Albijs stāvēja ar tādu izteiksmi sejā, it kā pēkšņi būtu uzzinājis, ka viņam pieauguši spārni un devuši spēju lidot. Nav īstais laiks jokiem, viņš teica.
- Skaidrs, ka nav, Minjo atbildēja. Es arī tavā vietā nekam tādam neticētu. Bet es runāju nopietni atradu vienu no tiem pretekļiem nosprāgušu. Lielu, treknu un beigtu.
Acīmredzot tas tiešām notiek pirmoreiz, Tomass nosprieda.
- Tu atradi beigtu bēdnesi, Albijs atkārtoja.
- Jā, Albij, Minjo atbildēja ar manāmu aizkaitinājumu balsī. Pāris kilometrus no šejienes, netālu no Kraujas.
Albijs pavērās laukā pa Labirinta vārtiem, tad atkal pievērsās Minjo. Nu, un kāpēc nepaņēmi to sev līdzi?
Minjo pa pusei iesmējās, pa pusei iekunkstējās. Vecīt, ko tev Cepetis piebēris brokastīm? Tas monstrs taču sver vismaz kādu pustonnu. Turklāt es neskartos tam klāt, pat ja man apsolītu brīvbiļeti prom no šīs vietas.
- Kā tas izskatījās? Albijs turpināja izvaicāšanu. Vai durkļi bija ķermeņa ārpusē vai ievilkti? Tas nemaz nekustējās? Āda bija mitra vai sausa?
Tomass vai sprāga pušu no ziņkāres. Durkļi? Mitra āda? Ko tas viss nozīmē? Taču viņš pievaldīja mēli, nevēlēdamies lieki atgādināt savu klātbūtni, lai tikai abi vecākie zēni nenospriestu turpināt sarunu bez viņa.
- Rimsties taču, Minjo pārtrauca Albiju. Tev tas jāredz pašam. Tas izskatās… dīvaini.
- Dīvaini? Albijs pauda neizpratni.
- Vecīt, es esmu noskrējies, izbadējies un pārcepies saulē. Bet, ja vēlies tūlīt pat doties tam pakaļ un vilkt šurp, mēs droši vien paspētu vēl pirms vārtu aizvēršanās.
Albijs ielūkojās pulkstenī. Labāk pagaidīt līdz rītdienai.
- Tas ir prātīgākais, ko esi pateicis pēdējās nedēļas laikā! Minjo atgrūdās no sienas, uzsita vadonim pa plecu un, viegli pieklibodams, devās Mājokļa virzienā. Izskatījās, ka viņam sāp visas maliņas. Aizejot skrējējs pāri plecam izmeta: Man droši vien būtu jādodas atpakaļ Labirintā, bet pie velna. Labāk iešu un ieēdīšu to pretīgo Cepeša sautējumu.
Tomass bija vīlies. Viņš saprata, ka Minjo ir pelnījis atpūtu un kaut ko uzkost, bet labprāt būtu uzzinājis vairāk.
Albijs negaidīti pagriezās pret Tomasu. Ja tu kaut ko zini un nestāsti man…
Tomasu jautājums pārsteidza. Viņam bija apnicis nepārtraukti tikt apvainotam kaut kā zināšanā. Vai tad problēma nebija tieši tā, ka viņš neko nezināja? Zēns cieši ieskatījās Albijam acīs un vienkārši pavaicāja: Par ko jūs mani tā ienīstat?
Albija sejas izteiksme kļuva neaprakstāma tajā sajaucās izbrīns, dusmas un sašutums. Ienīstam? Sasodīts, puis, kopš izrāpies no Kastes, tu neko neesi sapratis! Tam nav nekāda sakara ar naidu vai mīlu, patikšanu vai draudzību. Mums rūp tikai viens izdzīvošana. Beidz tēlot upuri un sāc domāt ar smadzenēm, ja tev tādas ir!
Tomass sajutās kā iepļaukāts. Bet… kāpēc mani visu laiku tur aizdomās?
Jo tā nevar būt sakritība, pāli! Vispirms parādies tu, nākamajā dienā mēs kā jauniņo dabūjam meiteni ar traku zīmīti, Bens tevi sakož, Labirintā vāļājas beigti bēdneši. Te notiek kaut kas savāds, un es nelikšos mierā, kamēr nesapratīšu, kas.
Es neko nezinu, Albij! Es pat nezinu, kur biju pirms trim dienām, kur nu vēl to, kāpēc tas Minjo Labirintā atradis kaut kādu beigtu bēdnesi. Atšujies! Bija patīkami beidzot saviem vārdiem piešķirt asumu.
Albijs paliecās atpakaļ, kādu mirkli vienaldzīgi nolūkojās Tomasā un tad teica: Nomierinies, zaļknābi. Uzvedies kā pieaugušais un sāc domāt ar galvu. Neviens tev neko nepārmet un ne par ko neapsūdz. Bet, ja tev izdodas kaut ko atcerēties, ja kaut kas liekas kaut vai nedaudz pazīstams, nemaz nemēģini noklusēt, skaidrs? Apsoli!
Tikai tad, ja tā būs pilnvērtīga atmiņa, Tomass domāja. Tikai tad, ja gribēšu ar to dalīties. Jā, labi, bet…
- Vienkārši apsoli!
Tomass klusēja. Albija attieksme viņam jau bija līdz kaklam.
- Nu, labi, viņš beidzot piekrita. Apsolu.
Sagaidījis atbildi, Albijs pagriezās un aizgāja, vairs neteikdams ne vārda.
Tomass Miroņmeža ārmalā uzmeklēja kādu kuplāku koku, kura lapotne deva pietiekami daudz ēnas. Doma par atgriešanos Asinsnamā pie Vinstona viņam uzdzina šausmas; bija pusdienlaiks, un ēdiens nebūtu nācis par ļaunu, bet Tomass nevēlējās atrasties neviena sabiedrībā tik ilgi, cik vien tas bija iespējams. Viņš atspiedās ar muguru pret koka stumbru, cerot uz kādu svaigāku vēsmiņu, taču Klajumā valdīja pilnīgs bezvējš.
Tomasa plakstiņi kļuva aizvien smagāki un gurdenāki, kad viņa mieru iztraucēja Čaks.
- Tomas! Tomas! skriedams viņa virzienā, zeņķis bļāva un manāmi satraukts vēcināja rokas.
Tomass saberzēja acis un novaidējās. Par visu vairāk pasaulē viņš vēlējās pusstundiņu nosnausties. Tikai tad, kad Čaks, smagi elsodams, jau stāvēja viņa priekšā, Tomass palūkojās augšup. Kas ir?
Vārdi lēnām vēlās pār Čaka lūpām, zeņķim pūloties atgūt elpu: Bens… Bens… viņš… ir dzīvs.
Tomasa nogurums bija kā ar roku atņemts. Viņš acumirklī pielēca kājās un ar acīm ieurbās Čakā. Ko?
- Bens… ir dzīvs. Paunotāji aizgāja viņu savākt… bulta nebija skārusi smadzenes… medbrāļi viņu pārsaitēja.
Tomass palūkojās uz mežu, kur vakar bija piedzīvojis slimā zēna uzbrukumu. Tu joko. Es pats viņu redzēju… Bens nebija miris? Tomass nezināja, ko jūt vairāk pārsteigumu, atvieglojumu vai bailes no tā, ka viņam uzbruks vēlreiz.
- Es arī, atteica Čaks. Tuptūzī ar milzīgu apsēju pār galvu.
- Tuptūzī? Tomass atkal paskatījās uz Čaku. Kas tas tāds?
- Mūsu cietums, Mājokļa ziemeļu pusē. Čaks pacēla roku tajā virzienā. Benu tur iemeta tik ātri, ka medbrāļiem nācās viņu pārsiet iekšā.
Tomass saberzēja acis. Viņam uzmācās sirdsapziņas pārmetumi par to, ka patiesībā jutis atvieglojumu, domājot, ka Bens ir miris un viņiem vairs nebūs jāsastopas. Un kas ar
vinu notiks tālāk?
>
- Šorīt jau tika sasaukta uzraugu Sapulce. Cik var noprast, lēmums bijis vienbalsīgs. Laikam Benam nāksies nožēlot, ka tā bulta tomēr netrāpīja viņam smadzenēs.
Tomass sarauca pieri, Čaka vārdu samulsināts. Ko tu ar to gribi teikt?
- Šovakar viņš tiks izraidīts. Par slepkavības mēģinājumu.
- Izraidīts? Ko tas nozīmē? Tomass vaicāja, lai gan nojauta, ka nekas labs tas nevarēja būt, ja pat nāvi Caks uzskatīja par patīkamāku alternatīvu.
Un tad Tomass ieraudzīja to, kas viņu satrauca, iespējams, vairāk par visu pārējo, kas bija redzēts kopš ierašanās Klajumā Čaks neatbildēja: tikai pasmaidīja. Pasmaidīja, par spīti draudīgajai pieskaņai, ar kādu bija pavēstījis jaunumus. Zeņķis pagriezās un aizskrēja tālāk, visticamāk, lai dalītos satraucošajās ziņās ar kādu citu.
Tovakar Ņūts un Albijs sapulcināja visus klajumniekus pie Austrumu vārtiem apmēram pusstundu pirms to aizvēršanās. Debesīs bija manāmas pirmās mijkrēšļa pazīmes. Skrējēji bija tikko atgriezušies un patvērušies noslēpumainajā Karšu telpā, aizklaudzinot aiz sevis smagās dzelzs durvis; Minjo jau gaidīja viņus iekšā. Albijs mudināja skrējējus pasteigties un nokārtot savas darīšanas divdesmit minūšu laikā.
Tomasam joprojām nedeva mieru savādais smaids, ar kādu Čaks bija paziņojis par Bena izraidīšanu. Viņš gan nezināja, ko tieši tas nozīmē, bet, ņemot vērā, ka zēni bija sapulcējušies tik tuvu ieejai Labirintā, minējumiem atlika maz vietas. Vai tiešām viņu izdzīs laukā? Tomass prātoja. Vienu pašu pie bēdnešiem?