtnis atgriezās, Džaganata iekāpa grozā un ar rokas mājienu aicināja Grouninu un trīs bērnus viņam pievienoties.
- Vai tas ir vienīgais veids, kā nokļūt tur augšā? Grounins viņam jautāja, atkal runādams angliski.
- Baidos, ka jā, Džaganata atbildēja. Manuprāt, tas ir pietiekami drošs. Lai vai kā, jūs pie tā pieradīsiet.
Tikai mēģiniet saglabāt mieru. Un neskatieties uz leju.
Kad viņi visi bija grozā, Džaganata paskandināja zvaniņu, kas bija piestiprināts pie virves, un viņi sāka pacelšanos gar kraujas stāvo sienu. Grounins satraukti ieklausījās groza čīkstoņā un vēroja nostieptās virves un trīšus. Nolēmis, ka viņš nekad vairs nežēlosies par lidošanu ar virpuļviesuli, viņš paskatījās lejup uz cieto zemi apakšā un tad aizvēra acis, jo viņam pēkšņi uznāca augstuma reibonis. Ko gan es daru jūsu dēļ, bērni, viņš nomurmināja. Es vēlos…
- Nē, Filipa iesaucās. Nevajag! Bet bija jau par vēlu.
- …kaut es jau būtu augšā.
Protams, Grounins pilnīgi bija aizmirsis, ka barons fon Reinerasigs bija piešķīris viņam trīs vēlēšanās ārkārtas gadījumiem. Tiklīdz vārdi bija izrunāti, viņš pazuda. Un laimīgi sagadījās, ka Džaganatas uzmanība bija pievērsta tālīnajam apvārsnim, nevis četriem pasažieriem, no kuriem tagad bija palikuši tikai trīs. Bet itin drīz arī viņš aptvēra šo faktu.
- Kas tad notika ar jūsu tēti? viņš Dibakam jautāja ar tādu satraukumu, kādu viņš spēja izrādīt, un tas nudien nebija diez ko liels. Šausmu pārņemts, viņš ātri paskatījās pāri groza malai, domādams ieraudzīt ķermeni guļam sadragātu lejā uz zemes.
Ilgi neviens no trim jaunajiem džiniem neteica neko. Viņiem bija viegli saprast, kas bija noticis, bet paskaidrot to laicīgai būtnei, pat tik lētticīgai kā Džaganata, prasītu pieredzējuša stāstnieka atjautību un izdomas spējas.
- Kur viņš palika? sanjasins vaimanāja. Guptas kungs. Viņš vienkārši pazuda.
- Tieši tā, viņš pazuda, Dibaks atjautīgi teica. Pasaciņu stāstīšana, ko pieklājīgākos vārdos varētu saukt par melošanu, bija viņa stiprā puse. Kad vien viņš ierauga virvi sev virs galvas, liekas, viņš tam nevar turēties pretī. Mūsu tētis ir burvju mākslinieks, vai saprotat? Faķīrs. Un viņa specialitāte ir indiešu virves triks. Viņam atliek ieraudzīt virvi, kas paceļas pret debesīm, un viņš sāk kāpt pa to un pazūd. Dibaks ar pirkstiem uzsita knipi. Lūk, tā.
Džons un Filipa aiz apmulsuma saviebās. Dibaka paskaidrojumi neizklausījās diez ko ticami. Lai gan nebija citas versijas, lai izskaidrotu Grounina pazušanu no groza.
Džaganata paskatījās augšup gar virvi uz trīsi, kas vienmērīgi cēla viņus augstāk gar klints sienu. Tas ir pamatīgs kāpiens cilvēkam ar vienu roku, Dīpak, viņš aizdomu pilns teica.
- Protams, Dibaks piekrita. Tieši tāpēc viņš to dara. Lai pierādītu sev un it īpaši mums, ka viņš vēl aizvien to spēj. Izpildīt virves triku. Saprotiet, viņš cieta nelaimes gadījumā. Dibaks sāka iesilt, stāstot fantastisko stāstu. Agrāk, kad viņš mēdza rāpties līdz virves augšai, viņš sacirta sevi ar cirvi un sameta savas ķermeņa daļas grozā virves apakšgalā. Tas ir tradicionālais veids, kā izpildīt indiešu virves triku, vai ne? Tad viens no mums uzmeta audeklu uz groza, un viņš brīnumainā kārtā parādījās sveiks un vesels. Bet pēdējo reizi, kad viņš to darīja, kāds suns paķēra un aiznesa viņa roku, tāpēc tagad viņš iecienījis rāpšanos pa virvi un pazušanu.
Džons paskatījās uz Džaganatas izbrīnā pavērto muti, un viņam tik tikko izdevās apspiest nepārvaramu vēlēšanos skaļi iesmieties.
- Protams, esmu dzirdējis par indiešu virves triku, Džaganata teica. Manuprāt, redzēju to kādā izrādē Lasvegasā, kad vēl biju bērns. Un pats es mēdzu mazliet trenēties vēderrunāšanā. Tikai ne reizi neesmu to darījis, iepriekš nebrīdinot. Viņš palūkojās pāri groza malai, it kā joprojām cerētu ieraudzīt Grounina ķermeni guļam zemē simt pēdu zemāk.
- Pajautājiet viņam par to visu, kad augšā viņu satiksiet, Dibaks ierosināja. Jūs taču nedomājat, ka viņš izlēca laukā vai mēs viņu izgrūdām.
- Nē, nē, nē, protams, ne, Džaganata steigšus atbildēja, ja gadījumā viņi tiešām būtu izgrūduši Grouninu un tagad domātu, kā tikt vaļā no lieciniekiem.
- Ja labi padomā, Džons sacīja, nākdams Dibakam palīgā ar argumentu, ko viņš līdzīgos apstākļos bija licis lietā iepriekš, tad tas ir tieši tā, kā saka Serloks Holmss: "Kad esi izslēdzis neiespējamo, tam, kas paliek, lai cik neticams tas arī liktos, ir jābūt taisnībai." Jūs atceraties, kā viņš iekāpa grozā, vai ne?
- Jā, Džaganata piekrita.
Džons pamāja lejup. Te viņa nav. Un lejā nav. Tāpēc viņam jābūt augšā. Vai tā?
- Laikam gan.
Beidzot lifts sasniedza kraujas virsotni, kur cits sanjasins nostiprināja grozu pie ļodzīga paskata platformas un atvēra mazās durtiņas, lai ļautu četriem pasažieriem izkāpt uz torņa grīdas.
Tas bija mājiens Grouninam iznākt no vairāku tukšu šķidra slāpekļa cilindru aizsega, kur viņš bija slēpies, atklādams, ka vēlēšanās bija piepildījusies. Laimīgā kārtā vecais mūks, kurš apkalpoja liftu, ko darbināja tikpat vecs ēzelis, griežot ratu, nebija skatījies uz platformu brīdī, kad Grounins pēkšņi parādījās tornī, un tāpēc pat neievēroja, ka no pieciem, kas ieradās tornī, tikai četri bija atbraukuši grozā. Bet ne Džaganata, kas uzlūkoja Grouninu ar bijību.
- Tas ir apbrīnojami, Guptas kungs, viņš teica, kā jūs tikāt augšā pa virvi. Apbrīnojami!
Grounins nenoteikti pasmaidīja. Jā, viņš sacīja. Vai ne?
- Viss ir kārtībā, tēt, Dibaks teica. Es viņam izstāstīju par tavu slaveno indiešu virves triku.
- Vai jūs zinājāt?
- Jums tas jāparāda man vēl kādreiz, Guptas kungs, Džaganata lūdza. Tikai vispirms pārliecinieties, vai es skatos. Man negribētos neko palaist garām.
- Jā, protams, Grounins piekrita, brīnīdamies, ka jaunais amerikāņu mūks, šķiet, bija noticējis tik aplamam izskaidrojumam, un meta zibšņus uz Dibaka pusi par tik nejēdzīgu stāstu. Jā, tur tiešām… ir ko redzēt, ja jau es pats tā saku. Vienīgi es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs to nevienam neteiktu. Nevēlos, lai cilvēki domātu, ka mēģinu piesaistīt sev uzmanību.
- Protams, Džaganata plati pasmaidīja. Varat būt drošs. Bet nu ļaujiet man izvadāt jūs pa ašramu.
Bija pārāk karsta diena, lai vispār kustētos, bet klints virsotnē bija sajūta, it kā stāvētu uz saules laktas. Tā kveldēja sārto cietoksni ar tādu karstumu, ka pat indietim Grouninam pretstatā anglim Grouninam tas šķita gandrīz neizturams. Par spīti kurtai un mīkstajām filca čībām, Grounins elsa un pūta, kamēr Džaganata izvadāja viņus pa guļamkorpusu, kur citi sanjasini gulēja, pa bibliotēku un lielo kupolu, kur guru Masamdžasara parasti uzrunāja savu sekotāju pulkus. Kad viņi nonāca pie datoru atbalsta centra, kur dučiem sanjasinu strādāja, atbildēdami uz telefona zvaniem no cilvēkiem, kas bija nopirkuši Dingle datoru Lielbritānijā vai Savienotajās Valstis, Grounins bija pamatīgi aizelsies.
- Vai viss ir kārtībā, Grounina kungs? Filipa viņam klusi pajautāja.
Sulainis vēdinājās ar ašrama laikrakstu un nopūtās.