- Ka esat aplam pašapmierināts, Dibaks sacīja. Pašapmierināts un briesmīgs. Vai zināt, tas ir neticami, ja kāds labprātīgi vēlētos piederēt pie jūsu kulta.
- Klusē, Dibak, Filipa viņu pārtrauca. Es gribu dzirdēt, ko viņš teiks, jo grasījās mums izstāstīt, kā visa šī padarīšana sākās.
- Baks, Dibaks caur sakostiem zobiem nomurmināja. Vienkārši Baks, labi?
Tad tā ir taisnība, guru teica. Sieviešu kārtas džines ir gudrākas par saviem vīrišķajiem līdziniekiem. Mani vienmēr interesēja, vai tā patiešām ir.
Nu tad klausieties. Pirms divpadsmit gadiem es biju jauns ārsts Londonā ar plaukstošu praksi Hārlīstrītā. Līdztekus tradicionālajai medicīnai es piedāvāju dažādas papildu un alternatīvas dziedniecības metodes. Piemēram, homeopātiju, dārgakmeņu elektroniku, magnētiskā lauka un virpuļa terapiju. Es biju ļoti veiksmīgs un pelnīju daudz naudas. Viena no šīm alternatīvajām metodēm bija piesaistījusi premjerministra sievas uzmanību. Šī kundze kļuva par manu pacienti, un es par viņas uzticības personu.
Kādā aprīļa rītā viņa man piezvanīja, panikas pārņemta, un lūdza steidzami ierasties Dauningstrītā 10 un izārstēt viņas vīru. Kad ieraudzīju premjerministru, viņš izturējās ārkārtīgi dīvaini un runāja jaunas meitenes balsī. Viņa ārsti stingri turējās pie viedokļa, ka premjerministrs cieš no nervu sabrukuma, jo pārāk cītīgi nodarbojies ar savu pārvēlēšanas kampaņu. Viņi uzstāja, ka premjeru vajag vest uz vietējo trako namu, lai varētu panākt atveseļošanos. Taču, izmeklējis viņu, es nonācu pie secinājuma, ka nabaga cilvēks ir apsēsts. Turklāt viņu apsēdis nevis kāds dēmons vai ļaunais gars, bet džins. Jauns, nerātns džins, varbūt tāds kā jūs. Viņš paraustīja plecus. Līdz šai dienai man nav ne jausmas, kas viņa bija. Vienīgi zinu, ka viņa bija amerikāniete, aptuveni divpadsmit vai trīspadsmit gadus veca. Uzdrošinos piebilst, ka jūsu tēvocis Nimrods, iespējams, bija vērīgāks, jo tieši viņu es paaicināju palīgā. Mēs ar Nimrodu nekad nebijām tikušies. Bet viņš reiz bija mana tēva, faķīra Murugana draugs.
Guru stāstā bija kas tāds, kas Dibakam šķita savādi valdzinošs. Pat neatvairāms. Daudz vairāk nekā Džonam.
- Vai viņš ir tas cilvēks gleznā? Džons jautāja. Tas, kurš sēž uz kārts ar mugurā sadurtajiem nažiem?
- Jā. Indiešiem tā ir stipras ticības zīme un pierāda, ka joga spēj pārvarēt ķermeni.
-Jūs ar to gribat teikt, ka viņš tos nažus sadūra pats? Džons pajautāja. Guru pamāja ar galvu. Un es biju iedomājies, ka to izdarīja viņa draugi un ģimene.
Guru tikko jaušami pasmaidīja un ignorēja Džona apvainojumu.
- Lai kā arī būtu, Nimrods apstiprināja manu diagnozi un piekrita veikt džina izdzīšanu. Godīgi sakot, man bija šaubas, ka jūsu tēvocis var ko līdzēt. Bet viņš tiešām spēja. Nimrods bija meistarīgs, visvarens un iedvesa bijību. Ņemiet vērā, ka tolaik man nebija īsta priekšstata par džinu spēku. Es zināju vienīgi to, ko man bija stāstījis tēvs. Nekad nebiju redzējis neko tādu, ko bija redzējis mans tēvs faķīrs. Kaut ko tik tiešām izcilu un neiedomājamu. No tukša gaisa Nimrods uzbūra matēriju. Gulta pacēlās vairākas pēdas no grīdas. Premjerministra galva pagriezās par trīssimt sešdesmit grādiem. Un beidzot džins no premjerministra tika izdzīts. Kopš tā laika jūsu tēvocis un visa džinu dzimta man iedveš bezgalīgu bijību.
- Ā, Džons novilka. Tas ir jauki.
- Turi muti, Džon, Dibaks nomurmināja. Viņš norija emociju kamolu, kas bija sakrājies viņam kaklā, un mēģināja apvaldīt asaras.
- Pēc tam es izlasīju visas bēdīgi slavenā angļu maga Vergilija Makrībija par džiniem sarakstītās grāmatas.
Vispirms aiz intereses. Bet tad ar nolūku noskaidrot, vai varētu gūt kādu labumu no tā, kas tagad atradās manā īpašumā. Redziet, pirms Nimroda ierašanās Dauningstrītā, es biju veicis premjerministra izmeklēšanu un ievilcis šļircē viņa asiņu paraugu. Kad eksorcisms bija galā un džins no premjerministra ķermeņa izdzīts, mani sāka interesēt, cik daudz premjerministra asiņu paraugā palika no jaunā džina, kas viņu bija apsēdis. Asins grupa bija tā pati, kas man, tāpēc iedomājos izpētīt, kādas būtu sekas, ja es ievadītu savā ķermenī asiņu paraugu, ko paņēmu, kad premjerministru bija apsēdis džins. Guru paraustīja plecus. Tā es arī izdarīju. Un vai varat iedomāties, kas notika? Gluži nekas. Vismaz man tā likās.
Dažas dienas vēlāk man nācās atgriezties Indijā, lai apciemotu māti, kas bija saslimusi. Pēc nedēļas viņa nomira, un man bija jāpalīdz sarūpēt malku viņas bēru sārtam, kas šai pasaules daļā ir stingra paraža. Vācot malku, man vairākas reizes iekoda kobra. Liela kobra. Mēs bijām ļoti tālu no tuvākās slimnīcas, un neviens nedomāja, ka es dzīvošu. Tomēr dīvaini bija tas, ka, par spīti kodumam, es nejutu gluži nekādas sliktas sekas. Vairāki cilvēki no ciemata bija klāt, kad kobra mani sakoda, un, redzot, ka kodums mani neietekmē, viņi no manis sāka baidīties. Iztaujājot vienu no ciema vecākajiem, kāpēc tas tā varētu būt, viņš pateica, ka ļaudis baidoties, vai es neesot džins, jo, kā jūs zināt, džini ir imūni pret visiem čūsku kodumiem. Vismaz man tas nebija noslēpums.
Neuzņēmība pret čūskas indi, kā jūs varat iedomāties, man bija liels atvieglojums. Un stipra valdzinājuma avots. Un, iegādājies pretindes krājumu, ja mana teorija izrādītos nepareiza, devos ceļā, lai atkal tiktu sakosts. Šoreiz mani sakoda klinšu čūska kraita cita Indijas čūska, kuras inde ir sešpadsmit reizes spēcīgāka nekā kobrai. Atkal man nekas nenotika, un es nonācu pie secinājuma, ka manas acīmredzamās imunitātes cēlonis bija džina skarto asiņu pārliešana. Tas izraisīja nākamo jautājumu: kas notiktu, ja es visas savas asinis nomainītu ar džina asinīm? Vai es pats nekļūtu par džinu? Ar iespēju piepildīt vēlēšanās un dzīvot divsimt gadu?
Ķēros pie darba, lai šo ieceri īstenotu, un drīz atklāju veidu, kā savu imunitāti pret čūsku indi apvienot ar to, kas tagad bija kļuvis par manas dzīves mērķi. Biju dzirdējis par vecajiem kobru kultiem un īpaši par Aasth Naag un pazaudēto talismanu, Kobru karali no Katmandu. Sapratu, ka tad, ja es varētu atrast Kobru karali, tas man dotu varu pār Rakšasasa kungu, kurš sakritības pēc bija Nimroda draugs. Pietiekami daudz spēka, lai paņemtu viņa asinis un izmantotu savu asiņu aizstāšanai. Un tā es atdzīvināju šo kultu. Ar vienu atšķirību: tagad mēs esam deviņas, nevis astoņas kobras. Deviņi man vienmēr ir bijis ārkārtīgi labvēlīgs skaitlis. Es piedzimu devītā mēneša devītās dienas devītajā stundā 1959. gadā, Devītajā Gobu ceļā deviņi, Kalkutā. Un svēru precīzi deviņas mārciņas.
Katrs, kas pievienojas kultam, saņem solījumu iegūt mazliet džina asiņu, un, ja varēs iegūt pietiekami daudz asiņu, iespējams, pat izdevību pašam kļūt par džinu.
- Jūs esat traks, Džons teica.
- Vienīgi patīkami uzbudināts, mazo džin, guru smiedamies sacīja. Jo tagad mani plāni pavirzījušies uz priekšu daudz straujāk, nekā jebkad būtu varējis cerēt. Man ir ne vien Kobru karalis, Rakšasasa kungs un Nimrods, bet man ir arī trīs veselīgi, jauni džini, no kuriem es iegūšu vismaz sešus litrus džina asiņu nedēļā. īsā laikā tas mani padarītu par džinu. Un, kad kļūšu par džinu, tad būs diezgan vienkārši sagūstīt vēl vairāk džinu un paņemt arī viņu asinis.
Dibaks sāka cīnīties ar siksnām, kas turēja viņu pie slimnīcas gultas, bet tas bija veltīgi. Mēs jums neļausim, viņš sakostiem zobiem nošņācās.