- Vēl jo labāk, guru sacīja, atkal iesmiedamies. Viņš pacēla vienu no savām nemazgātajām kājām, brīdi to pētīja un tad no pirkstu starpas izkasīja netīrumu pikuci. Filipa bija šausmās. Saproti to, Džaneš, viņš teica.
- Es esmu Pančali, viņa izlaboja. Norādīdama uz savu brāli Džonu, viņa piebilda: Viņš ir Džanešs.
- Mans bērns. Es mācu kā neko nedarīt. Patīkamu dzīvošanu. Lai dzīvotu vienkārši, nepieciešams pasauli atbrīvot no Rietumu datorizācijas represijām. Tāpēc tiem cilvēkiem, kas turpina dzīvot šīs tirānijas pakļautībā, mēs dodam sliktu padomu. Briesmīgu padomu. Maldinošu padomu. Bet tas ir labākais padoms. Mēs viņiem iestāstām, ka viens plus viens plus viens ir četri, cerībā, ka viņi iemācīsies ienīst savus datorus, iznīcinās vai aizmetīs tos prom un pievienosies pasaulei bez datoriem. Neierobežotas mīlestības un prieka pasaulei, kur valda tikai zīmuļi un papīrs. Viņš atkal iesmējās. Vai jūs to varat izdarīt, mani bērni? Vai spējat daudziem stulbiem, bagātiem rietumniekiem ieteikt nepareizo veidu, kā instalēt programmatūru, lai viņi saglabātu nemirstīgu savu dvēseli?
- Nav nekā vienkāršāka, Dibaks teica un pasmaidīja, ar baudu iedomājoties izdevību cilvēkiem dot maldinošus padomus.
- Šo procesu es saucu par mentālo jogu, guru turpināja. Mēs sasienam viņu prātus mezglā un, radot stresu un pārlieku spriedzi, izvedam viņus laukā miera un atslābināšanās pasaulē. Tādā pasaulē, kur dzīvo bez piepūles. Un nekas nav jādara.
- Tas man der, Dibaks atzina. Pilnīgi droši.
Vēl aizvien smiedamies, guru ieslaucīja pirkstu starpas netīrumus bārdā un tad paskandināja zvanu trīs reizes. Audience bija beigusies.
- Man liekas, ka jūs viņam patikāt, Džaganata teica.
- Ap jums vēdīja kas tāds, ko viņš, šķiet, uzskatīja par neparastu.
- Es ceru, ka ne, Filipa sacīja, kuraiguru likās pretīgs.
. Džaganata viņus no svētnīcas pavadīja līdz istabai guļamkorpusā, trīsstūrveida celtnē ar salmu jumtu, kas atradās sārtā cietokšņa iekšpagalmā blakus vecai, pamestai akai. Istabā bija četras gultas, mazgātne, vienkāršs galds, daži lūgšanu paklājiņi un pie sienas liela smaidoša guru Masamdžasaras glezna, kurā viņš sēdēja sakrustotām kājām un lidinājās gaisā. Gandrīz kā džins, Filipa nodomāja.
- Jūsu jogas skolotāja kuru katru brīdi būs klāt, Džaganata apsolīja. Viņa ir diezgan barga, tāpēc sākumā jums to nevajadzētu ņemt pie sirds. Pieklājīgi paklanījies viņiem un pret lidojošo guru, viņš aizgāja.
- Hipijs, Dibaks nosprauslājās un iemetās savā gultā, taču saviebās, jo matracis bija daudz cietāks nekā tas, pie kura viņš bija pieradis mājās Palmspringsā.
- Paldies Dievam, viņš ir prom.
- Manuprāt, viņš ir itin jauks, Filipa iebilda, un Grounins, kas vēl aizvien jutās kā septītajās debesīs, viņai piekrita.
- Man šeit patīk, viņš teica un, laimīgi smaidīdams, apgūlās savā gultā. Visi ir tik laipni. Tikmēr mākonis virs sārtā cietokšņa bija pazudis un karstums atkal klāt, taču Grounins joprojām jutās labāk nekā jebkad.
Džons sarauca pieri. Zēnam nepatika šis jaunais Grounins, bet gan viņam trūka īgnā kurnētāja un rāceņa, pie kura viņš bija pieradis. Džons klusībā cerēja, ka notiks kas tāds, lai iedragātu sulaiņa pārlieko optimismu un labsajūtu, kas, protams, bija barona fon Reinerasiga trešās ārkārtas vēlēšanās sekas.
Un Džonam ilgi nebija jāgaida, jo pie dūnām pieklaudzināja un mazajā guļamistabā ienāca gara un slaida gaišmate. Viņa bija ģērbusies triko un padusē nesa saritinātu oranžu gumijas paklājiņu. Sieviete paklanījās guru gleznai un tad Grouninam un trim bērniem.
- Sveiki, viņa jautri sveicināja. Mani sauc Prūdensa Kreba, esmu no Kanādas un mācīšu jums jogu. Tā būs privāta nodarbība. Tikai mēs pieci. Lai redzētu, ko jūs spējat. Un, ja gribēsiet sekot man uz jogas centru, tad ķersimies klāt pa īstam.
- Man ir tikai viena roka, Grounins aizrādīja. Diez vai es varu nodarboties ar jogu.
- Muļķības, Krebas jaunkundze attrauca. Ikviens var nodarboties ar jogu. Pat jūs, ser. Viņa mundri piebilda: Neraizējieties, joga nenozīmē savīt sevi neiespējamos mezglos un līkumos.
Bet diemžēl tieši tā tas bija, un pēc nepilnu stundu ilgām nodarbībām kopā ar Krebas jaunkundzi un vairāk nekā divām stundām jogas centrā Grounins un bērni bija galīgi nomocījušies.
- Jogas terapeitiskā iedarbība un vērtība, Krebas jaunkundze kliedza, palīdzēdama viņiem noturēties īpaši sāpīgā pozā, ir vispārzināms fakts.
Grounins aizelsies mēģināja izstiepties tā, kā Kreba jaunkundze nupat bija demonstrējusi.
- Tā palīdz cilvēkiem izteikt un pieredzēt savu dievišķību, viņa teica.
- Jāsmejas, Grounins norūca. Es varētu justies tikpat dievišķīgs, ja man būtu aste un ragi un Elles liesmu kluba dalībnieka karte. Un, to pateicis, viņš ar skaļu vaidu smagi sabruka uz sava paklājiņa, un Džona ausīm tas jau izklausījās pēc tā Grounina, kuru viņš pazina un mīlēja. Es vairs nevaru. Nudien nevaru.
- Trīs stundas jogas katru dienu ir obligātas visiem, kas vēlas palikt ašramā, Krebas jaunkundze bez mazākās līdzjūtības paziņoja. Nekādu izņēmumu. Tāds ir guru Masamdžasaras rīkojums. Viņa pagriezās un paklanījās citam lielam guru portretam, kas karājās pie sienas jogas centrā. Vai skaidrs? Nekādu izņēmumu. Nu tad uz priekšu. Nākamo pozu sauc krabis.
Un Grounins, negribēdams atstāt ašramu, neizmantojis iespēju novest līdz galam Kobru karaļa meklējumus, piecēlās un mēģināja turpināt, taču dvīņiem drīz bija skaidrs, ka Grouninam vajadzētu pārtraukt, citādi viņš sabruks pavisam. Tomēr redzot, ka Krebas jaunkundze nepārprotami ir kurla pret veselo saprātu, žēlumu un humoru, Džonam un Filipai kļuva skaidrs, ka pret viņu būs jālieto džina spēks, tikai kādā smalkā veidā.
Viņi arī būtu to izdarījuši, ja vien Dibaks nepasteigtos pirmais. Un Dibaks nebūtu Dibaks, ja lietotu džina spēku ar smalkumu.
- ZIGOBRANČIEITS!
Ja dvīņi būtu paguvuši laikā, viņi, iespējams, panāktu, lai Kreba jaunkundze zaudē balsi vai atklāj muskuļu sastiepumu kaklā un tas neļautu viņai todien vairs nodarboties ar jogu. Taču Dibaks gluži vienkārši viņu pārvērta par krabi. Ņemot vērā, ka viņas vārds bija
Kreba, tas neliecināja par Dibaka iztēles bagātību, bet nenoliedzami bija iedarbīgi.
- Paldies Dievam, Grounins sacīja, bez spēka gulēdams uz grīdas. Viņš bija pārāk noguris, lai pavirzītos nost no ceļa, kad krabis rāpoja šurp. Es tiešām domāju, ka nomiršu.
- Vai tu viņu nevarēji pārvērst par ko citu, nevis krabi? Filipa bargi noprasīja. Jūdzēm tālu no jūras, svelmainā gaisā, kur lido maitu lijas, krabji nevar izdzīvot šai pasaules nostūrī, Bak. Ja vien tu drīz nepārvērtīsi viņu atpakaļ, Krebas jaunkundze nomirs. Par kaķi. Par peli. Pat par zirnekli. To vēl varētu saprast. Viņa papurināja galvu. Bet par krabi? Bak, tu tiešām esi stulbenis.
- Es nezinu, Dibaks teica. Kreba pēc vārda, un krabis pēc dabas. Jogas pozu arī sauca krabis. Man tas šķita acīmredzami. Viņš iesmējās, kad krabis pamāja ar vienu spīli, it kā mēģinot piesaistīt uzmanību.
- Pārāk acīmredzami, Džons šaubījās.
- Esmu tev pateicīgs, Bak, manu zēn, Grounins sacīja. Ja nodzīvošu līdz simt gadiem, diez vai kādreiz būšu vairāk noguris nekā pašlaik. Tā sieviete. Viņa nav cilvēks.
- Nu vairs nav. Dibaks iesmējās. Tur jums ir taisnība.
Krabis, kas nebija pārāk liels, kādu brīdi turpināja vicināt spīles un tad atkāpās stūrī, gaidot savu likteni.