Filipa klausījās Dibakā, šausmu pārņemta par to baudu, ar kādu viņš izturējās pret nelaimīgo zvanītāju. Gadījās reizes, kad viņai bija grūti noticēt, ka Dibaks pieder pie labo džinu cilts, un meitenei izdevās atrast attaisnojumu, vienīgi atgādinot sev, ka viņa vecāki bija šķīrušies un labākais draugs Breds noslepkavots.
Savukārt Džonam tagad bija pilnīgi skaidrs, kāpēc, lietojot palīdzības līnijas telefonu, viņa pūliņi konfigurēt Dingle klēpjdatoru, savu dzimšanas dienas dāvanu, bija cietuši neveiksmi. Un par spīti guru Masamdžasaras vēlmei atbrīvot cilvēkus no tehnoloģijas tirānijas "viņu dvēseļu labad", viņš piekrita savas māsas viedoklim, ka nav labi tā darīt, īpaši tagad, kad viņš atklājis, kā tas īstenībā ir apzināti dot cilvēkiem maldinošus padomus.
Dvīņi nosprieda: labi vien ir, ka uzturēšanās Džajaršo ašramā Lakavas sārtajā cietoksnī solās būt īslaicīga, citādi viņiem uznāktu liels kārdinājums pateikt guru, ko domā par kādu, kurš mudina savus sekotājus būt tik ļauniem pret daudziem vienkāršiem cilvēkiem.
13. nodaļa akas pĒtnieki
Nakts bija piemērota slepenajam pazemes darbam, kas viņus sagaidīja. Pilns, violeti ietonēts mēness apgaismoja nelīdzeni bruģēto pagalmu, kur atradās vecā aka. Sikspārņi laidelējās ap iekšējā nocietinājumu mūra izrobojumiem, un, izņemot lidoņu smalkos pīkstienus, nakts bija klusa. Trim bērniem un Grounina kungam vajadzēs izpētīt akas eju ar lielu piesardzību, jo katra skaņa pagalmā atbalsotos un piesaistītu uzmanību kādam aiz spoži apgaismotajiem logiem iekšējā sienā. Pēc Džaganatas teiktā, aiz šiem augstajiem logiem ļoti greznā dzīvoklī dzīvoja pats guru.
Lai izpētītu aku, viņi tajā iemeta akmeni un aizskaitīja līdz piecpadsmit, iekams saklausīja klusu plunkšķi tumšajos dziļumos.
- Tai jābūt simt pēdu dziļai, Džons ieminējās.
- Drīzāk simt piecdesmit, Grounins nočukstēja. Viņš drūmi papurināja galvu. Sasodīts, varu saderēt, ka šī aka glabā dažu labu noslēpumu.
- Ko jūs ar to gribat teikt? Dibaks satraukti jautāja, jo tieši viņš bija pieteicies nolaisties akā lielā metāla spainī, kas stāvēja uz akmens sienas.
- Es lasīju par šo te sārto cietoksni, Grounins paskaidroja. Ašrama bibliotēkā. Acīmredzot pēc dumpja britu bruņotie spēki šai akā iemeta dučiem nabaga indiešu. Viņš apklusa, lai radītu dramatisku iespaidu. Dzīvus.
Dibaks norija siekalas, un pagalma klusumā tas izklausījās tikpat skaļi kā tītara buldurēšana,.
- Liekas, ka daži pat paši metās tur lejā, lai izglābtos no vēl ļaunāka likteņa, Grounins turpināja, neievērodams, kādu iespaidu tas atstāj uz Dibaku. Iegaumējiet, manuprāt, tam vajadzēja notikt labu laiku pēc tam, kad pulkvedis Kilikrenkijs paslēpa akā talismanu. Es šaubos, vai viņam būtu pieticis drosmes nokāpt akā, ja tā būtu piegāzta pilna ar līķiem.
- Kas ar tiem notika? Dibaks jautāja, vērdamies aukstajos, tumšajos dziļumos, mēģinot iztēloties, kā cilvēks iet bojā, iemests akā. Viņš nespēja iedomāties ļaunāku likteni. Ar visiem līķiem? Vai tie vēl aizvien ir tur?
- Tos aizvāca projām, kad briti nolēma no jauna izvietot garnizonu šai cietoksnī, Grounins teica, iemezdams vēl vienu akmeni akā. Šoreiz plunkšķis vairāk izklausījās, it kā tur novaidētos kāds no nabaga indiešu sipajiem, kas tur bija dabūjis galu. Tie tika aizvākti un pārbedīti, lai briti varētu lietot ūdeni. Vismaz tā bija rakstīts grāmatā.
Grounins iekarināja ūdens spaini pāri akas malai un uzlika kāju uz bremzes, ar kuru to varēja laist lejup ātri vai lēni, vai apturēt pavisam. Nu tad labi, viņš sacīja. Tas ir Dibaks, kas dodas lejup, vai ne?
Pat akas mazās akmens nojumes ēnā, zem kuras viņi stāvēja, Džonam un Filipai bija skaidrs, ka Dibaks ir zaudējis drosmi. Dvīņi nekādi nevarēja viņu vainot. īpaši pēc Grounina stāsta. Aka bija auksta, mitra un šaušalīga kā kapenes vai kaps, un varēja viegli iedomāties, ka kāds briesmīgs skelets vēl varētu būt palicis tās apslēptajos dziļumos. Lai vai kurš laistos ar spaini lejā, viņam būtu jāsaglabā neparasta aukstasinība.
Spainis bija tik liels kā atkritumu tvertne un iestiprināts resnā virvē, apsietā ap lielu vārpstu, kurš stiepās pāri akai uz vecas ass. Pārnesuma mehānismam bija piestiprināts smags koka rokturis, ar kuru varēja griezt cilindru uz vārpsta un pacelt spaini. Lai kā viņi centās, ne Filipa, ne Džons, ne Dibaks nespēja izprātot, kā varētu lietot džina spēku, lai dabūtu kādu iekšā akas šahtā un darbotos atbilstoši pulkveža Kilikrenkija slepenā vēstījuma pēdējai daļai: "Meklējiet trešo čūsku. Bet piesargieties no astotās." Putns vai pat sikspārnis varētu vieglāk ielidot akā un izlidot laukā, bet ne viens, ne otrs nespētu izkustināt ķieģeli akas šahtas sienā, ja to vajadzētu, un izcelt ārā zelta talismanu. Apgādājot viņus ar kaltu, pamatīgu āmuru, vairākiem spēcīgiem lukturiem un pārnēsājamo rāciju, džina spēks, šķiet, jau bija izdarījis visu, ko vien varēja.
Kā parasti atrisinājumu izdomāja Džons. Kā jums šķiet, vai spētu noturēt spaini ar mums visiem trim? viņš jautāja Grouninam. Nevis ar Dibaku vienu pašu.
Nē, puis. Pat divus ne, mīļie bērni, Grounins skumji atbildēja. Turklāt ar vienu roku. Nolaist lejā nav problēma. To dara ar šo kājas bremzi, redzat? Bet pacelt būs grūti. Tas prasa divas rokas, varat nešaubīties. Un man ir tikai viena.
- Bet ja jums būtu divas? Džons jautāja. Un jaunā roka būtu ļoti stipra?
Grounins sarauca pieri, to apsvērdams. Man jāapdomā, viņš teica, apsēzdamies uz akmens sienas, kas ieskāva aku. Tu man piedosi, ja kādu bridi to apsvēršu, Džon, jo esmu tik ļoti pieradis pie vienas rokas. Tik ļoti, ka dažkārt netieku skaidrībā, ko es iesāktu ar divām. Protams, izņemot reizes, kad nodarbojos ar jogu. Varu iedomāties, kā vēl viena roka noderētu šim nolūkam. Viņš nopūtās. Kā jūs zināt, Nimrods nereti ir piedāvājies piešķirt man otru roku, un vienmēr esmu atbildējis "nē". Nevis tāpēc, ka man patiktu tikai viena roka, bet tāpēc, ka man nāktos atkal pierast pie divām. Bet tagad, ja tā padomā, nevaru atrast nevienu iemeslu, lai teiktu "nē". Varbūt vienīgi neesmu pārliecināts, vai tas jums ir pa spēkam. Es nejustos laimīgs, ja galu galā izskatītos kā Frankenšteina briesmonis, kam piestiprināts kaut kas neiederīgs un šausmīgs. Tad Grounins pamāja ar galvu. Labi, viņš piekrita, aizvērdams acis. Bet dariet to ātri, iekams neesmu pārdomājis.
Instinktīvi Džons saņēma Filipas roku, un meitene saņēma Dibaka roku, lai vini varētu koncentrēt savu spēku, jo radīt cilvēka rokas trīsdesmit divus kaulus divus plecā, trīs rokā, astoņus plaukstas locītavā un deviņpadsmit plaukstā un pirkstos, nemaz nerunājot par visiem asinsvadiem un muskuļu šķiedrām, radīt jebkuru ķermeņa daļu no nekā būtu grūti jebkura džina spēkam pat tāda, kas ir pilnīgi pieaudzis.
- FABULONGOŠŪ…
- ABECEDARIANS!
- GAUŽIBRĪNUM…
- ZIGOBRANČIEITS!
- PIPIKALS!
Tumsa ap Grouninu iemirgojās kā karstuma vilnis, un gaisu piepildīja stipra sēra smaka, jo tik koncentrēta džinu spēka lietošana bieži vien atstāj šo īpatnējo, spēcīgo smārdu.
Sulainis lēni atvēra acis. Vai tas ir izdarīts? viņš piesardzīgi jautāja.
- Jā, Džons atbildēja. Tas ir izdarīts.