- Bet jums nav citas izvēles, guru teica. Jūs esat mani gūstekņi. Jūs paliksiet šeit un, kad vien man vajadzēs, ļausiet noslaukt jums asinis kā mazām gotiņām.
- Vampīrs! Filipa uzsauca. Lūk, kas jūs esat, pretīgais cilvēk!
- Jā, zināmā mērā tev, protams, ir taisnība, guru atzinās. Bet pārlieku nesatraucieties. Jūs labi baros un aprūpēs. Un džinu ķermeņi ir diezgan izturīgi. Iespējams, pat izturīgāki, nekā jums pašiem šķiet. Atšķirībā no cilvēkiem jūs spējat aizstāt zaudētās asinis dažu dienu laikā. Daudz ātrāk, nekā to jebkad varētu cilvēki.
Guru Masamdžasara piecēlās kājās, uzvilka gumijas cimdus tā bija pirmā reize, kad bērni redzēja, ka viņš pievērš uzmanību personiskai higiēnai, un sāka gatavot asins pārliešanas iekārtu. Nespēdami viņu aizkavēt, Džons un Filipa vēroja, kā viņš atrotīja Dibaka krekla piedurkni, ar tamponu sterilizēja viņa apakšdelma ādu un tad iedūra adatu vēnā. Pēc pāris sekundēm Dibaka asinis viegli pilēja maisiņā blakus viņa gultai.
- Nu tā, guru sacīja. Tas nemaz nebija tik briesmīgi, vai ne? Tiešām, tas nav nekas liels. Nodot asinis ir tikpat viegli kā nokrist no baļķa.
- Kaut jūs nokristu no baļķa, Dibaks norūca. Vai, vēl labāk, baļķis uzkristu jums virsū. Liels baļķis ar asu galu.
Nelikdamies zinis, guru pienāca pie Džona gultas un ātri pievienoja tukšu asiņu maisiņu viņa rokai.
- Jūs esat slims cilvēks, Džons teica. Vai jūs to zināt? Ja es jebkad izkļūšu no šejienes, pārvērtīšu jūs par tualetes podu.
- Bet tu nekad no šejienes neizkļūsi, guru iebilda. Vismaz daudzus gadus ne. Sienas apkārt šai pazemes iestādei ir piecdesmit pēdu biezas. Te ir pārāk auksts, lai darbotos džinu spēks. Un šeit nav neviena, kas jums palīdzēs, jo tas nozīmē zaudēt iespēju dzīvot divsimt gadu ar džinu spēku. Jūs, džini, tiešām bijāt pirmie dzīves loterijā, vai ne?
- Ne tā, kā jūs minējāt, Filipa sacīja. Lai vai kā, bet ne šobrīd.
- Tam ir savs asums, guru teica, ievadīdams adatu viņas rokā. Aizkaitinoši smiedamies, viņš piebilda: Tā nu sagadījies, ka burtiskā nozīmē.
Viņš atkāpās, apbrīnodams savu roku darbu: trīs plastmasas maisiņi lēni pildījās ar dārgajām džinu asinīm. Tad viņš novilka gumijas cimdus, salika kopā plaukstas un paklanījās pret saviem trim jaunajiem gūstekņiem. Esiet laimīgi savās jaunajās mājās, viņš teica. Šī ir miera un atpūtas vieta. Vieta, kur var dzīvot bez piepūles. Un neko nedarīt. Nudien, jūs esat īstenojuši savu sūtību.
17. nodaļa pĒkŠŅĀ APSKAIDRĪBA
Savā kamerā zem guru laboratorijām trīs džinu bērni drebēdami ēda pusdienas. Viņi bija bāli no aukstuma un asins zaudējuma. Džini ir veidoti no uguns, tāpēc nevar dzīvot aukstumā, jo viņiem nepieciešams karstums, lai pietiekami ātri spētu atjaunot asinis. īstenībā bērni lēnām mira, taču nedz viņi, nedz guru Masamdžasara to vēl nespēja aptvert. Par spīti guru solījumiem, ka bērnus labi kops, viņš pārlieku steidzās, ātrāk gribēdams pats kļūt par džinu, tāpēc nepievērsa uzmanību savu vērtīgo gūstekņu veselībai.
- Atkal bifsteks, Dibaks secināja, kāri locīdams ēdienu iekšā. Vismaz badu mēs necietīsim.
- Jā, Džons piekrita. Tā nu tas ir.
- Jūs, idioti! Filipa apsauca viņus, nepieskardamās savam ēdienam. Aptvērusi sevi ar rokām kā ar plecu lakatu, viņa papurināja galvu. Jums, diviem idiotiem, tas nemaz nepielec, vai ne? Viņi dod mums bifšteku ne jau tāpēc, ka viņiem patīkam, bet tālab, ka sarkanajā gaļā ir daudz dzelzs. Dzelzs ir nepieciešama, lai atjaunotu asinsķermenīšus.
- Bet nav tikai bifsteks vien, Dibaks iebilda. Mums ir ķiploki, sīpoli, brokoļi, sparģeļi, avokado, kokosrieksti…
- Kā tad. Tie ir ēdieni, kas bagāti ar sēru, Filipa paskaidroja. Džinu asinīm nepieciešams augsts sēra saturs. Labi ēdot, jūs tikai palīdzat guru sasniegt savu mērķi.
- Ko? Vai tu gribi teikt, ka mums vajadzētu badoties? Dibaks jautāja. Paklau, viņš ņems mūsu asinis tik un tā, tad kāda tur starpība? Tā jau ir nepatīkami nemitīgi justies nosalušam arī bez izsalkuma. Turklāt nejūtos tik nosalis un noguris pēc tam, kad esmu paēdis.
- Tu jūties noguris tāpēc, ka visu laiku zaudē asinis, Filipa teica. Katrs no mums triju dienu laikā ir atdevis vairāk nekā litru. Un nākamreiz viņam jau būs pietiekami daudz džinu asins, lai pilnīgi aizstātu savas asinis ar mūsējām. Un kas zina, kas notiks pēc tam?
Abi zēni brīdi klusēja. Kā tu domā, Fil? Džons iejautājās. Vai viņš tiešām var pārvērst sevi par džinu? Manuprāt, tur noteikti vajag ko vairāk.
- Es nezinu, viņa atbildēja. Bet imunitāte pret kobras indi, kas guru izveidojusies pēc pirmās asins pārliešanas, liek domāt, ka viņam kaut kas ir aiz ādas.
- Esmu pārsteigts, ka neviens laicīgais to nav iedomājies agrāk, Dibaks sacīja. Tas ir tik acīmredzami, ja par to sāk domāt.
- Manuprāt, tev jāpatur prātā, ka asins pārliešana vismaz veiksmīga asins pārliešana tiek praktizēta tikai nepilnus simts gadus, Filipa atgādināja. Tā ir puse no normāla džina mūža.
- Starp citu, Dibaks teica, interesanti, cik ilgi viņš domā mūs šeit turēt?
- Mēs te nebūsim ilgi, Filipa apgalvoja.
- Kā tu to zini?
- Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka divām Citurienēm, kuras eņģelis Afriels izveidoja, lai tās ieņemtu manu un Džona vietu, ir lemts pastāvēt vienu eonu.
- Cik ilgi tas ir? Dibaks jautāja.
- Viens miljons sekunžu, Džons atbildēja. Jeb 11,57407407407407407407407407407 dienas. Filai ir taisnība. Kad tās beigsies, mamma sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā un nāks mūs meklēt.
- Ceru, ka tā būs, Dibaks sacīja. Tiešām ceru. Bet mana māte jau zina, ka esmu pazudis. Un viņai līdz šim nav veicies ar meklēšanu. Viņš paraustīja plecus. Acīmredzot mēs šobrīd neesam viegli atrodami. It īpaši piecdesmit pēdu biezas klints iekšpusē.
- Viņa vārdiem ir jēga, Džons atzina. Mammai nebūs viegli sadzīt mums pēdas. Ja vien kaut kā varētu viņai nodot vēsti. Viņš uz brīdi apklusa. Pagaidi! Protams, ir kāda iespēja. Džinu iekšējais pasts. Varbūt mēs varētu piedabūt Nimrodu, lai viņš norij mātei vēsti.
- Jā, tā nudien ir laba doma, Filipa sacīja.
- Esmu dzirdējis, ka vēsti ieliek pudelē, Dibaks iebilda, bet tas taču ir smieklīgi. Vai esat aizmirsuši, ka Nimrods ir sasaldēts?
- Viņš, iespējams, ir sasaldēts, Džons teica. Bet joprojām spēj norīt. Es viņu redzēju.
- Vai tev ir prātā kas labāks? Filipa jautāja.
- Nav gan, Dibaks atzina.
- Labi, tad darīsim tā, Džons sacīja, sākdams rakstīt vēsti. Pat tad, ja tas prasīs sešus mēnešus, tieši tā mums arī jārīkojas jāieliek mammai domātā vēsts Nimroda mutē.
Tas bija labs plāns. Patiešām, labākais, kas viņiem bija pieejams. Un tas noteikti būtu izdevies. Nelaime tā, ka viņu māte vairs nebija Ņujorkā, bet Babilonā vai, pareizāk sakot, slepenajā valstībā Iravotumā, kur mīt Babilonas Zilā džine, un viņas funkcijas un vara tagad bija Leilas Gontas rokās. Un maz ticams, ka viņa būtu glābusi savus bērnus. Jo Gonta kundzes sirds bija jau diezgan nocietinājusies, kā tas raksturīgi visiem džiniem, kas spiesti uzturēties Iravotumā. Attieksme pret visu, kas pienāktu džinu iekšējā pastā, iespējams, būtu pilnīga vienaldzība. Īstenībā Leila Gonta saviem bērniem jau bija zudusi, jo Babilonas Zilā džine un džinu justīcijas augstākā šķīrējtiesnese vairs nedrīkstēja ļauties nekādām emocijām, bet rīkoties tikai atbilstoši loģikai, kas, protams, ir transcendentāla. Loģika ir visstingrākā dāma un vienmēr rūpējas tikai par sevi. Gonta kundzes bērni to vēl nezināja, bet tās brīnišķīgās, valdzinošās, mīlošās sievietes, kas viņus bija izauklējusi un izaudzinājusi, vairs nebija, un vienīgais no vecākiem, Edvards Gonts, nožēlojams un bēdu nomākts bija palicis mājās, nelikdamies ne zinis par savu izskatu un darbu, un, blenzdams tukšumā, tagad apraudāja tās sievietes aiziešanu, kas bija piešķīrusi viņa dzīvei nozīmi un jēgu. Abas Citurienes, Džons-2 un Filipa-2, Gonta kungu mēģināja mierināt, taču viņi neko nevarēja līdzēt, jo tēva sāpes bija kā milzīgs melns limuzīns, ko pat īstie dvīņi būtu spējuši tikai ieskrambāt.