- Lukturi labāk izslēgt, Filipa ieteica. Vai vismaz samazināt spožumu, līdz uzzināsim, kas tur notiek. Gadījumā, ja kāds negribētu, ka mēs šeit atrodamies.
- Un kas par to? Dibaks jautāja. Mēs taču esam ašrama locekļi, vai ne? Tāpēc jau mēs pievienojāmies, lai varētu nākt un iet bez jebkādām aizdomām.
- Tu aizmirsti par Grouninu, Filipa atgādināja.
- Nedomāju, ka viņš varētu mūs pamest tajā šausmīgajā akā, ja vien nebūtu atgadījies kas nopietns.
- Filai ir taisnība, Džons teica. Mums jābūt piesardzīgiem, līdz uzzināsim, kas ar viņu noticis.
- Labi, Dibaks piekrita un devās uz kāpnēm. Bet mums tomēr vajag mazliet gaismas, citādi mēs visi lauzīsim kaklu. Es zinu, tas izklausās muļķīgi, taču kāpnes ir klātas ar ledu.
Džons ar pirkstu galiem aptaustīja pakāpienu sev priekšā. Bakam ir taisnība, viņš apliecināja. Kā gan šeit var būt ledus?
- Es nezinu, Dibaks atbildēja. Bet domāju, ka drīz vien to uzzināsim. Viņš ar plaukstu aizklāja lukturi, ļaujot gaismai izspraukties tikai tik daudz, lai varētu redzēt, uz kurieni iet.
Murminošā skaņa kļuva skaļāka, un viņi drīz vien saprata, ka tā ir monotona skandēšana.
- Varbūt tā ir transcendentālās meditācijas nodarbība, Džons ieminējās.
Dibaks ielūkojās sava pulksteņa luminiscējošajā ciparnīcā. Trijos naktī? Viņš apstājās un atkal ieklausījās.
- Turklāt viņi nekad tā nav skandējuši meditācijas laikā. Klausieties!
- NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA…
- Nāga, Dibaks nočukstēja. Tas ir tas, ko viņi skandē. Nāga.
Visi trīs nodrebēja nevis no aukstuma, bet aiz bailēm, jo beidzot atskārta, ka atkal un atkal skandētais vārds sanskritā nozīmēja čūska.
- Man ir nelaba nojauta, Filipa atzinās.
- To tu jau teici, Dibaks sacīja.
- Neteicu vis. Es sacīju, ka nekas labs nav gaidāms, ja mēs paturēsim Kobru karali. Vienīgi ceru, ka tas nav saistīts ar slikto sajūtu, kas mani pašlaik pārņem. Jo šī būtu viena no tām reizēm, kad es ļoti negribētu, ka man ir taisnība.
- Jā, varu saderēt, Dibaks piekrita.
Kāpņu augšpusē bija saskatāma blāva gaisma, un Dibaks izslēdza lukturi. Stāvo akmens pakāpienu augšgalā viņi nonāca šaurā tunelī. Tur atradās metāla kāpnes, kas veda piecpadsmit vai divdesmit pēdas lejup tukša bronzas cilindra iekšpusē. Cilindrs bija aptuveni četras vai piecas pēdas plats un tā augšgalā atradās atvere, no kuras spīdēja spilgta, ņirboša gaisma un nāca monotonā skandēšana.
- NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA…
Visi trīs bērni klusējot uzkāpa augšā, pirkstiem līpot pie ledusaukstā kāpņu metāla, un uzmanīgi pārliecās pāri atveres malai. Viņu nogurušajām acīm atklājās pārsteidzošs skats.
Tas bija alā izveidots templis ar piecdesmit vai sešdesmit pēdu augstiem griestiem, ko apgaismoja vairākas elektrisko spuldžu virtenes. Atgādinot burvju izrādi teātrī, pa grīdu plūda savāda migla, kas aptvēra trīs vai četru simtu vīriešu un sieviešu gumijas zābakos ieautās kājas. Tie visi stāvēja, rokas pacēluši lūgšanā, ar seju pret kādu punktu zem galvenās vietas, kur atradās bērni. Pāri oranžajiem tērpiem viņi bija uzvilkusi anorakus un aitādas, un viņu sejas bija notrieptas ar dzeltenu krāsu. Kā hipnotizēti viņi turpināja skandēt: NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA…
Tas ir kobras kults, Filipa nočukstēja. Aasth Naag. Pulkveža Kilikrenkija vēstījuma pēdējā daļa Meklējiet trešo čūsku. Bet piesargieties no astotās tagad viņai bija skaidra. Viņi droši vien izmanto ašramu, lai slēptu savas darbības.
Trīs jaunie džini apklusa, drūmi apsverot notiekošā ļauno ironiju: kults, no kura viņi bija cerējuši paslēpt talismanu, atradās visapkārt, un nezin kā viņi bija nonākuši tieši starp tiem cilvēkiem, no kuriem vēlējās izvairīties visvairāk.
Tikmēr tapa skaidrs, kāda nozīme ir bronzas cilindram, kura iekšpusē viņi slēpās. Kāpņu priekšā, starp diviem gariem indes zobiem, stiepās sazarota mēle viņi atradās milzīgas saslējušās karaliskās kobras statujas iekšpusē. Tomēr tā nebija pielūgsmes vai godbijības objekts. Tas bija cilvēks, kas patlaban stāvēja tieši zem viņiem, guru Masamdžasara, ģērbies atšķirīgāk nekā iepriekš. Balto mantiju vietā viņš bija uzvilcis biezu kažokādas apmetni, lai pasargātos no savādā, neciešamā aukstuma, kas valdīja alas templī, un viņa basās kājas tagad bija ieautas elegantos aitādas zābakos.
Džona modrā acs pēkšņi saskatīja neizskaidrojami zemās temperatūras avotu: tempļa stūrī divi sadhaki ar bieziem ādas cimdiem rokās cilāja lielus sausā ledus klučus un kustināja šķidrā slāpekļa cilindrus. Kāpēc gan tie būtu vajadzīgi? viņš bija neizpratnē.
- Es nezinu, Dibaks teica. Varbūt gaisa kondicionēšanai. Virszemē ir ļoti karsts. Sazin cik silts te varētu būt bez visām tām padarīšanām?
- Man tas liekas neticami, Džons iebilda. Tagad, kad esmu pavadījis nakti guļamkorpusā, es nešaubos, ka guru savu sekotāju ērtība ir bijusi nebijusi. Tas ir kas cits. Tam jābūt kam citam. Bet kas?
Guru nokratīja no pleciem ādas apmetni, atsedzot kailas krūtis, ko tāpat kā viņa vaigus un pieri klāja tā pati dzeltenā masa. Tad viņš pacēla rokas augšup kā baptistu sludinātājs, un visi apklusa.
- Es piepildīšu jūsu cerības, guru teica skaļā, šaušalīgā balsī. Un pierādīšu to. Jebkurš vīrietis vai sieviete, kas seko man un klausa manām pavēlēm, saņems šo brīnumaino dāvanu un varu pār dzīvību un nāvi. Šonakt, mani draugi, jūs savām acīm redzēsiet, kā tiks parādīts šis spēks. Tāds spēks, kas ir stiprāks par loģiku. Spēks, kas ir stiprāks par argumentiem. Jā, mani bērni, tāds spēks, kam jūs visi būsiet liecinieki.
Guru sasita plaukstas, un divi no viņa sekotājiem iznesa stikla tvertni, kas bija pilna ar dzīvām čūskām. Un bija skaidrs, ka tagad viņš grasījās čūskas ņemt rokās.
- Laikam tāpēc viņi telpu uztur aukstu, Dibaks nočukstēja. Čūskas ir ektotermiskas. To ķermeņa temperatūra ir atkarīga no gaisa temperatūras. Kad čūskas ķermenis atdziest, rāpulis kļūst miegains vai letarģisks. Iespējams, tad tos vieglāk ņemt rokās.
- Bet ne šīs čūskas, Džons iebilda. Skatieties!
Tvertnē atrodas infrasarkanais sildītājs. Sīs čūskas ir siltas.
Tikmēr viens no sadhakiem paņēma garu nūju un vairākas reizes iedūra tvertnē, it kā viņam būtu nolūks čūskas saniknot, un tas tiešām izdevās. Viena no čūskām, milzīga karaliskā kobra, iekoda nūjā, un džinu bērniem, kas slēpās statujā, drīz kļuva skaidrs, ka guru Masamdžasaru nemaz negribēja ņemt rokās aukstas, letarģiskas un nekaitīgas čūskas. Viņam vajadzēja dusmīgus un agresīvus rāpuļus.
Viņš ceremoniāli piegāja pie tvertnes un paņēma karalisko kobru, kura tūlīt pat iekoda viņam rokā, liekot izplūst asinīm. Dibaka minējumam, ka čūskām izrauti indes zobi, vairs nebija pamata.
Ievērojis, ka ir sakosts, guru ar prieku pasmaidīja un paņēma citu kobru, kas viņam iekoda nevis vienu, bet vairākas reizes. Trešās kobras indes zobi tik dziļi iekodās guru apakšdelmā, ka nevarēja tos izvilkt, un čūska palika karājamies gaisā, līdz tās brūnā ķermeņa svars izlauza indes zobus, un rāpulis nokrita uz grīdas. Guru to pacēla un aplika ap kaklu kā zīda šalli. Kad guru pacēla septīto čūsku, viņš bija sakosts vairāk nekā divtik reižu, bet šķita, ka neviens kodums viņam nesagādā itin nekādas raizes.
- Es to nesaprotu, Dibaks sacīja. Viņam vajadzētu būt jau mirušam vai vismaz gulēt komā.