Guru aiz prieka iesmējās un, šķiet, nemaz neievēroja to, ka, koncentrējot gribu uz tasi un apakštasīti, viņa seja aiz piepūles bija kļuvusi koši sarkana, nemaz nerunājot par to, ka tēja bija izšļakstījusies pa visu grīdu. Viņš stipri svīda un izskatījās tā, it kā būtu skrējis maratonu.
- Vai tu redzēji? viņš uzsauca Džaganatam, kas vēl aizvien izskatījās pārsteigts. Vai redzēji? Es to sašķaidīju ar savu spēku.
- Pirmajai reizei tas bija labs sasniegums, Filipa atzina. Jūs paātrinājāt tases un apakštasītes molekulāro struktūru. Tas bija acīmredzams. Tikai, manuprāt, ja gribat likt kaut kam pazust, jums galvā jāpanāk skaidrāka doma, ka tas neeksistē.
- Tpū! Tas, šķiet, būs smags darbs. Guru noslaucīja pieri.
- Sākumā noteikti, Filipa piekrita. Gluži tāpat kā fiziskā sagatavotība. Jūs trenējat to savu smadzeņu daļu, kur ir fokusēts džina spēks. Mēs, džini, to saucam par Nešamā. Tas ir džina spēka avots. Smalkā uguns, kas deg kā liesma eļļas lampā. Filipa papurināja galvu. Bet es nezinu, vai jums ir Nešamā vai nav. Jūs neesat tāds kā mēs.
- Tu gribi teikt, ka neesmu tik labs kā jūs pārējie, guru iesaucās. Es tev parādīšu smalku uguni, jaunkundze. Viņš pamāja uz savu kažoku, kas tagad mētājās uz laboratorijas grīdas. Tikai nenovērs acis no tā.
Guru nolieca galvu uz kažoka pusi, kas bija gatavots no koijota ādas, un nikni skatījās uz to, plaši iepletis acis un saraucis pieri grumbās kā uzartu lauku. Manāmi drebēdams un skaļi elpodams caur nāsīm, viņš izskatījās kā vērsis, kas tūlīt metīsies virsū matadora apmetnim. Sviedri pilēja viņam no deguna, ausu ļipiņām un bārdas, un karstuma dūmaka apņēma viņu kā mirāža, kas virmo virs tuksneša.
Šoreiz kaut kas pazudīs jūsu acu priekšā, viņš nočukstēja. Pagaidiet vien, un jūs redzēsiet.
Guru izskats bija briesmīgs. Pagāja gandrīz minūte, un Filipai likās, ka viņš bija tik cieši apņēmies likt kaut kam pazust, ka galīgi neievēroja, kas ap viņu notiek. Viņa uzmeta acis Džaganatam un uztvēra viņa skatienu. Abiem bija skaidrs: ja viņš patiešām vēlas palīdzēt, tad tagad ir īstais brīdis.
Varbūt viņš tiem būtu palīdzējis, bet tieši tobrīd guru kažoks pavirzījās dažas collas tuvāk Džaganatas kājām. Tā ir ļoti iespaidīga telekinēzes demonstrācija, viņš vēsi piezīmēja. Vai kā nu to sauc, kad kažoks tiek kustināts tikai ar prāta palīdzību.
Viņš instinktīvi atkāpās, jo kažoks sakustējās atkal, bet tagad tas sāka arī rūkt. Džaganata nervozi pasmaidīja un virzījās uz laboratorijas durvīm. Tikmēr kažoks pieņēma sunim vai koijotam līdzīgu izskatu. Šoreiz piesardzība bija vietā, jo brīdi vēlāk liels un ļoti aizkaitināts koijots, skaļi riedams un nikni šņakstinādams zobus, metās virsū Džaganatam. Amerikānis ņēma kājas pār pleciem, tāpat arī otrs sanitārs, un, par lielu atvieglojumu bērniem, kas palika piesaistīti pie gultas, koijots metās viņus vajāt.
Pa to laiku guru Masamdžasaras seja bija kļuvusi tumši sarkana, pamazām metās violeta, tad pelēka un beidzot melna. Bet ļaunākais vēl tikai sekoja. No viņa ausīm, nāsīm un pat netīro nagu apakšas sāka plūst dūmi. Nākamajā brīdī guru atvēra muti, izgrūda asinis stindzinošu rēcienu, izpūta lielu dūmu mākoni un ar kāju apgāza ratiņus, uz kuriem atradās Kobru karalis un ūdens krūka, kas, iespējams, būtu varējusi viņu atvēsināt un izglābt. Tad viņš aizstreipuļoja līdz laboratorijas tālākajam galam un iekrita krēslā starp Nimrodu un Rakšasasa kungu. Tur viņš palika sēžam, ķermenim konvulsīvi raustoties, un dūmi izplūda no viņa lielās pēcpuses.
- Viņš ir sajucis prātā, Dibaks iekliedzās, grozīdamies zem siksnām, lai labāk saskatītu guru, kuram sākās spazmas.
- Es gan tā nedomāju, Džons iebilda. Kamēr viņš vēl runāja, guru ķermeni apņēma blāva, zila liesma, un viņš sāka degt kā ļoti lielas sveces dakts.
- Tas izskatās kā spontānās sadegšanas gadījums. Es par to lasīju žurnālā. Reizēm cilvēki aizdegas bez kāda īpaša iemesla.
Nepatīkama deguma smaka pildīja gaisu, un pagāja labs brīdis, iekams bērni aptvēra, ka neciešamais smārds nāk no guru kuplās, netīrās bārdas, ko bija apņēmušas liesmas. Un, kamēr viņi ar baiļpilnu valdzinājumu to vēroja, liela, mazliet apdegusi mēslu muša skaļi izdīca no degošās bārdas, it kā negribīgi pametot vietu, kur tā daudzus gadus bija dzīvojusi ērtā netīrībā.
- Tur nebija nekā spontāna, Filipa sacīja. Manuprāt, viņš nupat atklāja, ka džini ir veidoti no uguns. Turklāt gaužām nepatīkamā veidā. Vai nu tas, vai arī viņš pārāk koncentrējās uz Nešamā ideju. Uz uguni, kas deg mums iekšā.
- Lai vai kā, viņš ir izcepies grauzdiņš, Dibaks sacīja.
Guru Masamdžasara nekustējās un vairs neizdvesa ne skaņas, izņemot sprakšķošus un sprēgājošus trokšņus, līdzīgus tiem, kad karsti tauki deg uz pannas, tāpēc bērni drīz vien pārliecinājās, ka Dibakam ir taisnība guru bija miris.
Džons sasprindzināja elkoņus un plecus, taču ādas siksnas neļāva piecelties. Ko mēs tagad darīsim? viņš jautāja.
- Es ceru, ka Džaganata atgriezīsies un mūs atbrīvos, Filipa teica.
Vairākas minūtes viņi skaļi sauca pēc palīdzības.
Veltīgi.
Zilā liesma, kas ietvēra guru ķermeni, saplūda dzeltenā punktā dažas collas virs viņa galvas. Tas likās savādi, bet guru seja, kas joprojām bija skaidri saskatāma caur liesmām, izskatījās tā, it kā viņš beidzot būtu ieguvis apskaidrību. Un savā ziņā tā tas arī bija.
- Laikam mums nāksies šeit kādu laiku pagulēt un noskatīties. Dibaks ļauni iesmējās, pamanījis, ka Filipa bija novērsusies no nepatīkamā skata, kas rēgojās viņu acu priekšā. Un, nekad nekautrēdamies izteikt netaktisku piezīmi, viņš piebilda: Varu teikt tikai vienu viņš deg labi.
18. nodaļa bĒgŠana no ieslodzĪjuma
Vairākas stundas guru Masamdžasaras ķermenis palika nekustīgs krēslā starp Nimrodu un Rakšasasa kungu, lēni degot ar skaidru, zilu liesmu. Nespējot atraisīt siksnas, kas turēja viņus piesaistītus pie gultas, trim bērniem neatlika nekas cits, kā vien vērot un gaidīt Džaganatu vai kādu no citiem sanitāriem, kad tie atgriezīsies un viņus atbrīvos. Bet, laikam ejot, kļuva skaidrs, ka, koijotam esot brīvībā, bērni varēja dzirdēt, kā tas tālumā kaut kur gaudo, bija maz izredžu, ka kāds būs tik drosmīgs, lai atkal ienāktu laboratorijā. Sī apjausma būtu novedusi bērnus dziļā depresijā, ja vien viņi nepamanītu, ka karstums no guru spontānās degšanas ļāva Nimroda un Rakšasasa kunga sasaldētajiem ķermeņiem atkust.
Zem viņu gultām sāka krāties lielas ūdens peļķes, un drīz vien visa laboratorijas grīda bija slapja. Aptverdami, ka atsaldētais Nimrods vai Rakšasasa kungs drīz varētu nākt pie samaņas, bērni sāka kliegt cerībā, ka troksnis viņus pamodinās, it kā nepietiktu ar to, ka abi gulēja blakus degošam līķim. Un pamazām abi džini sāka elpot biežāk, līdz beidzot Nimrods dziļi, dziļi ievilka elpu, skaļi novaidējās, vairākas reizes pakustināja žokļus, nožāvājās un atvēra acis.
- Nimrod! Džons iesaucās, jo atradās vistuvāk savam tēvocim. Jūs esat pamodies. Paldies Dievam!
Nimrods vēlreiz nožāvājās, pamirkšķināja aizmiglotās acis un tad lēni pieslējās sēdus, satvēris galvu, it kā viņu mocītu briesmīga migrēna. Iesprostojiet mani pudelē, bet es jūtos šausmīgi, viņš teica. It kā es būtu gulējis simt gadus. Kur gan, Zālamana vārdā, es esmu? Un…