- Ātri pārvērt viņu atpakaļ, Filipa uzstāja. Iekams
vina nav izžuvusi.
- Labi, Dibaks piekrita. Bet, ja viņa atkal sāks ar jogu, nebūšu atbildīgs par to, kas ar viņu notiks. Viņš uz brīdi apklusa, lai savaktos, un tad teica: ZIGOBRANČIEITS!
Atguvusi savu tievo, salīkušo cilvēka apveidu, Prūdensa Kreba kādu mirkli palika sakņupusi un klusa jogas centra stūrī.
- Vai jūtaties labi, mīļā? Grounins nevainīgi apvaicājās.
- Kas ar mani notika?
, Jums bija tāds mazs, dīvains pavērsiens, Grounins paskaidroja, tas arī viss.
- Vienu brīdi demonstrēju jogas pozu, bet pēc mirkļa mani pārņēma ārkārtīgi dīvaina sajūta, it kā es būtu krabis. Viņa aizdomīgi apostīja sevi. Turklāt šķiet, ka es ožu pēc zivīm.
Dibaks ļauni iesmējās.
- Manuprāt, jūs par daudz esat aizrāvusies ar jogu, Grounins uzstāja. Vai arī pārkarsusi saulē. Jūsu vietā es ietu atpakaļ uz savu istabu un mazliet atpūstos. Redzēsiet, ka no rīta jutīsieties labāk. Viņš palīdzēja samulsušajai Krebas jaunkundzei piecelties kājās un laipni uzsmaidīja.
- Jā, viņa rāmi noteica. Varbūt jums ir taisnība. Es esmu pārcentušies. Droši vien, ka tā. Un arī saule. Par maz dzērusi ūdeni un dehidratējusies. Cita izskaidrojuma nav. Tas nav iespējams, ka es tiešām būtu bijusi… Viņa nedroši devās uz durvīm, sagriezusies sāniski, jāatzīst, mazliet kā krabis, un, Dibakam un Grouninam par nepārprotamu prieku, vairs ne vārdu nebilduši, izgāja no jogas centra.
- Tā, Grounins secināja. Ar viņu esam tikuši galā.
Atgriezies guļamkorpusa istabā, Dibaks atritināja Ostindijas Kompānijas gleznu un, izklājis to uz galda, rūpīgi izpētīja. Tas tiešām ir sārtais cietoksnis, viņš teica.
- Par to nav nekādu šaubu. Mēs esam pareizajā vietā. Šķiet, cietoksnis nemaz nav mainījies, kopš tapusi šī glezna. Bet uz kurieni mums jāvērš savi meklējumi? Viņš paraustīja plecus un pameta acis augšup uz guru Masamdžasaras portretu. Ja šai vietā ir iespējams iegūt kādu apgaismību, es vēlos, kaut viņš pasteigtos un to dotu.
- Atbilde ir līkumoto čūsku rindā, Filipa teica. Pulkveža Kilikrenkija vēstījumā. Esmu par to pārliecināta. Viņa vēlreiz skaļi nolasīja visu vēstījumu:
I scotched the snake not killed it. And fled to this terrible place of misery ivhere I shall probably die at the hand of my enemies. But I am in luck now. And you, too, would do well to come down here and discover a king's ransom in the green eyes of the Cobra King of Kathmandu. Look for the third snake. But beware of the eighth. M. W. K.
Es ievainoju čūsku, bet nenogalināju to. Un aizbēgu uz šo briesmīgo posta vietu, kur, iespējams, miršu no savu ienaidnieku rokas. Bet pašlaik man uzsmaidījusi laime. Un jūs arī darīsiet labi, ja ieradīsieties šeit un ieraudzīsiet karalisku izpirkšanas maksu Katmandu Kobru karaļa zaļajās acīs. Meklējiet trešo čūsku. Bet piesargieties no astotās. M. V. K.
- Izklausās pēc uzvedinoša pavediena krustvārdu mīklā, Grounins sacīja.
- To jūs teicāt jau iepriekš, Dibaks atgādināja.
- Varbūt tāpēc, ka tā ir taisnība.
- Krustvārdu mīklas ir domātas maziem bērniem, Dibaks iebilda.
- Tā tu vis neteiktu, ja reiz būtu mēģinājis atrisināt tās no Daily Telegraph, Grounins neatlaidās.
- Krustvārdu mīklas nemaz nav domātas bērniem. Tās ir domātas cilvēkiem, kas vēlas pārbaudīt savas prāta spējas. Tās ir prāta spējas, nevis džina spēks, kas atrisinās šo mazo, āķīgo uzdevumu. Tu pareizi darītu, ja iegaumētu to, Dibak.
- Baks. Vienkārši Baks, labi? Jūs pareizi darītu, ja iegaumētu to.
Kamēr Dibaks un Grounins turpināja strīdēties, Džons piegāja pie istabas durvīm un paskatījās laukā uz pagalmu. To ieskāva augstāka, sārtā cietokšņa iekšējā siena. Pagalms šķita pamests, tikai daži putni bija satupuši ēnā zem vecās akas nojumes.
Pēkšņi Džons pagriezās, iesteidzās atpakaļ istabā un ar plaukstu spēcīgi uzsita pa galdu tā, ka visi salēcās.
- Es to sapratu, viņš teica. Tā ir vārdu spēle. Pulkvedis nemaz nebija domājis, ka well ir adverbs ar nozīmi labi, kas attiecas uz darbības vārdu rīkoties. Viņš grib teikt, ka well ir lietvārds, kas nozīmē aka.
Dibaks, nebūdams īsti drošs, kas ir adverbs, brīdi neizteiksmīgi skatījās uz viņu.
- Vai jūs nesaprotat? Džons noprasīja un neatlaidīgi rādīja uz durvīm. Pulkvedis rakstīja par to aku, kas atrodas mūsu durvju priekšā. Par aku, no kuras smeļ ūdeni un kurā iekāpjot "var atrast karalisku izpirkšanas maksu".
Visi piecēlās un piegāja pie atvērtajām durvīm, no kurienes viņi aplūkoja veco aku.
- Protams, Filipa sacīja. Kur vēl labāk kaut ko noslēpt nekā vecā akā?
- Turklāt aiztaupa bedres rakšanu un aizbēršanu, Grounins piebilda.
- Tai neapšaubāmi jābūt šai akai, Džons uzstāja.
- Ja vien neesat pamanījuši vēl kādu vecu aku šai cietoksnī, Dibaks teica. Vai esat?
Bet neviens neko tādu nebija manījis. Viņi izgāja ārā, lai apskatītos tuvāk.
Pati aka bija tikpat veca kā cietoksnis, un to no saules aizsedza atklāta nojume, kas bija veidota no vairākiem akmens balstiem un bagātīgi rotāta kupolveida jumta. Tai blakus atradās liels spainis un resna virve. Viņi palūkojās pāri malai vēsajos, tumšajos dziļumos. No akas vilka caurvējš, it kā pa šo atveri elpotu pati zeme, bet tas nevienam neiedvesa bailes.
- Kādam būs jākāpj lejā, Dibaks izteica vārdos acīmredzamo. Lai meklētu Kobru karali.
- Nē, es ne, Grounins paziņoja. Doma kāpt lejā vecā akā man nepatīk. īpaši naktī.
- Kurš teica par kāpšanu naktī? Dibaks pārjautāja, tāpat kā Grounins nekādi negribēdams kāpt lejā akā. Tas nebija pa prātam arī dvīņiem. Galu galā visi džini cieš no klaustrofobijas, kas radusies tāpēc, ka laicīgie daudzkārt viņus ieslodzījuši tā sauktajās burvju lampās. Nav jau gluži tā, ka džiniem nepatīk atrasties eļļas lampā vai pudelē. Īstenībā daudzi no viņiem piemēram, Rakšasasa kungs šādu dzīvošanu izbauda ar prieku. Bet dzīvē džini, tāpat kā visi citi, patiešām vēlas būt noteicēji paši par savu likteni, lai viņi varētu ienākt lampā un aiziet no tās, kad paši vēlas.
- Nē, puis, Grounins atbildēja. Mēs nevaram kāpt tur lejā dienas laikā. Kāds noteikti mūs redzētu un sāktu domāt, kas mums padomā. Nē, tam vajadzētu būt šonakt, pēc vakariņām. Ja vien šai vietā vakariņas vispār tiek ēstas.
It kā apstiprinot Grounina vārdus, pa durvīm pagalma otrā pusē iznāca Džaganata un devās viņu virzienā. QED[3], grounins nomurmināja; to viņš teica vienmēr, kad viņam bija izrādījusies taisnība, kaut gan neviens no bērniem nesaprata, ko tas nozīmē.
- Sveiki visapkārt! Džaganata uzsauca. Kā iet?
- Laikam mēs pārlieku nogurdinājām nabaga Krebas jaunkundzi, Grounins teica.
- Tā es dzirdēju. Viņš pasmaidīja. Pašlaik viņa meditē. Iespējams, viņa to darīs visu atlikušo dienu. Tāpēc nācu, lai aizvestu jūs uz agrām vakariņām. Iedomājos, ka pēc visiem tiem vingrinājumiem jūs varētu būt izsalkuši.
- Ne tik daudz izsalkuši kā izslāpuši, Filipa atjautīgi atbildēja un ar galvu pamāja uz akas pusi. Mēs gribējām paraudzīties, vai tajā akā maz ir ūdens.
- Tur lejā? Džaganata ar aizdomām paskatījās lejup akā. Jā, ir gan, bet es to nedzertu. Īstenībā es šeit nedzertu neko, kas nav nācis no pudeles vai sterilizēta konteinera.
- Vai tiešām? Grounins jautāja.