- Nevajag uztraukties, Grounin, Nimrods viņu mierināja. Esmu pārliecināts, ka bailēm nav pamata. Tik un tā man būtu jāpārbauda, vai ar to termosu kaut kas nav noticis. Viņš piegāja pie rakstāmgalda, uz kura atradās telefons, pacēla klausuli un sazvanīja viesnīcu Grand. Bet drīz vien kļuva skaidrs, ka nekāds termoss nav atrasts. Istabas seifs esot bijis tukšs.
- Tā vien šķiet, ka esam nokavējuši, Nimrods secināja. Kāds jau ir nozadzis mūsu tīģeru dvīņus. Viņš izstaipījās kā kaķis saulē un juta džina spēku atkal strāvojam savā ķermenī. Spriežot pēc triju bērnu un Rakšasasa kunga smaidiem, bija skaidrs, ka arī viņi jau bija atlabuši. Tikai Grounins nesmaidīja.
Viņš maigi saņēma savu jauno roku. Paklausieties, ser, viņš teica. Ja neiebilstat, es negribētu doties uz Kalkutu kaut kādu tīģeru medībās. Nevēlos atkal zaudēt savu roku. Iegrūst vienu roku tīģera rīklē ir nelaime, bet zaudēt roku otru reizi jau būtu nepiedodama nevērība.
- Šaubos, vai būtu liela jēga atgriezties Kalkutā, lai meklētu termosu, Grounin, Nimrods viņam sacīja. Manuprāt, tas, kurš to paņēma, jau sen ir prom. Viņš iesmējās. Es tikai vēlos, kaut varētu redzēt tā zagļa seju, kad viņš atvērs termosu. Bez pienācīgiem drošības pasākumiem viņu gaida ļoti nepatīkams pārsteigums. Vai jūs tā neteiktu, Rakšasasa kungs?
- Tik tiešām, katram noziegumam ir savs sods, Rakšasasa kungs atbildēja. Bet ir maz tādu noziegumu, kas paši jau ietver sodu. Guru Masamdžasaras gadījums bija viens no tiem. Izskatās, ka šis ir vēl viens. Bez šaubām, ir smagi tikt noķertam. Bet divtik smagi ir tikt noķertam un apēstam.
19. nodaļa caveat emptor
Trīs vēlēšanās, kas pārspēj normālu cilvēcisku mantrausību. Oleadžins, ifrīta Iblisa laicīgais vergs, klusībā atkārtoja šo frāzi un būtu saberzējis savas vēsās un mitrās rokas, ja vien nenestu termosu, ko viņš bija izzadzis no Nimroda viesnīcas istabas seifa Kalkutā. Skaidrs, ka trīs vēlēšanās bija rokā, viņš sev teica. Ibliss būs tik apmierināts, kad viņš pasniegs tam termosu ar dvīņiem. Trīs vēlēšanās, kas pārspēj normālu cilvēcisku mantrausību. Viņa pirmā vēlēšanās būs miljards dolāru. Vai varbūt divi miljardi. Divi miljardi izklausījās labāk nekā viens.
Oleadžins nupat bija ieradies Lasvegasā no Ņujorkas, uz kurieni bija devies pēc atgriešanās no Kalkutas, lai pārbaudītu dvīņus, kurus Iblisa cilvēki novēroja Gontu ģimenes mājā Austrumu 77. ielā. Oleadžinam jau bija radušās aizdomas, ka tie nav īstie dvīņi, bet Citurieņu pāris. Noteikt Citurienes esamību bija relatīvi vienkārši, ja vien rīkojas noteikti un nežēlīgi. Citurienēm nebija dvēseles, un tas nozīmēja, ka tās nevarēja nogalināt, un, lai pierādītu, ka viņam ir taisnība un Iblisa cilvēki Ņujorkā kļūdās, Oleadžins bija izdomājis vienkāršu plānu nozagt dzeltenu taksometru un abus neīstos bērnus sabraukt.
Zibensātrais nelaimes gadījums Medisona avēnijā izskatījās pietiekami ticams. Kāda negadījuma lieciniece bija paģībusi. Un uz taksometra priekšējā režģa, kas uztriecās neīstajiem dvīņiem, bija pat iespiedums. Bet, kamēr Oleadžins pētīja sadragātās un sakropļotās, kā ar zemeņu ievārījumu klātās atliekas, abas Citurienes bija pazudušas bez pēdām. Pēc dažām minūtēm atgriezies pie Gontu mājas Austrumu 77. ielā, Oleadžins nemaz nebija pārsteigts, ieraugot abus neīstos džinu bērnus otrā stāva logā. Viņaprāt, vairs nebija nekādu šaubu termosā atradās īstie dvīņi.
Oleadžins iegāja Krēza viesnīcā un, neņemdams vērā simtiem azarta pārņemtu cilvēku, kas darbojās ar spēļu automātiem cerībā laimēt lielo vinnestu, devās tieši uz liftu un uzbrauca augšstāvā, domās pārcilādams savu stāstu par to, kā panācis Džonu un Filipu Indijā, lietojot Iblisa piešķirto džina saistību, iesprostojis viņus pirmajā traukā, kas gadījās pa rokai.
Nekas liels nebija mainījies milzīgajā augšstāva istabā ar jumta dārzu. Iespaidīgais skats uz Lasvegasu bija tas pats. Un Ibliss bija ģērbies tajā pašā melnajā pidžamā, kad Oleadžins viņu pēdējo reizi bija redzējis. Bet viņa pirkstu nagi un bārda bija garāki, un žurkas šķita lielākas, niknākas un agresīvi spiedza, kad Oleadžins ienāca sava kunga guļamistabā.
Tā, tā, tā, tā, tā, tā, tā, Ibliss teica. Paskat, ko kaķis mums atstiepis. Tas taču Oleadžins, cilvēkveida sūklis. Spriežot pēc izteiksmes tavā pretīgajā sejā, jādomā, ka vai nu esi samierinājies būt neglīts visu atlikušo mūžu, vai arī nes man labu ziņu. Tevis labad cerēsim, ka tas ir pēdējais variants.
Oleadžins nervozi pasmaidīja un centās ignorēt nemieru, ko viņš sajuta vēderā. Atrašanās tik tuvu Iblisam un tā mīlulēm žurkām vienmēr padarīja viņu tik nervozu, ka viņš taisnā ceļā gribēja iet uz tualeti un ilgi čurāt. Pat tad, kad biji darījis labu darbu" nevarēja zināt, kā Ibliss rīkosies. Džins bija spējīgs uz visu. Man viņi ir, ser, viņš uzvaroši paziņoja. Tie dvīņi. Viņš pacēla termosu ar uzlīmi DVĪŅI, it kā tā būtu iekārojamākā trofeja. Viņi ir tur iekšā, ser.
- Oleadžin, tas nav iespējams, Ibliss iebilda. Dvīņi ir Ņujorkā. Mani cilvēki nepārtraukti novēro viņus divdesmit četras stundas no vietas.
- Nē, ser. Tie divi ir Citurienes. Es tās sabraucu ar nozagtu taksometru, lai par to pārliecinātos. Sašķaidīju kā divas vaboles. Viņi izskatījās beigtāki par beigtiem, abi divi. Viņš paraustīja plecus. Bet dažas minūtes vēlāk viņi mājās atkal bija dzīvi. Lēkāja apkārt, it kā nekas nebūtu noticis. Es pats viņus redzēju.
- Tas ir interesanti. Ibliss tomēr vēl bija aizdomu pilns. Vai tu izmantoji džina saistību tā, kā es tev liku?
- Jā, ser, Oleadžins meloja.
Ibliss pasmaidīja gausu, ļaunu smaidu, kas Oleadžinam atņēma drosmi gandrīz tāpat kā džina drūmais skatiens.
- Oleadžin, viņš teica. Tu gandrīz vai liec man ticēt, ka tavai bezmērķīgajai eksistencei ir kāda jēga. Ibliss ar mājienu paaicināja viņu tuvāk. Nes to šurp! Savu termosu.
Oleadžins piegāja pie gultas, bet, kad viņš pieliecās tuvāk savam saimniekam, lai pasniegtu pudeli, viena no žurkām, kas bija sevišķi pieķērusies Iblisam, kļuva greizsirdīga un metās viņam pie kakla. Atsprādzis atpakaļ, Oleadžins neveikli centās noturēt termosu.
- Nē! Ibliss iekliedzās nedabiski skaļā balsī, un tajā pašā brīdī no džina ķermeņa uzplaiksnīja tāda kā uguns, sadedzinot visas žurkas, un noplaka tikai dažus centimetrus no Oleadžina. Žurka, kas sekundi iepriekš bija lēkusi Oleadžinam pie kakla, ar dobju būkšķi kūpēdama nokrita uz grīdas kā sakaltušas maizes gabals. Tajā pašā sekundes daļā Ibliss notrausa sadegušās žurkas no sava ķermeņa un, pielēcis kājās, metās apkārt gultai un pēdējā brīdī noķēra izkritušo termosu, jo Oleadžinam to satvert neizdevās.
- Skatos, ka tu neesi nekāds sportists,Oleadžin, Ibliss nosmīnēja.
- Piedodiet, ser, Oleadžins taisnojās. Bet žurka. Tā gandrīz man iekoda.
- Manuprāt, par gaumi nav jātaisnojas, Ibliss teica, satraukti uzlūkodams termosu. Pa istabas marmora grīdu viņš piegāja pie siltuma mērierīces, kas atradās virs dzērienu skapja, un, nolicis termosu zem karstumjutīgas lēcas, objektīvā ieraudzīja divas tumši sarkanas aprises, kas kustējās šurp un turp.
Ibliss izdvesa klusu sadistiska prieka vaidu, vērojot termosa saturu. Prieks, viņš nomurmināja. Prieks, bauda, tīksme, sajūsma, ekstāze, eiforija, neviltota līksme, domājot, ka… Viņš gandrīz sirsnīgi paplikšķināja pa termosu un tad teica: Ak, varonīgā, mazā pudele! Kur tādi briesmīgi bērni mīt!
Tad viņš pacēla acis no objektīva un savu caururbjošo skatienu pievērsa Oleadžinam.