Sēdēdama tumsā uz dzegas, Filipa ar lepnumu un reizē ar rūpēm gaidīja atgriežamies savu. brāli, jo bija uztraukusies, ka viņš varētu neizturēt ūdens aukstumu. Viss, ko viņa un Dibaks varēja redzēt, bija ņirbošais luktura stars zem ūdens līmeņa.
- Kāpēc viņš neiznirst? Dibaks nomurmināja.
Filipa neatbildēja. Un tad, kad viņa jau bija sagatavojusies lēkt viņam pakaļ, gaisma parādījās virspusē un, viņai par lielu atvieglojumu, arī Džons. Viņš kaut ko kliedza un turēja paceltu, kā šķita, mazu ādas maisiņu.
- Es to dabūju, viņš bez elpas teica, uzvaroši vicinot maisiņu. Talismanu.
- Fantastiski, Džon,Filipa sauca, priecādamās, ka brālim nekas nekaiš.
- Lieliski! Dibaks kliedza. Teicams darbs, Džon.
- Vismaz man liekas, ka es to dabūju. Es ieraudzīju ķieģeli ar trešo kobras zīmi, kad ieniru pakaļ lukturim. To es arī dabūju.
- To es redzu, Dibaks piezīmēja.
- Labi paveikts, Filipa atzina. Bez gaismas mēs būtu pazuduši.
- Tas bija aptuveni desmit pēdu dziļumā. Man nācās iebāzt caurumā roku līdz plecam un tā iesprūda. Vienu brīdi likās, ka noslīkšu.
Lukturis uzmirgoja un pēc mirkļa izdzisa pavisam, ļaujot visiem trim uz brīdi sajust tumsu, kas bija tik bieza, ka to, šķiet, varētu košļāt.
- Cerēsim, ka tas vēl iedegsies, Džons teica, aizbāzdams lukturi un ādas maisiņu aiz jostas, tad piepeldēja pie virves un sāka rāpties augšup.
- Ko gan pulkvedis domāja? Dibaks žēlojās, iegrūzdams vēl dažus ķieģeļus ūdenī. Nolikdams to zem ūdens.
- Zini, es varu saderēt, ka ūdens nebija tik augstu, kad pulkvedis ieskrāpēja zīmi, Filipa sacīja. Pēc tam kad britu armija aku salaboja, ūdenslīmenis droši vien ir cēlies.
Džons bija noguris noguris un ļoti, ļoti nosalis, tāpēc virzījās uz augšu pa virvi mokoši lēni. Reizēm viņš pat paslīdēja uz leju, apsvilinādams plaukstas pret raupjo virvi, bet tas vismaz novērsa viņa uzmanību no sāpēm izmocītajos plecu muskuļos. Beidzot viņam izdevās uzlikt kāju uz alas malas. Tad Dibaks satvēra Džonu aiz krekla un ar milzu pūlēm ievilka viņu telpā virs sevis, nogrūžot lejā vēl dažus ķieģeļus un putekļus.
Uz mirkli lukturis atkal uzmirgoja. Džons novēlās uz sāniem, noklepojās, izņēma aiz jostas aizbāzto lukturi un pielika tuvāk acīm. Šai brīdī tas izdzisa pavisam, atstājot viņus tumsā. Džons viegli uzsita pa gaismekli ar virves apsvilināto plaukstu, cerēdams, ka varēs atgriezt tam dzīvību, bet nekā.
- Lieliski, Dibaks iesaucās. Tas nudien ir lieliski. Ko mēs iesāksim bez luktura?
- Ja es to izjaukšu, Džons sprieda, varbūt varēšu to izžāvēt. Pēc kāda laika tam atkal vajadzētu darboties.
Dibaks strauji elpoja, un bija skaidrs, ka tumsa jau sāk saasināt klaustrofobiju. Aptaustījis kabatas, viņš atrada vēl vienu ogles tableti. Tā piemirkusi sadrupa pirkstos, un viņam nācās to ieziest mutē.
- Galvenais nekrist panikā, Džons teica. Un neizdarīt straujas kustības, lai neviens no mums nenoslīdētu pāri dzegai un nenokristu. Viņš sāka atskrūvēt luktura pamatni. Kas zina? Varbūt mēs izžūsim un sasilsim ātrāk par lukturi, un tad mūsu problēmas būs atrisinātas.
Dibaks atkal sāka nomierināties. (Ogles tabletes iedarbojas ļoti ātri.) Labi, viņš teica. Esmu ar mieru.
- Pa to laiku, Džons ierunājās, kamēr es noņēmos ar lukturi, kāpēc jūs nevarētu mums izbrīvēt vairāk vietas? Viņš saņēma baterijas rokā un tad pagrieza lukturi otrādi, lai izkratītu mitrumu.
- Vai kaut ko varu darīt lietas labā? Filipa jautāja.
- Protams, Dibaks atsaucās. Es sākšu rakt mums aiz muguras, tad pasniegšu tev ķieģeli vai klints gabalu, un tu to iesviedīsi ūdenī, jo esi tuvāk malai. Viņš atkāpās alā, cik tālu vien varēja, un, abās rokās satvēris ķieģeļus un akmeņus, uzmanīgi pasniedza tos Filipai. Še, ņem, viņš teica. Tā siena ir galīgi sadēdējusi, tāpēc nekādu grūtību nevajadzētu būt. Tagad es zinu, kā jūtas kurmis.
Džons izpūta luktura iekšpusi, uzmanīgi nolika zemē baterijas un uzskrūvējamo pamatni un piespieda pie ķermeņa, lai tie nepazustu. Nav nekādu šaubu, viņš klusībā drūmi nodomāja, bez luktura viss būs daudz ļaunāk. Bet ko gan viņi varēja iesākt, ja arī būtu gaisma? Džons nemaz nebija tik pārliecināts par viņu izredzēm, kā bija centies iedvest Dibakam un Filipai. Akas šahtā bija auksti, pārāk auksti, lai varētu cerēt, ka drīzumā atjaunosies ķermeņa siltums un atgriezīsies džina spēks. Aukstums un tumsa tik dziļa tumsa, ka viņš nevarēja redzēt pat savu pirkstu, kas bija tikai dažas collas acu priekšā. Viņi patiešām bija nokļuvuši ļoti bīstamā situācijā. Jo vairāk Džons par to prātoja, jo skaidrāk saprata, ka vienīgi Grounins varētu viņus izglābt. Atlika vien cerēt lai arī kas noticis ar Grouninu, tas bija tikai uz laiku.
Guru Masamdžasara hindi valodā ma samjha sara nozīmē "es saprotu jūs visus" nokāpa no zobārsta krēsla un lēni piegāja pie Grounina, cieši nopētīdams viņu ar savu hipnotizējošo skatienu.
Grounins, iespiests starp diviem lielākajiem sadhakiem, svētā vīra rūpīgo apskati pacieta, neteicis ne vārda, pat nežēlodamies, kad guru uzlika savas smirdošās rokas viņam uz galvas un aizvēra acis, it kā mēģinot nolasīt vina domas. >
- Vai mēs esam tikušies iepriekš? guru jautāja, palikdams pilnīgi nekustīgs.
- Pirms šodienas ne, Grounins atbildēja. Es gribēju teikt, pirms vakardienas. Esmu pārliecināts, ka atminētos tik ievērojamu personu kā jūs, Jūsu Svētība.
Guru acis aiz plakstiņiem lēni rotēja, it kā viņš vērotu pasaules riņķojumu. Tad viņš atkārtoja jautājumu, it kā nebūtu klausījies nevienā Grounina vārdā vai gluži vienkārši neticētu viņam.
- Nē, Grounins sacīja. Un tomēr. Un tomēr, atrodoties pavisam tuvu, Grounins apzinājās, ka guru izskatā bija kāda ļoti attāla līdzība, it kā viņi būtu tikušies pirms daudziem gadiem. Tieši guru dvakojošā elpa Grouninam šķita atpazīstamāka. Tā oda pēc zivs, kas ļoti karstā dienā nosprāgusi plastmasas maisiņā blakus tukšam jogurta trauciņam. Tāpat aiz kuplās Kārļa Marksa bārdas slēpās seja, kuru Grounins, šķiet, būtu varējis redzēt iepriekš. Bet viņu mulsināja bārda. Vai, pareizāk sakot, tas, kas bārdā atradās. Tagad, kad viņš stāvēja tik tuvu guru Masamdžasaram, Grounins bārdā varēja saskatīt aizķērušos ēdiena gabaliņus, kas bija izslīdējuši no mutes vai nokrituši no dakšiņas pēdējo nedēļu maltīšu laikā. Saldās kukurūzas gabaliņu. Pāris rīsa graudiņu. Makaronu paliekas. Apelsīna sēkliņu. Spageti atgriezumu. Nemaz nerunājot par vecas košļājamās gumijas pikuci un puņķiem.
- Redziet, man ir agrīnās brīdināšanas sistēma par cilvēkiem, guru paziņoja savā griezīgajā balstiņā ar angļu akcentu un izpleta savus taukainos pirkstus uz Grounina galvas kā astoņkāja taustekļus. Un tu, mīļais draugs, man sagādā raizes.
- Nevaru iedomāties, kāpēc, Grounins teica. Es neesmu nekas.
- Nu nē, guru iesmējās. Ikvienam, kas ierodas ašramā, es saku: "Tu esi unikāls." Ikvienam. Un tādi viņi ir. Ikviens ir kaut kas. Viņš runāja tā, it kā viņa galva nupat būtu nolaidusies no mākoņiem. Un īpaši tie cilvēki, kas apgalvo, ka viņi tādi neesot. Viņš lēnām atvēra acis.
- Varbūt jūs jaucat mani ar kādu citu, ser. Ar kādu, ko es varbūt atgādinu.
- Nedomāju vis, guru sacīja. Tu esi izcils cilvēks, Guptas kungs. Savā mūžā esmu saticis ļoti maz cilvēku ar vienu roku. Tik tiešām, man godīgi jāatzīst, ka varu iedomāties tikai vēl vienu vienroci, ko es jebkad esmu saticis.