Džons paskatījās uz Filipu. Vai tu domā to pašu, ko es? viņš jautāja māsai, atcerēdamies, ko jetijs barons fon Reinerasigs bija teicis Anapurnā: džini ir imūni pret čūsku indi. Ka viņš varētu būt viens no mums?
- Vai džins? Filipa papurināja galvu. Nē. Ja viņš būtu džins, tad šajā templī mākslīgi neuzturētu tik zemu temperatūru. Viņš riskētu zaudēt džina spēku savu sekotāju priekšā. Es nezinu. Varbūt viņš vienkārši sadzēries milzīgu porciju pretindes. Tomēr tas neizklausījās diez ko ticami. Šīs čūskas bija lielas, spēcīgas kobras, un katra no tām spēja izšļākt lielu daudzumu indes. Viņam vajadzētu ārkārtīgi daudz pretindes.
- Skatiet zīmes, guru teica, apkarinājies ar tik daudzām čūskām, ka izskatījās pēc Ziemassvētku eglītes. Un ticiet manam spēkam, kas ir liels, jo es jums saku, ka nāk tas laiks, kad mēs valdīsim pār pasauli.
Guru pagrāba vēl divas čūskas un pacēla tās, lai visi varētu redzēt. Astoņas bija tas kobru skaits, kam mans priekštecis Āsts Nāga ļāva sev iekost vienā reizē. Bet es esmu varenāks, jo man piemīt spēks turēties pretī deviņu kobru indei. Dodu jums deviņas kobras.
Guru sekotāji atkal sāka skandēt: NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA…
- Man tas nudien uzdzen šermuļus, Dibaks nočukstēja. Tie cilvēki ir jukuši.
- Maigi izsakoties, Filipa piebilda. Viņi ir slepkavas, lūk, kas viņi ir.
- Bet pagaidiet, mani draugi, guru iesaucās, vēlreiz apklusinādams savus sekotājus. Reizēm, lai parādītu varu pār nāvi, nāve ir jāredz vaigu vaigā un jāapbrīno tās spēks. Jo manas zīmes nelīdz neticīgajiem. Un vienkāršam cilvēkam neklājas darīt tā, kā daru es. Jūs redzēsiet to, ko tik daudzas reizes esmu piedzīvojis. Jūs redzēsiet nāvi. Ievediet gūstekni!
Skatītāji pašķīrās, un no tempļa dziļuma sadhaki izveda priekšā kādu cilvēku, kuram rokas bija sasietas aiz muguras un kurš izskatījās gluži bāls aiz bailēm.
Bērni šausmās noelsās, jo cilvēks, kuru Masamdžasara bija nolēmis nāvei, nebija neviens cits kā Grounina kungs.
16. nodaļa aukstasinĪgi
- Mums kaut kas jādara, Džons teica. Mēs nevaram pieļaut, ka Grouninam iekož viena kobra, kur nu vēl deviņas.Viņš noteikti nomirs.
- Neaizmirsti, Dibaks ieminējās, ka mēs esam bez spēka.
- Ne gluži, Džons sacīja.
- Neesmu drošs, ka saprotu, Dibaks teica. Ko īsti tu domā?
- Ka mums jāiet Grounina vietā, protams, Džons atbildēja. Galu galā mēs esam imūni pret kobras indi. Barons tā teica.
- Pareizi, Filipa piekrita, jo bija tādās pašās domās
kā viņas dvīņubrālis.
- Ak tā? Dibaka balsī skanēja šaubas. Paklau, varbūt ir atšķirība starp imunitāti pret vienas un deviņu čūsku indi. Vai esat par to padomājuši? Turklāt pieņemsim, ka viena no tām kobrām ir džins. Vai esat to apsvēruši? Un iedomājieties, ka baronam nebija taisnība. Vai varbūt viņš tikai meloja.
- Man likās, kad barons minēja, ka mēs esot imūni, tu jau to zināji, Džons teica.
- Labi, es meloju. Es par to zinu tikpat daudz, cik jūs.
- Bet kāpēc lai melotu barons? Filipa bija neizpratnē. Viņš man šķita ļoti jauks.
- Viņš bija ķerts, Dibaks ietiepīgi apgalvoja. Tikai trakais pusi mūža dzīvotu kā sniega cilvēks. Un, ja arī barons nemeloja, viņš nepateica, kā imuflitāte darbojas. Piemēram, vai esam imūni vienīgi tad, ja darbojas mūsu spēks. Pieņemsim, ka neesam imūni, ja ir auksts. Un te ir auksts. Tāpēc, iespējams, mūs tur lejā varētu nogalināt.
- Citas iespējas nav, Džons atzina. Grouninam būs gals klāt, ja neko nedarīsim lietas labā.
- Džonam taisnība, Filipa nošņāca.
- Un kas notiks tad? Dibaks noprasīja. Ja mūs sakož un mēs nenomirstam. Kā tas izskatīsies?
Džons nepacietīgi papurināja galvu. Mums nav citu variantu. Tev ir taisnība, Bak, bet nav laika par to strīdēties. Turklāt nevajag iet mums visiem. Se. Viņš no Dibaka paņēma lukturi un pasniedza to un ādas maisiņu ar Kobru karali Filipai. Paņem Kobru karali un noslēp. Un uzmeklē citu ceļu laukā no šejienes.
Filipa brīdi svārstījās un tad darīja, kā brālis bija licis. Nebija nekādas jēgas, ja noķertu viņus abus. īpaši kopā ar Kobru karali. Esi piesardzīgs, Džon, viņa piekodināja, noslidinājās lejup pa kāpnēm un atgriezās tunelī. Dibaks viņai sekoja.
Džons uzrāpās uz kāpņu augšējā pakāpiena un, saņēmis čūskas šķelto mēli, sāka laisties lejā alas templī.
- Pagaidiet! viņš uzkliedza guru. Stāt! Lieciet viņu mierā!
Tūdaļ stipras rokas sagrāba Džonu, kamēr viņš brīdi šūpojās virs guru galvas, turēdamies pie kobras mēles.
- Esmu dzirdējis, ka čūskas atvemj savu ēdienu, guru teica. Bet tas nu ir smieklīgi.
Viņš sameta atpakaļ tvertnē čūskas un tad pagriezās pret Džonu, kā parasti ķiķinādams. Vai zini ko? viņš jautāja, saņemdams Džonu aiz elkoņa. Man nebija ne jausmas, ka tai statujai ir tukšs vidus. Gandrīz desmit gadu man pieder šī celtne, bet es nezināju. Vai vari iedomāties? Starp citu, ko tu tur augšā darīji?
- Es jūs izspiegoju, Džons atbildēja. Viņš saskatījās ar Grouninu un pamāja ar galvu.
- Bet kur ir tavi divi mazie draudziņi? guru viņam jautāja.
- Pēdējo reizi viņus redzēju aizmigušus guļamtelpā, Džons apgalvoja.
Guru iecietīgi pasmaidīja. Nav tiesa. Mēs jau tur ielūkojāmies, kad saņēmām ciet jūsu tēvu. Viņš paskatījās augšup uz statuju, un viņa acis viltīgi samiedzās. Vai zināt ko? Varu saderēt, ka viņi vēl aizvien ir tur augšā.
Viņš pamāja saviem vīriem, un divi no tiem ātri izģērbās līdz gurnu apsējiem. Tad viens uzkāpa otram uz pleciem un pievilkās līdz statujas atverei. Viņš bija projām vairākas minūtes.
- Saki man, guru Masamdžasara ierunājās. Kāpēc tu un tavs tēvs ieradāties ašramā?
- Es jau teicu, Džons neatlaidās. Lai jūs izspiegotu.
- Ar nolūku? Vai nejauši? Guru paskatījās vispirms uz Džonu un tad uz Grouninu. Nesaņēmis atbildi, viņš sāpīgi izgrieza Džona roku.
Dzirdot Džonu aiz sāpēm iekliedzoties, Grounins mēģināja atbrīvoties no saviem gūstītājiem, bet viņš vēl nebija atklājis visu spēku savā jaunajā rokā. Lieciet zēnu mierā! Grounins uzsauca. ,,
Mēs ieradāmies, lai pierādītu, ka jūs esat krāpnieks, Džons paziņoja, jo viņam iešāvās prātā kāda doma. Veids, kā varētu iedragāt guru reputāciju viņa sekotāju priekšā. Viņš izrāvās no guru asiņainā tvēriena un pieskrēja pie čūsku tvertnes. Tajā atradās četrdesmit vai piecdesmit čūskas, un visas bija nāvējošas. Bet Džons ne brīdi nevilcinājās. Viņš iegrūda abas rokas šņācošajā čūsku masā, pacēla lielu, melnu kobru un turēja to paceltu. Skatītāji templī par Džona acīmredzamo pārdrošību sāka skaļi murmināt. Vai redzat? Džons sauca. Nav ko baidīties. Šīs čūskas ir nekaitīgas. Jūs visi tiekat krāpti.
Guru nemēģināja apturēt Džonu. Tāpat kā ikviens pazemes templī, viņš ar neslēptu ziņkāri vēroja, kādas būs Džona rīcības sekas. Vienu brīdi milzīgā kobra Džona rokās šķita it kā hipnotizēta. Tā paklausīgi uzlūkoja Džonu ar savām apaļajām, melnajām acīm, ar mēli izošņāja gaisu zēna galvas priekšā. Nākamajā mirklī čūska iešņācās tik skaļi, it kā vārītos pustukša tējkanna. Sekundes ceturtdaļu vēlāk kobra Džonam metās virsū, iekožot vispirms plaukstas locītavā tik dziļi, ka pagrozīja galvu, lai izvilktu indes zobus, un tad tieši krūtīs, mazliet virs sirds. Apkārtējie skaļi noelsās, jo lielas kobras kodums tik tuvu sirdij, īpaši bērnam, vienmēr ir nāvīgs.