– Skaidrs, ka es gribu atgriezties Barā! Es tik tikko biju sācis strādāt ar jaunajām kaijām!
– Ļoti labi, Flečer! Vai atceries, kā mēs runājām: ķermenis ir nekas cits kā pati doma…?
Flečers papurināja galvu, izpleta spārnus un atvēra acis, klints pakājē stāvēdams visa sanākušā Bara Centrā. Kad viņš pirmo reizi sakustējās, barā atskanēja spalgi ķērcieni un klaigas.
– Viņš ir dzīvs! Viņš, kas bija miris, ir dzīvs!
– Pieskārās viņam ar spārna galu! Atdzīvināja viņu! Lielās Kaijas Dēls!
– Nē! Viņš to noliedz! Viņš ir velns! VELNS! Ieradies, lai sašķeltu Baru!
Barā bija četri tūkstoši kaiju, pārbiedētu pēc notikušā, un sauciens “VELNS!” izrādījās kā pēkšņa okeāna negaisa brāzma. Acis aizplīvurojās, asie knābji izslējās, un loks savilkās ciešāk, pilns apņēmības iznīcināt.
– Vai tu justos labāk, ja mēs dotos prom, Flečer? – Džonatans jautāja.
– Man tiešām nekas nebūtu pretī…
Nākamajā mirklī viņi stāvēja blakus pusjūdzes attālumā, un pūļa zibošie knābji atdūrās tukšā gaisā.
– Kāpēc ir tā? – Džonatans neizpratnē jautāja. – Kāpēc pats grūtākais pasaulē ir pārliecināt putnu par to, ka viņš ir brīvs un var pierādīt to pats, ja vien pavada kādu laiku vingrinoties? Kāpēc tas ir tik grūti?
Flečers joprojām jutās apmulsis pēc vietas pārmaiņas. – Ko tu tikko izdarīji? Kā mēs te nokļuvām?
– Tu taču teici, ka gribot izkļūt no pūļa, vai ne?
– Jā! Bet kā tu varēji…
– Tāpat kā visu pārējo, Flečer. Ar vingrināšanos.
No rīta Bars vairs neatminējās savu apmātību, taču Flečers to nebija aizmirsis.
– Džonatan, vai tu atceries, ko reiz, pirms ilga laika teici, ka vajagot mīlēt Baru tik ļoti, lai varētu atgriezties pie tā un palīdzēt tam?
- Protams.
– Es nesaprotu, kā tu spēj mīlēt pūli, kas nupat mēģinājis tevi nogalināt.
– Ak nē, Flečer, ne jau to mēs mīlam! Protams, mēs nemīlam naidu un ļaunumu. Vajag mācīties saskatīt patieso, labo, kas mīt ikvienā kaijā, un palīdzēt tām ieraudzīt to pašām. Šo prasmi es dēvēju par mīlestību. Kad to izprot, tas ir aizraujoši.
Es, piemēram, atceros kādu negantu jaunu putnu, kuru sauca Flečers Linds Kaija. Viņš nupat bija kļuvis par Izstumto un jutās gatavs iznīcināt un nogalināt visu Baru un vispirms radīt pats savu ļaunuma pekli Tālajās Klintīs. Un šodien viņš ir šeit, radīdams pekles vietā pats savas debesis un vadīdams tajā virzienā visu Baru.
Flečers pagriezās pret savu treneri, un mirkli viņa acīs pavīdēja bailes.
– Es viņus vadu? Ko tu domā, teikdams, ka es vadu? Vadītājs un treneris šeit esi tu! Tu nevari no šejienes aiziet!
– Nevaru? Vai tu nedomā, ka kaut kur varētu būt citi kaiju bari, citi Flečeri, kam treneris vajadzīgs vairāk nekā šim, kurš jau pats lido pretī gaismai?
– Es? Džon, es esmu tikai parasta kaija, bet tu…
– …Lielās Kaijas vienīgais Dēls, vai ne? –Džonatans nopūtās un pievērsa skatienu jūrai. – Es tev vairs neesmu vajadzīgs. Tev jāturpina meklēt sevi pašu – katru dienu pa mazai drusciņai, līdz atradīsi īsto, neierobežoto Flečeru Kaiju. Viņš ir tavs treneris. Tev viņš jāsaprot un jāvingrinās viņa vadībā.
Brīdi vēlāk Džonatana ķermenis mirgodams trīsēja gaisā, tad kļuva arvien caurspīdīgāks.
– Neļauj viņiem izplatīt muļķīgas baumas vai pataisīt mani par dievu! Norunāts, Flečer? Es esmu kaija. Varbūt man patīk lidot…
– DŽONATAN!
– Nabaga Flečer! Netici tam, ko tev saka acis. Viss, ko tās rāda, ir ierobežots. Skaties ar izpratni, atklāj, ko tu jau zini, un tu redzēsi ceļu, pa kuru jālido!
Mirgojums izgaisa. Džonatans Kaija bija pazudis zilā gaisā.
Pēc kāda laika Flečers Kaija saņēmies pacēlās debesīs un sastapa jaunu audzēkņu grupu, kas dedzīgi gaidīja pirmo mācību stundu.
– Pats pirmais, kas jums jāsaprot, – viņš gurdi teica, – ir tas, ka kaija ir neierobežota brīvības ideja, Lielās Kaijas tēls, un viss jūsu ķermenis no viena spārngala līdz otram nav nekas cits kā pati doma.
Jaunās kaijas neizpratnē raudzījās viņā. Nu, vai zināt, viņas domāja, tas nemaz neizklausās pēc pamācības, kā izpildīt cilpu.
Flečers nopūtās un sāka no jauna:
– Hm. Nujā… labi, – viņš teica, kritiski nopētīdams audzēkņus. – Sāksim ar līmenisko lidojumu! – Un, to pateicis, saprata, ka viņa draugs patiešām ir bijis ne vairāk dievišķs kā Flečers pats.
– Nav robežu, Džonatan? – viņš nodomāja. – Nu tad nav tālu tas laiks, kad es kā no zila gaisa uzradīšos tavā piekrastē un parādīšu tev šo to no lidojuma mākslas!
Un, kaut gan Flečers Kaija centās izskatīties pienācīgi bargs savu audzēkņu priekšā, viņš piepeši iztēlojās visas šīs kaijas tādas, kādas tās patiesībā ir, un viņam patika tas, ko viņš redzēja, – nē, ne vien patika; viņš izjuta mīlestību. “Nav robežu, Džonatan?” viņš nodomāja un pasmaidīja.
Viņa izzināšanas ceļš bija sācies.