Lukturis iedegās, apgaismojot izrakto mazo tuneli. Bet neviens aiz atvieglojuma nenopūtās. Nepavisam ne. Visi trīs bērni izgrūda šausmu kliedzienu, jo pēkšņi saprata, kur īsti atrodas. Visapkārt rēgojās dučiem cilvēku skeletu, jo viņi atradās it kā kapenēs vai kapā, un akmens Filipas klēpī bija nevis akmens, bet gan cilvēka galvaskauss. Pretīguma pārņemta, viņa izmeta to akas šahtā. Dibaks atklāja, ka koka gabals, ar kuru viņš bija racies cauri alas sienai, īstenībā bija cilvēka augšstilba kauls. Reizē ar šo nepatīkamo atklājumu radās atskārsme, kas bija noticis ar visiem nabaga indiešu dumpiniekiem, kuru līķus no akas izcēla briti. Tie bija pārbedīti akas sienā, sakrauti cits uz cita kā cigāri un gulējuši netraucēti vairāk nekā simt piecdesmit gadus.
Skeletu bija tik daudz, ka no tiem nebija iespējams izvairīties. Aiz pretīguma Filipa novērsās no viena ņirdzīga galvaskausa, bet atdūrās ar degunu pret cita deguna atveri. Rāpdamies tālāk uz priekšu, Dibaks pamanījās uzvelt sev virsū vēl dažus skeletus. Tagad ne tikai viņu acis bija piebirušas ar cilvēku pīšļiem, bet nokļuva arī mutē un plaušās.
Džons pirmais atguva savaldību, uzspīdinādams lukturi aiz Dibaka, kurš cīnījās, lai nogrūstu no sevis skeletus, un tad rāpās tālāk pazemes kapeņu velves dziļumos. Kapeņu dibensiena bija celta no ķieģeļiem, bet kaļķu java izburbējusi, un Dibakam jau bija izdevies izveidot caurumu, kas bija pietiekami liels, lai pa to izlīstu. Džons aizspraucās garām Dibakam, lai palūkotos, kas ir aiz sienas. Abi pārējie sekoja viņam, jo Džonam bija lukturis, un ne Filipa, ne Dibaks nekādi nevēlējās palikt tumsā kopā ar skeletiem.
Ieraudzījis plašu telpu, kur nebija ne miņas no skeletiem, Džons izlīda pa caurumu un, parāpojis tālāk, drīz vien atklāja, ka var izslieties stāvus. Izdvesdams atvieglojuma nopūtu, Džons pagriezās pret saviem pavadoņiem, kas viņam bija sekojuši, un pasmaidīja.
- Izskatās, ka no šejienes ir izeja, viņš teica, paspīdinādams lukturi uz seniem akmens pakāpieniem, kas rēgojās viņiem priekšā.
- Paldies Dievam, Filipa izdvesa.
- Tā ir labā ziņa.
- Un sliktā? Dibaks jautāja.
- Vai neesat pamanījuši? Te ir ledaini auksts. Paskat! Džons izelpoja virs luktura stara. Var redzēt savu elpu.
- Tomēr sajūta ir labāka nekā ūdenī, Dibaks nomurmināja.
- Jā, Džons piekrita, bet vai jūs nesaprotat? Kamēr būs tik auksts, mēs nespēsim lietot savu džina spēku.
Dibaks paraustīja plecus. Pakāpieniem vajadzētu vest uz zemes virspusi. Un tā ir vieta, kur ir karstums. Tāpēc es balsoju par to, lai mēs kāptu augšā. Jo drīzāk es sajutīšu saules starus, jo labāk.
- Pag! Džons iesaucās. Es gandrīz vai biju to piemirsis.
Viņš izvilka aiz jostas aizbāzto ādas maisiņu un, pasniedzis lukturi Dibakam, uzmanīgi to atvēra. Iekšā atradās sešas vai septiņas collas garš priekšmets, kas bija ietīts vairākās ūdensdroša papīra kārtās. Džons attina papīru, un viņam aizrāvās elpa, kad Dibaks uzspīdināja gaismas staru priekšmetam, kas tagad atradās viņa plaukstā.
Tā bija karaliskās kobras figūra, pacēlusies uz saritinātas astes. Čūskas ķermenis bija darināts no tīra zelta, bet galva un kapuce bija veidotas tā, lai iekļautu milzīgu smaragdu. Aste, kas, pēc Dibaka domām, vairāk izskatoties pēc klaburčūskas nekā kobras astes, bija veidota no četriem gudrības zobiem zelta ietvarā. Tieši šī detaļa, nevis smaragda izmēri, kas rotāja Kobru karali, lika viņiem apklust pārdomās.
- Grūti tam noticēt, vai ne? Džons beidzot teica. Ka šie četri zobi kādreiz piederējuši vecajam Rakšasasam.
- Tas liecina, cik vecs viņš īstenībā ir, Dibaks sacīja. Tad viņš paraustīja plecus. Tomēr ir viegli saprast, kāpēc Hermanis Gērings to bija iekārojis. Smaragds ir lielāks par vistas olu un noteikti ir vērts veselu bagātību.
- Jā, bet naudas izteiksmē tā vērtība nav nekas salīdzinājumā ar varu, kādu tas kādam būtu devis pār Rakšasasu, Džons skaidroja. Iedomājieties. Savs džins, kuram var dot pavēles. Nez, vai Gērings zināja? To, cik bagātu un varenu šis talismans būtu varējis viņu padarīt.
- Ja gribi zināt, Filipa teica, tas ir ļauns un, manuprāt, mums vajadzētu to iznīcināt. Salauzt gabalos un daļas samest akā kopā ar galvaskausiem un kauliem, kur neviens tās nevar dabūt. Smaragdu arī.
- Tu joko? Dibaks neticīgi pavaicāja. Pēc visām grūtībām, ko esam pārcietuši, lai šo lietu dabūtu? Viņš papurināja galvu. Nē, nekādā ziņā. Turklāt, ja tu gadījumā esi aizmirsusi, es esmu ziedojis mazliet vairāk nekā jūs, lai nokļūtu šeit. Divi mani draugi ir miruši.
- Tas vēl jo vairāk ir iemesls, kāpēc tev vajadzētu man piekrist, Filipa neatlaidās. Vai esi apdomājis risku, ko mēs uzņemamies, kobru paturot? Džon, kā tu domā?
Džons smagi nopūtās. Viņa aukstā elpa izskatījās pēc maza gubmākonīša. Bija grūti ticēt, ka viņi joprojām atrodas tik karstā zemē kā Indija. Viņam nesagādāja prieku piekrist Dibakam, nevis savai dvīņumāsai, bet talismans izskatījās pārāk vērtīgs, lai to gluži vienkārši aizsviestu prom. Es domāju, ka, iekams mēs kaut ko darām ar Kobru karali, mums vajadzētu atrast Rakšasasa kungu un uzklausīt, ko viņš saka. Tam vajadzētu būt viņa lēmumam, ko ar to darīt. Galu galā tie ir viņa gudrības zobi, un talismans dod tā īpašniekam varu pār viņu.
- Lai ko tas būtu vērts, Dibaks sprieda, es nevaru iedomāties, kāds labums ir iegūt savā īpašumā talismanu, kas dod varu pār džinu, kurš ir gatavs doties uz lielo lampu debesīs.
- Dibak, nudien, Filipa viņu norāja. Reizēm tu atļaujies drausmīgi izrunāties. Rakšasasa kungs ir mūsu draugs.
- Ko es tādu pateicu? Dibaks protestēja. Jūs nevarat noliegt, ka viņš ir vecs. Viņa spēki ir gandrīz izsīkuši. Pašlaik vienīgais, ko viņš var izdarīt, ir iekļūt savā lampā un izkļūt no tās. Viņš papurināja galvu. Es tik un tā nesaprotu, kāpēc šis kobras kults gribētu
turēt vinu savā varā.
- Nav gluži tā, ka viņam nav spēka, Džons teica. Tikai, būdams vecs, viņš izvēlas to taupīt. Viņš nelieto savu spēku, ja vien tas nav pilnīgi nepieciešams. Tā vai citādi, nav nekādas garantijas, ka, Kobru karali salaužot un gabalus iemetot akā, varētu izjaukt plānus kādam, kas apņēmies to atrast. Piemēram, varētu nolīgt ūdenslīdēju, lai nolaistos tur lejā. Vai minizemūdeni. Džons norādīja uz caurumu sienā. Turklāt man diez ko nepatīk doma doties atpakaļ cauri visiem šiem skeletiem. Tie mani nobiedēja gandrīz līdz nāvei, kad biju tur iekšā. Tāpēc piedod, Fila, bet es piekrītu Bakam. Mēs pagaidām to paturam.
Dibaks pamāja ar galvu, it kā jautājums tagad būtu izlemts bez jebkādiem strīdiem.
- Labi, Filipa piekrita. Ja jūs abi domājat, ka tieši to mums vajadzētu darīt, tad lai tā notiek. Tikai nesakiet, ka es jūs nebrīdināju. Viņa neticīgi uzlūkoja Kobru karali. Nekas labs nav gaidāms, ja mēs to paturam, ticiet man.
Dibaks pacēla roku, it kā lai apklusinātu Filipu, un viņa jau gribēja protestēt, līdz saprata, ka viņš ieklausās kādā troksnī.
- Kas tas ir? viņa jautāja.
- Vai tad tu nedzirdi? viņš atsaucās. Tāda kā murmināšana.
- Man ausis vēl pilnas ar ūdeni, viņa paskaidroja un uzsita ar plaukstu pa galvas sānu. Sasalušu ūdeni.
- Tā nāk no šo kāpņu augšas, Dibaks teica un, vēl aizvien turēdams lukturi, pirmais devās uz priekšu.
Ietinis Kobru karali ūdensdrošajā papīrā, Džons to atlika atpakaļ ādas maisiņā, aizbāza to aiz jostas un sekoja. Tagad arī viņš dzirdēja šo skaņu.