Grounins pasmaidīja. Nu labi, ja tik vien, tad varu saprast, kāpēc es jums varētu likties pazīstams, viņš aukstasinīgi teica. Jā, domāju, ka jums ir taisnība.
Viena roka nav bieži sastopama parādība. Es arī neesmu saticis daudz vienroču. Tikmēr Grounins jau bija nolēmis, ka viņam noteikti nāktu par labu, ja pārliecinātu guru, ka tas ir kļūdījies. Tāpēc viņš izvēlējās tieši šo brīdi, lai izvilktu savu jauno roku no vaļīgi nokārušās kurtas krokām. Bet, kā redzat, ser, man ir divas rokas.
- Tas ir ļoti dīvaini. Guru sadrūma. Tas tiešām ir ļoti dīvaini. Es būtu varējis zvērēt, ka tev ir tikai viena roka, viņš teica. Bet kāpēc tu vienu savu roku turi paslēptu? Viņš saņēma Grounina abas rokas un saspieda, it kā pārbaudīdams, ka neviena no tām nav neīsta. Jūsu jogas skolotāja Krebas jaunkundze domāja tāpat.
- Ser, man jāatzīstas, ka cerēju izvairīties no jogas nodarbībām, ja man būtu tikai viena roka. Tāpēc es to slēpu. Tas nebija pareizi, un es atvainojos.
- Tomēr tu to paslēpi ļoti labi.
- Īstenībā, ser, es reizēm mēdzu tēlot burvju mākslinieku, Grounins paskaidroja, domādams, ka viņa stāsts labāk saskanēs ar to, ko bērni jau bija teikuši Džaganatam. Un nereti es uzstājos kā vienrocis, lai parādītu dažus no saviem trikiem, ser. Viņš savukārt paspieda guru rokas. Atvainojos par savu taisnošanos, ser. Bet, kā tagad redzat, jūs esat noturējis mani par kādu citu. Pilnīgi noteikti. Grounins pasmaidīja un atļāvās mazu jociņu. Galu galā es diez vai būtu varējis izaudzēt jaunu roku kopš vakardienas, vai ne?
Guru Masamdžasara palaida vaļā Grounina rokas un, saņēmis savu bārdu, paraustīja to, it kā mēģinādams izpurināt kādu domu vai ideju. Taču izkustināja no vietas tikai kukurūzas graudu, kas iekrita sirmajās spalvās uz viņa krūtīm. Nē, to nu gan tu nevarēji, Guptas kungs, ja tas tiešām ir tavs vārds. Es piekrītu. Tu nevarēji izaudzēt jaunu locekli. Bet kāds tev to roku varēja pievienot. Kāds džins.
- Kāds džins ? Grounins izlikās, ka apvalda smaidu. Jā gan, ser. Ja jūs ticat, ka kas tāds tiešām eksistē, tad jā. Domāju, ka džins to būtu varējis izdarīt.
- Jā, tie tiešām eksistē, guru Masamdžasara apgalvoja. Es zinu. Vienu esmu pat sastapis. Iespējams, tāpat kā tu.
- Es, ser? Grounins pasmaidīja. Ak nē! Esmu vienkāršs cilvēks, ser, un par to neko nezinu. Māte man mācīja, ka tikai augstie bramini un svētie varot redzēt džinus.
- Ja vien… guru, šķiet, neklausījās Grouninā. Protams, ja vien tu pats neesi džins. Tas varētu izskaidrot tavu mazo triku ar virvju liftu šopēcpusdien. Viņš iesmējās. Ak jā. Es par to dzirdēju. Mani sekotāji man visu izstāsta.
- Tās bija blēņas, ser, Grounins teica. Indiešu virves triku man tīk parādīt, kad vien ir iespēja. Pielikt savu roku, tā sakot. Klausieties, ser, es neesmu džins, bet vienkāršs cilvēks.
- Tad tev nekas nebūs pretī apsēsties manā zobārsta krēslā, lai varu pārbaudīt tavu muti, guru teica un pamāja diviem sadhakiem pievest Grouninu pie krēsla svētnīcas vidū.
Grounins nevarēja ciest zobārstus: viņu tīros pirkstus, muļķīgo pļāpāšanu, liekulīgi veselīgos smaidus un viņu pretīgos mazos moku rīkus. Bet sevišķi viņam nepatika smaka pēc zoba urbšanas. Grounina jutīgajām nāsīm tā raisīja visādas nepatīkamas atmiņas no viņa bērnības Mančestrā.
- Ko jūs darīsiet? viņš iekliedzās, juzdams, ka viņu iecel krēslā.
Guru kādu brīdi izklaidīgi urbināja degunu, apēda gļotaino, zaļo vielu un tad no instrumentu paplātes paņēma kādu rīku. Nomierinies, viņš teica. Es tikai gribu pārliecināties, vai tev ir visi zobi.
- Zobi? Grounins pārjautāja. Kāds maniem zobiem ar to būtu sakars? Protams, viņš ļoti labi zināja, ko guru Masamdžasara cerēja noteikt, bet, pēc viņa domām, labāk bija izrādīt neziņu par džinu raksturu un paradumiem, īpaši tāpēc, ka nevienam no tiem nebija gudrības zobu. Tomēr viņš nekādā ziņā nejutās iepriecināts, kad guru savus netīros pirkstus iebāza viņam mutē īpaši to pirkstu, kuru tas nupat zaļu un glumu bija izvilcis no sava deguna.
- Lielākoties cilvēki iedomājas, ka šis krēsls ir tikai ērtībai, guru murmināja, ieskatīdamies Grouninam mutē. Bet tas, protams, noder arī citiem nolūkiem, kā tu drīz vien atklāsi.
Un, tā kā viņš nedomāja, ka guru tiešām būtu nodomājis spīdzināt viņu, tad Grounins negribīgi ļāva pārbaudīt savu muti.
- Ak Kungs, guru teica, saraukdams degunu aiz pretīguma. Ko tu ēdi vakariņās?
Grounins mēģināja atbildēt. Viņš pūlējās pateikt: "Smaka nāk no jums, Sliktās elpas kungs, jo smird pēc skunksa pakaļas," bet tas nebija iespējams, jo guru netīrie pirksti un zobu rīks atradās viņam mutē.
Kad zobu pārbaude bija pabeigta, guru atkāpās, noslaucīja rokas bārdā un izdvesa skaļu vilšanās nopūtu.
Nē, viņš secināja. Tu neesi džins. Protams, nav iespējams pateikt, ko tu mēģinātu man nodarīt, ja būtu. Es saku "mēģinātu", jo, dabiski, es esmu sagatavojies visām iespējām. Viņš parādīja Grouninam medaljonu, kas bija ļoti līdzīgs tam, ko Nimrods bija saņēmis pa džinu iekšējo pastu. Tas ir mans amulets. To pagatavoja mans tēvs faķīrs, lai aizsargātos no -džinu spēka. Viņš bija ļoti varens cilvēks. Un lielisks faķīrs. Guru iesmējās. Es, protams, nebūtu mēģinājis pārbaudīt tavus zobus bez šā mana mazā amuleta. Ja tu būtu bijis džins, tu varētu…
Guru Masamdžasaras acis samiedzās un atkal kļuva amuletam līdzīgas.
- Bet pagaidiet, guru ierunājās, skatīdamies uz sadhakiem. Vai viņš te neieradās kopā ar trim bērniem?
- Jā, Svētība, viens no sadhakiem atbildēja.
- Interesanti, guru teica. Nē. Viņi tie nevarētu būt. Tā būtu pārāk liela veiksme.
- Lieciet tos bērnus mierā, Grounins sacīja balsī, kas, kā viņš pats cerēja, padarīja viņu īsteni tēvišķu.
- Tie bērni. Interesanti… Guru nobraucīja savu garo bārdu, noraušot plova rīsa graudus uz grīdas, un pielieca galvu it kā ieklausītos klusā balsī. Viens un viens un viens ir trīs, viņš klusi teica. Un tad skaļāk sadhakiem: Atrodiet viņus. Atrodiet tos bērnus!
15. nodaļa devĪtĀ kobra
Akas tumsā bērni turpināja savus izrakumus.
- Sie akmeņi pēc sajūtas ir savādi, Filipa teica, iesviedusi vēl vienu akmens gabalu tumsā un saklausījusi tā plunkšķi šahtas apakšā. Tie ir vieglāki nekā tie, kurus mēs izrakām sākumā.
- Es domāju tieši tāpat, Dibaks atzina. Varbūt tas ir vulkāniskais iezis. Kā tas, ar ko berž kāju pēdas.
- Pumeks? Jā, tas varētu būt.
Viņi bija rakuši gandrīz stundu, un ala, kurā varēja ērti sēdēt, bija kļuvusi par desmit vai divpadsmit pēdas garu tuneli, kas solīja cerību kaut kādā veidā atrast izeju no akas šahtas. Viņu drēbes vēl aizvien bija mitras un ķermeņi pārāk auksti, lai atgūtu džinu spēku, bet pat tumsā bija skaidrs, ka viņu situācija ir mazliet uzlabojusies. Un, jo tālāk akas sienā viņi rakās, jo optimistiskāki kļuva. Filipa, klāta ar putekļiem un akmens šķembām, darīja savu neredzamo darbu ar aizrautību un svilpoja, lai uzturētu labu garastāvokli.
- Kā ir ar lukturi? Dibaks jautāja Džonam.
v
- Šķiet, ka daļas ir pietiekami sausas, Džons atbildēja. Manuprāt, tagad varētu pamēģināt to salikt. -
Viņš iemeta abas baterijas garajā metāla cilindrā. Turam īkšķus, viņš piebilda un uzskrūvēja ar atsperi aprīkoto pamatni. Viņš dziļi ievilka elpu un nospieda slēdža pogu.