Džons nemaz nebija pārsteigts, ka kobra viņam iekoda, vienīgi par to, cik ļoti tas sāpēja. Sajūta bija tāda, it kā dakteris ar smagu roku vienlaikus būtu izdarījis divas sāpīgas injekcijas. Viņš aizskāra krūtis, un uz pirkstiem bija asinis. Čūska viņam vēlreiz iekoda rokā, kas vēl aizvien turēja tās apjomīgo vidukli. Džons iekliedzās un iemeta čūsku atpakaļ tvertnē.
Instinktīvi Džons piespieda roku pie mutes un izsūca kodumu. Tagad viņam nebija nekādu šaubu, ka čūskas ir indīgas. Viņš pat varēja sagaršot indi uz lūpām, kuras jau kļuva nejūtīgas. Vai viņš bija pieļāvis briesmīgu kļūdu? Vai Dibakam bija taisnība? Vai imunitāte no čūsku indes, tāpat kā džina spēks, bija atkarīga no karstuma? Džons nodrebinājās. Pēkšņi viņš juta, ka viņu pārņem stindzinošs aukstums. Aukstums un slikta dūša.
- Tas sāp, vai ne? guru Masamdžasara iesmējās. Pat bez indes tu noteikti būtu jutis, ka esi sakosts, vai ne?
Džons juta, ka viņa āda pārmaiņus kļūst karsta un auksta, un raizējās, vai nesāks vemt.
- Esmu dzirdējis, ka boa žņaudzējčūskai ir sāpīgākais kodums no visām čūskām. Bet, kaut arī ārkārtīgi bīstama, boa nav indīga čūska. Atšķirība slēpjas indē. īpaši tādām čūskām kā karaliskā kobra. Pilienu pa pilienam tās inde ir pat mazāk nāvējoša nekā parastai kobrai. Tomēr karaliskā kobra ar katru kodumu ievada septiņus mililitrus indes. Milzīgu apjomu. Ar to pietiek, lai nogalinātu ziloni. Vai četrdesmit divpadsmit gadus vecus puikas. Viņš viegli pasmaidīja un pakratīja galvu, it kā kaut ko apsvērdams. Es tikai mēģinu noteikt tavu vecumu, puika. Bet fakts ir tāds, ka visai tavai elpošanas sistēmai jau vajadzētu strauji sabrukt. Guru pienāca cieši klāt Džonam un, saņēmis viņa roku, pārbaudīja pulsu. Bet tā bija ziņkāre, nevis rūpes. Protams, klīnikā mums ir pretinde un mākslīgais elpinātājs. Tomēr jau tagad varu pateikt, ka tev neko nevajadzēs.
Viņš paskatījās augšup. Sadhaks, kurš bija ielīdis statujā, parādījās aiz muguras Filipai un Dibakam un piespieda viņus kāpt laukā. Citi guru sekotāji palīdzēja abiem tikt lejā.
- Vai taviem mazajiem draugiem arī ir imunitāte? Un, ja tā, tad kāpēc?
- Es neesmu imūns! Džons skaļi uzsauca guru sekotājiem. Sīs čūskas ir nekaitīgas. Un viņš ir krāpnieks. Vai dzirdat? Jūsu guru ir krāpnieks!
Guru iecietīgi pasmaidīja. Ja tas tā būtu, viņš teica, tad tu diez vai būtu steidzies lejā, lai glābtu savu tēvu, vai ne? Tas man liek izdarīt secinājumu, ka viņš ir ļoti atšķirīgs no jums. Bet varbūt jūs trīs esat ļoti atšķirīgi no visiem citiem? Vai tā ir? Viņš palaida vaļā Džona plaukstas locītavu, brīdi rūpīgi apskatīja kodumu viņa krūtīs, it kā lai pārbaudītu, vai Džons tiešām ir sakosts, un, redzēdams divas asiņojošas brūcītes, pamāja ar galvu. Izcili. Tiešām izcili. Tev jau vajadzēja būt beigtam, jaunais cilvēk.
Sadhaks, kurš bija piespiedis Filipu un Dibaku nokāpt no statujas, pasniedza guru ādas maisiņu ar Kobru karali. Džons pameta acis uz Filipu, kura vainīgi pamāja.
Guru Masamdžasara turēja maisiņu tā, it kā neuzdrīkstētos iedomāties, kas tas varētu būt. Nē, viņš sacīja. Tas nevar būt. Tā būtu pārāk liela veiksme pat tādam laimes luteklim kā es. Un tomēr tas izskaidrotu visu.
Viņš atvēra ādas maisiņu, izņēma priekšmetu, noplēsa ietinamo un tad ar godbijību aplūkoja bezgala vērtīgo talismanu, ko turēja rokā. No guru pavērtās mutes izlauzās skaļa nopūta. Pēc desmit gadu ilgas meklēšanas, viņš noelsās. Beidzot tas man ir. Un šai brīdī pār viņu nāca apskaidrība. Kāda atjauta. Tas te atradās visu laiku, vai ne? Desmit gadus es domāju, ka tas ir pazudis, bet visu šo laiku bija man pašā degungalā.
Trīs bērni neko neatbildēja, un guru, satvēris Džonu aiz auss, sāpīgi to sagrieza. Tas bija šeit, vai ne?
- Au! Jā. Laidiet vaļā!
- Kur tas bija? viņš jautāja, vēl vairāk pagriezdams Džona ausi.
- Liec puiku mierā! Grounins uzkliedza. Vai arī es tev gāzīšu.
- Akā. Mēs to atradām akā. Džons neredzēja lielu jēgu šo informāciju slēpt no guru. īpaši tāpēc, ka viņa ausi vēl aizvien kā knaiblēs turēja guru pirksti. Pulkvedis Kilikrenkijs atstāja slepenu vēstījumu uz Ostindijas Kompānijas gleznas, viņš paskaidroja. Glezna atradās feldmaršala Hermaņa Gēringa īpašumā. Mēs atradām gleznu, atšifrējām vēstījumu un ieradāmies šeit to uzmeklēt.
- Es zinu, ka mums vajadzēja to iznīcināt, Filipa teica.
- Iznīcināt? Kāpēc, mana mīļā?
- Tāpēc, ka jūs bijāt gatavs pat nogalināt, lai to iegūtu. Labāku iemeslu nevaru iedomāties.
- Manuprāt, vari gan, guru Masamdžasara apgalvoja. Par ko tu mani uzskati, bērns? Par idiotu? Es gribēju Kobru karali, lai man būtu vara pār džinu. Pār ļoti vecu džinu, vārdā Rakšasass. Viņš greizi pasmaidīja. Bet tagad, kad man esat jūs, viņš vairs nešķiet tik svarīgs.
- Mums nav ne jausmas, par ko jūs runājat, Dibaks sacīja.
- Ak nav? Guru pagrozīja pirkstu Dibakam pie sejas, un džinu zēns nevarēja nepamanīt netīrumus zem viņa nagiem. Es varētu kaut tūlīt sarīkot jums kārtīgu zobu pārbaudi. Bet labāk būtu, ja jūs pateiktu paši. Viņš noliecās pār čūsku tvertni un, saņēmis kādu kobru, turēja to tuvu Grounina sejai. Čūska metās uzbrukumā, bet pēdējā brīdī guru parāva to atpakaļ, tā ka čūskas indes zobi tikai dažu collu attālumā neskāra angļu sulaiņa degunu.
Filipa iekliedzās.
- Nākamreiz viņam varētu arī nepaveikties, guru Masamdžasara teica, neņemdams vērā kodumu savā rokā. Jūs esat džini, vai ne? viņš jautāja Džonam.
- Tikai džins būtu varējis pārciest kodumus un izdzīvot, lai visu izstāstītu.
- Labi, mēs esam džini, Dibaks apliecināja.
- Visi trīs?
- Jā, mēs visi trīs. Un tagad lieciet viņu mierā. Viņš ir cilvēks. Ja čūska iekodīs, viņš mirs.
Guru iesmējās un iesvieda čūsku atpakaļ tvertnē.
- Ak džini, ko? Nu tad sāciet darboties! Pārvērtiet mani par žurku.
- Kaut es to varētu, Dibaks sacīja. Un tad es jūs izbarotu kādai no šīm čūskām. Tikai tās, iespējams, nobeigtos, jo jūs esat tik netīrs.
- Piešķiriet man trīs vēlēšanās, un es jūs palaidīšu brīvībā. Viņš iesmējās. Nē, nedomāju vis. Jums nav sava spēka, vai ne? Ne šeit, kur ir pārāk auksts jūsu karstajām džinu asinīm.
Kad Rakšasasa kungs nonāks šeit, Filipa teica,
- viņš jūs pārvērtīs par smirdošu neģēli, jo esat to pelnījis.
Guru Masamdžasara sasita rokas. Pieņemšana ir beigusies, viņš saviem sekotājiem paziņoja. Tad, paskatījies uz Butotes kungu, viņš piebilda: Nesiet viņus šurp. Ir kas tāds, ko es gribu parādīt mūsu īpašajiem viesiem.
* * *
Viņi pameta apakšzemes templi un caur slīdošām stikla durvīm iegāja tādās kā zinātniskās laboratorijās. Baltās sienas izskatījās kā griesti, un bija jūtama spēcīga ķimikāliju smaka. Seit bija pat aukstāks nekā alas templī, un iekšpusē pie slīdošajām durvīm atradās drēbju pakaramais ar vairākiem dārgiem kažokiem. Guru savu jau bija uzvilcis, bet pārējie tika slepkavām no guru miesassardzes.
Dibaks arī pasniedzās pēc kažoka, taču guru viņu aizkavēja. Nē, viņš teica. Tu man labāk patīc tāds kā pašlaik. Tā sakot, pa pusei sasalis. Viņš norādīja uz Grouninu un iesmējās. Bet viņš var uzvilkt kažoku. Mums nav jābaidās, ja viņš sasils.
Grounins pateicīgi uzvilka vienu no kažokiem, un guru pamāja ar roku uz modernu gaiteni viņiem priekšā.