Viņi piegāja tuvāk, lai labāk aplūkotu savu veidojumu, kad pirmo reizi pēc daudziem gadiem Grounins izstiepa sev priekšā abas rokas, bet iekoda lūpā, mēģinādams savaldīt dusmas un aizkaitinājumu. Jūs taču esat man piešķīruši divas labās rokas, jūs, jaunie idioti! Skatieties! īkšķis manai rokai ir nepareizajā pusē.
- Sasodīts, Džons iesaucās.
- Vai nevarat iztikt ar tādu, kāda tā ir? Dibaks apjautājās. Es gribu teikt, neviens taču nepamanīs, vai ne?
- Protams, ne! Grounins draudēja iepļaukāt Dibaku ar savas normālās rokas plaukstas virspusi. Es neesmu nekāds izmēģinājuma trusītis leļļu slimnīcā, tu, jaunais kucēn.
Viņi ķērās pie darba vēlreiz, un šoreiz tas izdevās labāk vai, pareizāk sakot, kreisāk. Kā kompensāciju viņi pat pamanījās pievienot glītu rokaspulksteni uz Grounina kreisās plaukstas locītavas, un viņš par to šķita tik sajūsmināts, ka bija grūti pateikt, par ko viņš priecājas vairāk par pulksteni vai par jauno roku.
- Aiziet, Džons mudināja, iekāpdams ūdens spainī. Sāksim kustēties, kamēr vēl ir tumšs.
Spainis ar trim jaunajiem džiniem slīdēja lejup pa akas šahtu šausminošajā klints dziļumā zem cietokšņa, un gaiss kļuva mitrs un vēss. Lielākoties šahta bija izcirsta viengabala smilšakmenī, bet šur un tur bija redzamas arī ķieģeļu mūrējuma vietas, it kā klints būtu nostiprināta vai, iespējams, kaut kas paslēpts.
Kamēr Grounina kāja maigi laida viņus lejup šahtas milzīgajā dziļumā, Džons skatījās uz vienu pusi, Filipa uz otru un Dibaks uz trešo, tāpēc viņi varēja izpētīt visu sienu. Pamazām mēnesgaisma kļuva blāvāka un tad pazuda. Viņiem līdzi bija lukturi, ar ko apgaismot vertikālo eju, kas svārstījās acu priekšā. Pāris reižu viņi paskatījās augšup, bet pēc aptuveni piecdesmit pēdām akas mute bija gandrīz pazudusi un ar virszemes gaismu un pasauli viņus saistīja vienīgi čīkstošā virve.
Laiku pa laikam katrs no džiniem pieskārās sienai cerībā atklāt kādu apslēptu zīmi vai vaļīgu ķieģeli, kas varētu atsegt Kobru karali no Katmandu. Par spīti mitrajam gaisam, sienas bija sausas un tīras, un tas likās pārsteidzoši, līdz viņi atjauta Indijas karstumu un attālumu līdz ūdenim apakšā. Lejā viņi nemaz negribēja skatīties, baidoties, ka varētu ieraudzīt ko šausmīgu rāpjamies augšup pa sienu.
Pagaidiet mirkli, Dibaks teica, balsij nodunot akas iekšpusē. Man liekas, esmu kaut ko atradis.
Džons pacēla rāciju pie mutes. Grounina kungs, uz brīdi apturiet nolaišanu, viņš teica.
Spainis apstājās, tomēr turpināja griezties riņķī kā kareklis svārsta galā. Džons un Filipa sekoja Dibaka pirkstam līdz sienā iegrieztai zīmei. Pietuvinot lukturi cieši klāt zīmei, viņi redzēja, ka tas ir kobras attēls, kas glīti ieskrāpēts ķieģelī.
- Tā kā mēs meklējam trešo kobru, Dibaks atgādināja, manuprāt, šī ir pirmā, vai ne?
Dvīņi piekrita, un Džons palūdza Grouninam turpināt, tikai lēnāk, lai viņi nepalaistu garām otro kobru. Protams, nolaišanās ar spaini akā viņiem šķita biedējošāka nekā pacelšanās ar virvju liftu uz klints, un nepagāja ilgs laiks, kad viņi juta nepieciešamību norīt pa ogles tabletei, jo tas ir veids, kā džini nomierina gremošanu un pārvar nemiera lēkmes.
Aptuveni sešdesmit pēdas zemāk Filipa atrada otro kobru, kas rupji bija ieskrāpēta citā ķieģelī. Taču viņi neapstājās, lai to izpētītu, jo, tuvojoties ūdenim akas apakšā, viņus pārņēma aukstums. Filipa drebēja, un viņai nebija skaidrs, vai tas bija aiz aukstuma vai tāpēc, ka viņiem nācās apstāties, lai aplūkotu sienas daļu, kas bija iebrukuši, it kā aiz ķieģeļiem kaut kas būtu iemūrēts. Bet nevienā no ķieģeļiem nebija ieskrāpēta Kilikrenkija kobras zīme, tāpēc viņi turpināja laisties lejā, un pēc neilga laika spainis skāra ūdens virsmu.
Džons aši nospieda rācijas pogu. Apturiet nolaišanu, viņš teica Grouninam. Tūlīt!
Spainis paslīdēja lejup vēl pāris pēdu, līdz viņi apstājās, ūdenim sniedzoties tikai dažas collas zem spaiņa malas. Bažīgi viņi spīdināja lukturus visapkārt pa akas šahtu, meklējot trešo kobras zīmi, taču tā nekur nebija redzama.
- Mēs droši vien esam paslīdējuši tai garām, Filipa teica. Zīmei vajadzēja būt vietā, kur siena pati bija ieliekusies. Iespējams, ķieģelis ar trešo kobru iekritis ūdenī.
- Vai arī kāds šeit bijis pirms mums, Dibaks ieminējās.
- Nekas nav labāks kā būt optimistam, Filipa teica.
Džons nolika savu lukturi uz nelielas dzegas mūrī un iemērca roku akas ūdenī. Tas ir ledains, viņš paziņoja. Auksts kā ledus.
Filipa un Dibaks arī iemērca roku ūdenī. Džonam bija taisnība. Ūdens akā bija ledusauksts.
- Tam jābūt avota ūdenim, Filipa sacīja, kas tek no kalna.
- Mums labāk celties augšup, Dibaks ierosināja. Mēs droši vien neesam to pamanījuši.
Bet, iekams kāds paguva atbildēt, atskanēja skaļš plunkšķis, jo kaut kas iekrita ūdenī viņiem blakus.
- Kas tas bija? Džons iesaucās un, paskatījies pāri spaiņa malai, uz mirkli pamanīja rāciju pazūdam dziļajā ūdenī. Kādu mirkli viņš iedomājās, ka nometis savu rāciju. Tad viņš ieraudzīja, ka vēl aizvien tur to rokā. Bet, līdzko viņš nosprieda, ka tā ir Grounina rācija, kas bija iekritusi ūdenī, spainis sāka grimt un, iekams kāds no viņiem paguva savākties, lai koncentrētu džina spēku, viņi iekrita ledainajā ūdenī.
- Kas notika? Dibaks iekliedzās, kad viņam beidzot izdevās atkal uzpeldēt.
- Es nezinu, Džons atkliedza. Viņš-tik tikko bija paguvis paķert kaltu no spaiņa. Tagad zēns paskatījās uz savu nekam nederīgo rāciju, aizmeta to projām un aizbāza kaltu aiz jostas, lai varētu izmantot abas rokas, turoties peldus. Labi, ka viņš bija iedomājies nolikt savu lukturi uz sienas dzegas, jo gan Filipa, gan Dibaks savējos bija pazaudējuši ūdenī.
Drebēdami aukstajā ūdenī, viņi centās sakoncentrēt pietiekami daudz džina spēka, kas uznestu viņus augšā pa akas šahtu, bet bija par vēlu izsaluši līdz kaulam, viņi jutās pilnīgi bezspēcīgi.
- Tas idiots, Dibaks iesaucās, ko viņš dara? Un viņš sāka kliegt pēc palīdzības.
- Turi muti, Džons viņu apsauca. Vienkārši uz brīdi apklusti un ļauj man padomāt. Grounins to nebūtu darījis ar nolūku. Viņam droši vien kaut kas noticis. Un viņš izstāstīja abiem pārējiem, kā redzējis Grounina rāciju iekrītam ūdenī pāris sekunžu pirms tam, kad spainis bija nogrimis. Tādā gadījumā nebūtu prātīgi saukt palīgā. Vismaz ne uzreiz.
- Ko mēs iesāksim? Dibaks jautāja. Nevienam no mums nav džina spēka. Un nav iespējams uzrāpties līdz augšai pa šo virvi. Bet, ja paliksim te, mēs noslīksim.
- Nekas nav labāks kā būt optimistam, Filipa sacīja.
- Varbūt kaut ko esmu palaidis garām, Dibaks teica, neapmierināti kuldams ūdeni, bet es nudien nesaprotu, kāpēc vajadzētu būt lielam optimismam.
- Tas nelīdzēs, ja tu zaudēsi savaldīšanos, Filipa paskaidroja.
- Jūs abi, beidziet strīdēties! Džons iejaucās.
- Kas te strīdas? Filipa protestēja.
- Klausieties, varēja būt ļaunāk, Džons sacīja, ja mēs būtu pilnīgā tumsā. Bet ar gaismu mums joprojām ir pāris izvēles iespēju.
- Piemēram? Izklausījās, ka Dibaku nepārliecina Džona vārdi.
- Mums vajadzēs uzrāpties līdz tai vietai šahtā, kur ķieģeļi iebrukuši, viņš teica. Tad varbūt varam iegrūst iekšā vēl dažus un izveidot dzegu, uz kuras apsēsties, līdz būsim izžuvuši sausi. Sausi un pietiekami silti, lai atkal lietotu džina spēku.
Filipa paskatījās augšup. Iebrukuši sienas daļa atradās trīsdesmit pēdas viņiem virs galvas. Viņa īsti nebija pārliecināta, vai spēs izdarīt to, ko Džons bija ieteicis un ko Dibaks jau mēģināja darīt.