- Droši vien, Džons atbildēja, bet tajā pašā laikā nodomāja, ka tā ir pavisam cita sajūta. Lielākoties vismaz tad, kad viņš nebija sasalis ragā un viņa asinis nezaga traks cilvēks, džina sajūta bija parasta. Normāla. Tāda kā jebkuram, kurš jūtas viņš pats. Vismaz man tā liekas.
Kad pēc vairāk nekā stundas procedūra bija pabeigta un pēdējais džinu asins piliens bija pārliets viņa ļenganajā rokā, guru Masamdžasara piecēlās sēdus, pārlika kājas pāri gultas malai un dziļi ievilka elpu kā cilvēks, kas pamodies pēc ilga un spirdzinoša miega.
- Esmu izbadējies, viņš teica, neganti kasīdams galvu un plati uzsmaidīdams Džaganatam. Es gribu ko ēdamu. Nē, pagaidi! Man ir sausa mute. Iedod man ūdeni!
- Kā jūs jūtaties, ser? Džaganata jautāja, pasniegdams guru lielu ūdens glāzi.
- Tik labi kā vēl nekad. Kā miljons dolāru.
- Jā, Dibaks nomurmināja. Zaļš un saņurcīts. Mēs to varam iztēloties.
Ignorējot Dibaku, guru piebilda: Bet citādāk. Stipri citādāk. Viņš paberzēja spalvainās krūtis un vēderu. Man iekšā. It kā kaut kas būtu ieslēgts man galvā. Tāds, kas iepriekš bija izslēgts.
Viņš iztukšoja ūdens glāzi un, kad bija beidzis dzert, ļāva Džaganatam ielikt termometru sev zem mēles un tad ar stetoskopu izklaušināja savu sirdi. Guru pasniedza tukšo ūdens glāzi otram sanitāram un, joprojām turēdams termometru mutē, palūdza vēl vienu.
- Nezinu, kāpēc jūtos tik izslāpis, bet tā nu tas ir. Guru pagaidīja, līdz Džaganata bija izņēmis termometru viņam no mutes, un tad lieliem malkiem izdzēra otro ūdens glāzi, nemaz neraizēdamies, ka mazliet izlēja ūdeni, kas nopilēja no viņa garās, kuplās bārdas. Vai zināt, pēc tam, kad cilvēki Anglijā nodod asinis, viņiem tiek atlīdzināts ar tasi tējas. Viņš iesmējās. Ar tasi tējas! Cik dīvaini viņi ir! Taču dīvaini ir tas, ka tieši to es pašlaik visvairāk gribētu. Labu, stipru dārdžīlingas tējas tasi. Viņš pamāja ar galvu otrajam sanitāram, kas aizgāja, lai to pagādātu.
- Jūsu temperatūra ir visai augsta, Džaganata paziņoja. 41,1 grāds.
- Vai tiešām? Džaganata paskatījās uz termometru un tad pameta acis uz bērniem. Cilvēkam tā diez vai ir normāla. Bet džinam?
Bērni, kas labi zināja, ka 41,1 grāds ir džina normālā temperatūra, kādu brīdi klusēja, jo viņi pieļāva iespēju, ka guru tagad ir pilntiesīgs džins. Filipa bija pirmā, kas atbildēja. Nē, tas neliekas pareizi.
- Izmēri viņai temperatūru, guru Džaganatam pavēlēja. Lai pārliecinātos, ka viņa nemelo.
Džaganata piegāja pie Filipas ar termometru.
- Es to nelikšu mutē, viņa teica, ja vien tu to nenotīrīsi.
- Piedod, Džaganata sacīja un, sadabūjis citu termometru, palika to Filipai zem mēles. 36,5 grādi, viņš pēc brīža paziņoja. Normāla.
Gluži normāla laicīgam, bet džinam tā bija pārāk zema. Filipa nejutās īsti vesela. Viņa to zināja, tāpat arī zēni, taču nebilda ne vārda, cerēdami radīt sajukumu guru plānos.
- Jūsu temperatūrai vajadzētu būt zemākai, Džaganata guru Masamdžasaram teica. īpaši, ņemot vērā faktu, ka šeit ir tik auksts.
- Var jau būt, bet es jūtos lieliski. Viņš nometa no pleciem savu kažoku. Vai esat pārliecināts, ka temperatūra joprojām šeit ir ledaini auksta? Es negribētu, ka kāds no mūsu viesiem, sajuties pietiekami silti, izspēlētu ar mums kādu joku.
Atgriezās otrais sanitārs ar guru tēju. Viņš paņēma tēju un tad pamāja uz smalku temperatūras mērinstrumentu pie laboratorijas sienas. Lūdzu, pārbaudi temperatūru!
Sanitārs ātri apskatīja mērinstrumentu, pat pieklaudzināja tam un paraustīja plecus. Temperatūra ir normas robežās, Jūsu Svētība.
- Ko tas nozīmē? Guru izklausījās aizkaitināts.
- Temperatūra šeit mākslīgi tiek uzturēta zema. Tur nav nekā normāla.
- Esiet mierīgs, Jūsu Svētība, Džaganata teica.
- Temperatūra šeit patiešām ir zem nulles. Viss kārtībā, ser.
- Tas ir diskutējams jautājums, guru noteica. Labāk pārbaudi mērinstrumentu. Pārliecinies, vai tas darbojas pienācīgi. Viņš uztrausās kājās, izstaipījās un piegāja pie Filipas gultas. Nu tad labi, guru Filipa. Ar ko sāksim?
- Te ir pārāk auksts, Filipa atbildēja. Mums jāiziet laukā saulē. Džini ir mazliet līdzīgi ķirzakām. Lai tiem būtu spēks, vajadzīgs karstums.
Guru iespurdzās. Tu domā, ka esmu stulbs? Tajā brīdī, kad tu sasilsi, es būšu grauzdiņš. Nē, nē, mēs to darīsim tieši šeit. Tu man dosi dažus noderīgus padomus par džina spēka lietošanu, un tad es iziešu ārā un pārbaudīšu tos praksē. Kaut gan, godīgi sakot, nedomāju, ka tas būs nepieciešams. Es nemaz nejūtu vēsumu. Gluži otrādi. Jūsu jaunās asinis patiesi dzirkstī. Kā šampanieša pudele, ko kāds sakratījis. Esmu spara pilns un jūtos brīnišķīgi.
- Labi, Filipa piekrita. Tad jums būs jāizdomā fokusa vārds. Vārds, kuru jūs lietosiet saistībā ar savu džina spēku.
- Es saprotu. Kā mantra. Vai burvju vārds.
- Nē, tas nav tik vienkārši. Džini ir veidoti no uguns. Jums šis vārds jālieto, lai koncentrētu savu spēku. Kā palielināmais stikls, kas koncentrē saules karstumu uz papīra lapas. Taču jums skaņa ir iekšienē. Visām jūsu domām un gribai jābūt savāktai vienkopus.
- Jā, jā, jā! guru atcirta. To visu es saprotu. Tu runā par ko tādu, ar ko esmu jau iepazinies transcendentālajā meditācijā.
- Un tam nudien vajadzētu būt garam vārdam, Filipa neatlaidās. Lai jūs to nevarētu izrunāt nejauši. Piemēram, kad guļat. Vai aizmirst to.
Guru kādu brīdi domāja. Vārds. Tāds kā kods. Es sapratu. Jā. Viņš atkal apklusa. Labi. Man tāds ir. Ko tagad?
Filipa neveikli sagrozījās savā gultā. Siksnas viņai neļāva brīvi kustēties. Man vieglāk būtu redzēt, ko jūs darāt, un palīdzēt, ja siksnas nebūtu tik cieši savilktas.
- Pēc mirkļa, guru atteica. Varbūt.
- Vispirms jums vajadzētu likt kaut kam pazust, Filipa nopūtās. Vai vismaz to samazināt.
- Tējas tasi, guru ierosināja un atstāja savu tasi un apakštasīti uz viņas naktsgaldiņa.
- Jā, ja vēlaties. Tikai, lūdzu, nolieciet to tālāk no manas galvas. Sākumā džina spēks reizēm var būt neparedzams. Pat eksplozīvs.
Guru pārlika tasi un apakštasīti uz ratiņiem un vērīgi skatījās uz to.
- Iedomājieties, kā tases un apakštasītes attēls ir piesaistīts realitātei, Filipa sacīja, tikai citējot to, ko Nimrods bija teicis viņai un Džonam, kad viņi pirmoreiz bija sākuši lietot džina spēku. Kad būsiet apjautis, ka loģika pieļauj jebkuru iespēju, izrunājiet savu fokusa vārdu. Uz to jums ir jākoncentrējas.
- Tā, guru teica, ja es gribu, lai tā pazūd, man tikai jāatceras, cik būtu labi, ja tā pazustu. Un tad jāpasaka mans vārds. Vai tā?
- Tas, kas ir iedomājams, ir arī iespējams,Filipa sacīja.
Guru pasmaidīja. Tu sāc izklausīties pēc manis, viņš teica.
- Jā, Dibaks piekrita. Stulbi.
- Netraucē man koncentrēties, guru iebilda. Vai arī likšu tevi sasaldēt kā tos abus tavus draugus.
Viņš norādīja uz Nimrodu un Rakšasasa kungu, kuri joprojām gulēja kā līķi kādā senā mauzolejā. Ap viņiem virpuļoja auksta migla, un gandrīz šķita, ka viņi ir transubstanciējušies no kādas lampas vai pudeles.
Saraucis pieri dziļās grumbās, guru gandrīz minūti cieši koncentrējās uz tasi un apakštasīti, pirms izrunāja savu vārdu. Bērniem tas izklausījās kā
FENIMORVASKPLAMPERTON. (Varbūt ir kāds reāls vārds, kas izklausās kā FENIMORVASKPLAMPERTON, taču nav atrodams nedz Oksfordas angļu valodas vārdnīcā, nedz arī Oksfordas indiešu vārdnīcā.) Visiem par pārsteigumu, varbūt izņemot bērnus, tase un apakštasīte sašķīda vairākos gabalos.