- Kur es esmu? Tomass vaicāja, pārsteigts par savu balsi, kuras skaņa viņa atmiņā nebija saglabājusies. Tā neizklausījās īsti pareizi smalkāka, nekā viņš būtu domājis.
- Labāk nevaicā, atbildēja tumšādainais zēns. Galvenais, esi rāms un nekrīti panikā.
- Kurš uzraugs viņam būs? kāds kliedza no aizmugures.
- Es taču jau teicu, pāli! atsaucās spalga balss. Viņš ir klunkšķis, tātad būs slauķis, nav divu domu! To pateikušais sāka ķiķināt, it kā tikko būtu izskanējis smieklīgākais joks pasaules vēsturē.
Tomasam atkal pārvēlās mulsuma vilnis, dzirdot tik daudz vārdu un frāžu, kas viņam neko neizteica. Švalis. Klunkšķis. Uzraugs. Slauķis. Vārdi bira pār zēnu lūpām tik dabiski, ka šķita dīvaini tos nesaprast. Izskatījās, ka atmiņas zudums atstājis robu arī valodas uztverē. Tas bija dezorientējoši.
Tomasa apziņā cīnījās dažādas emocijas. Apjukums. Ziņkāre. Bailes. Panika. To visu pavadīja tumša ārkārtējas bezcerības sajūta, it kā pasaulei būtu pienācis gals, it kā tā būtu izdzēsta no viņa atmiņas un aizvietota ar kaut ko šausmīgu. Viņam gribējās bēgt un paslēpties no visiem un visa.
- Deru uz savām aknām, ka jau tas būs sasniegums, piemetināja zēns ar čerkstošo balsi. Tomass nevarēja saskatīt viņa seju.
- Muti ciet, es teicu! ieaurojās tumšādainais. Ja nebeigsiet vārīties, nākamā pauze būs divreiz īsāka!
Tas noteikti ir viņu vadonis, Tomass nosprieda. Noguris no sev pievērstās uzmanības, viņš sāka pētīt vietu, ko tumšādainais zēns bija nodēvējis par Klajumu.
Pagalma pamatni klāja milzīgas akmens plāksnes, daudzas no tām bija saplaisājušas, bet spraugās auga zāles kušķi un nezāles. Savāda, noplukuši koka būve vienā no laukuma stūriem stipri izcēlās uz pelēko akmens sienu fona. Ēkas tuvumā auga daži koki, to saknes atgādināja mezglainas rokas, kas ierakušās akmeņainajā augsnē, meklējot barību. Citā laukuma stūrī atradās dārzi no vietas, kur stāvēja Tomass, varēja saskatīt kukurūzu, tomātu stādus un augļu kokus.
Trešajā pagalma stūrī bija ierīkoti koka aploki aitām, cūkām un govīm. Ceturto aizpildīja biezs koku puduris; tuvākie no tiem izskatījās sakropļoti un gandrīz nokaltuši. Zilajās debesīs virs galvas neredzēja neviena mākonīša, taču par spīti tam, ka bija gaišs kā dienā, no saules nebija ne miņas. Sienu mestās garās ēnas nedeva nekādu priekšstatu par diennakts laiku un debespusēm tikpat labi varēja būt gan agrs rīts, gan vēla pēcpusdiena. Tomass dziļi ievilka elpu, lai nomierinātu satrauktos nervus, un viņa jutekļiem tūlīt uzbruka vesela smaržu un smaku armāda. Svaigi uzrakta zeme, kūtsmēsli, priežu skujas, kaut kas trūdošs, kaut kas salds… Kaut kādā veidā viņš zināja, ka visas šīs smakas ir raksturīgas fermai.
Tomass vēlreiz palūkojās uz saviem sagūstītājiem. Viņš jutās neveikli, bet dega nepacietībā uzzināt vairāk. Sagūstītāji, zēns nodomāja. Kāpēc man prātā ienāca tieši šis vārds? Tomass pārlaida acis apkārtstāvošo sejām, pievēršot uzmanību un izvērtējot katru izteiksmi. Viņu spēji apturēja kādās acīs liesmojošais naids. To īpašnieks izskatījās tik nikns, ka Tomass nebrīnītos, ja tas tūdaļ mestos viņam virsū ar nazi. Zēnam bija melni mati, un, kad viņu skatieni sastapās, tas dusmīgi noskurinājās, pagriezās un devās uz eļļaina dzelzs mieta pusi, kam blakus atradās zems koka sols. Mieta galā ļengani karājās daudzkrāsains karogs, bet bezvējš neļāva saskatīt tā rakstu.
Satrūcies Tomass pavadīja zēnu ar skatienu līdz brīdim, kad tas pagriezās, lai apsēstos. Tomass ātri novērsās.
Grupas vadonis šķiet, viņam varēja būt apmēram septiņpadsmit gadu, paspēra soli uz priekšu. Tumšādainajam zēnam mugurā bija ikdienišķas drēbes melns T-krekls, džinsi, kedas un elektronisks pulkstenis. Nezin kāpēc Tomasu pārsteidza šejieniešu garderobe likās, ka viņiem būtu jāvalkā kaut kas draudīgāks, piemēram, cietumnieku formastērpi. Vadonim bija īsi apcirpti mati un gludi skūta seja, bet, izņemot pastāvīgi saraukto pieri, viņā nebija nekā biedējoša.
Garš stāsts, švali, viņš teica. Bet ar laiku tu visu sapratīsi. Rīt vedīšu tevi Ekskursijā. Pagaidām… vienkārši pacenties neko nesalauzt. Sauc Albijs. Zēns pastiepa roku, acīmredzot gaidīdams, ka Tomass atņems sveicienu.
Tomass to ignorēja. Kāda instinkta vadīts, viņš, neteikdams ne vārda, pagriezās, aizgāja līdz tuvākajam kokam, apsēdās zemē un ar muguru atspiedās pret tā raupjo stumbru. Atkal uzmācās gandrīz nevaldāma panika. Viņš dziļi ievilka elpu un centās samierināties ar situāciju. Saņemies, Tomass nodomāja. Ja padosies bailēm, nekādā skaidrībā netiksi.
- Tad stāsti! Tomass iesaucās, cenzdamies saglabāt mierīgu balsi. Stāsti man to garo stāstu!
Albijs paskatījās uz sev tuvāk stāvošajiem draugiem un zīmīgi pabolīja acis. Tomass vēlreiz pārlūkoja pūli. Viņa pirmais aprēķins izrādījās vairāk vai mazāk pareizs te bija apmēram piecdesmit līdz sešdesmit zēnu, sākot no pusaugu vecuma un beidzot ar gandrīz pieaugušiem jauniešiem kā Albijs, kurš likās esam viens no vecākajiem. Tajā brīdī Tomass ar šausmām saprata, ka viņam nav ne jausmas, cik gadu ir pašam. Šī doma lika sirdij sažņaugties atmiņa bija tik nopietni traumēta, ka viņš pat nezināja savu vecumu.
- Nopietni… Tomass vaicāja, atmetot pēdējās cerības izlikties drosmīgs. Kur es esmu?
Albijs pienāca viņam klāt, apsēdās iepretim un sakrustoja kājas. Pārējie zēni sekoja un sapulcējās ciešā lokā aiz vadoņa muguras; ik pa brīdim virs bara paslējās pa kādai galvai, cenšoties viņus labāk saskatīt.
- Neuztraucies. Ja tev nebūtu bail, teica Albijs, tu nebūtu cilvēks. Uzvedies citādi, un es nometīšu tevi no Kraujas, jo trakajiem pie mums nav vietas.
- No Kraujas? Tomass nobālēja.
- Bļāviens… Albijs saberzēja acis. Tagad nav īstais laiks un vieta šādai sarunai. Bet, tici man, mēs nenogalinām tādus švaļus kā tu. Tikai pacenties, lai nenogalina tevi, izdzīvo j.ādā garā…
Albijs apklusa, bet Tomass juta, ka ir kļuvis vēl bālāks nekā pirms tam.
- Vecīt. Albijs ar rokām pārbrauca īsajiem matiem un smagi nopūtās. Man tas nepadodas. Tu esi pirmais zaļknābis, kopš nogalināja Niku.
Tomasa acis iepletās. Klāt pienāca kāds cits zēns un rotaļīgi uzšāva Albijam pa pakausi.
- Bļāviens, Albij, pagaidi taču līdz Ekskursijai! viņš runāja ar īpatnēju akcentu. Čali ķers trieka, pirms vēl ko uzzinās. Zēns pieliecās un sniedza Tomasam roku. Sauc mani Ņūts, zaļknābi, un mēs visi dikti priecātos, ja tu piedotu mūsu jaunizceptajam vadonim, kam, rādās, tikai klunkšķis pauri.
Tomass satvēra zēna roku un paspieda to. Ņūts šķita daudz simpātiskāks par Albiju. Viņš bija arī garāka auguma, kaut gan izskatījās apmēram gadu jaunāks. Ņūtam bija gaiši, garās šķipsnās pāri T-kreklam krītoši mati, uz muskuļotajām rokām izspiedušies asinsvadi.
- Aizveries, pāli, Albijs norūca un novilka viņu blakus sev. Viņš vismaz kaut ko no manis teiktā saprot. Šur tur kāds iesmējās, pārējie zēni saspiedās vēl ciešākā lokā ap Albiju un Ņūtu, lai varētu tos labāk sadzirdēt.
Albijs izpleta rokas ar augšup pavērstām plaukstām. Šo vietu sauc par Klajumu, skaidrs? Te mēs dzīvojam, te mēs ēdam, te mēs guļam un sevi saucam par klajumniekiem. Tas ir viss, kas tev…
- Kāpēc es šeit esmu!? Tomass pārtrauca viņu, baiļu vietā beidzot stājoties dusmām. Kā…