Pārējie klajumnieki sarunājās savā starpā pieklusinātās balsīs, pāri visiem kā bieza migla gūlās spēcīga, ļaunu vēstoša priekšnojauta. Tomass stāvēja klusēdams ar sakrustotām rokām un gaidīja, kas notiks tālāk. Beidzot no bunkura iznāca skrējēji, visi kā viens izskatīdamies noguruši, no saspringtas domāšanas izmocītām sejām. Minjo iznāca pirmais, liekot Tomasam secināt, ka tieši viņš ir skrējēju uzraugs.
- Vediet viņu laukā! Albijs skaļi iesaucās, iztrūcinot Tomasu no pārdomām.
Tomasa rokas noslīga gar sāniem, un viņš sāka tramīgi lūkoties apkārt, ar acīm meklēdams Benu un jūtot aizvien pieaugošu nemieru. Diez kā Bens reaģēs, kad ieraudzīs viņu?
Ap tālāko Mājokļa stūri parādījās trīs no plecīgākajiem Klajuma zēniem, burtiski vilkdami Benu sev līdzi. Viņa drēbes bija skrandās un knapi turējās pie miesas; pusi sejas klāja liels asiņains pārsējs. Zēns nepretojās, bet arī atteicās jebkādi piedalīties kustībā, ļaujot kājām ļengani šļūkt pa zemi; Bens izskatījās tikpat nedzīvs kā pēdējoreiz, kad Tomass viņu redzēja. Izņemot vienu.
Viņa acis bija atvērtas, un tajās vīdēja neviltotas šausmas.
- Ņūt, Albijs turpināja daudz klusākā balsī; ja Tomass nestāvētu tikai pāris metru attālumā, viņš to nemaz nedzirdētu. Atnes mietu!
Ņūts pamāja un aizsteidzās uz nelielu šķūnīti, kurā glabājās Dārziem paredzētie darbarīki; izskatījās, ka viņš jau bija gaidījis Albija pavēli.
Tomass atkal pievērsa uzmanību Benam un sargiem. Bālais nožēlojamā paskata zēns vēl aizvien neizrādīja nekādu pretestību, ļaujot vilkt sevi pāri pagalma putekļainajam akmens klājumam. Sasnieguši pūli, sargi ar varu uzrāva viņu kājās un nostādīja Albija priekšā. Bens stāvēja nekustēdamies, nokāris galvu, zemē nodurtām acīm.
Tu pats esi pie visa vainīgs, Ben, sacīja Albijs un palūkojās uz to pusi, kur bija devies Ņūts.
Tomass sekoja viņa skatienam un ieraudzīja Ņūtu iznākam pa šķībajām šķūņa durvīm. Viņa rokās bija vairāki gareni alumīnija stieņi, kurus zēns veikli savienoja kopā, lai izveidotu apmēram septiņus metrus garu kārti. Pabeidzis viņš satvēra kārti aiz dīvainas formas veidojuma vienā no tās galiem un sāka vilkt pārējo virzienā. No skrapstoņas, metālam trinoties pret akmens grīdu, Tomasam pār muguru pārskrēja tirpas.
Savādais rituāls uzdzina šausmas gribot vai negribot viņš jutās atbildīgs, pat ja nebija darījis neko, lai izprovocētu Benu. Kā gan tā varēja būt mana vaina? zēns vaicāja pats sev, bet tā ari netika skaidrībā. Taču mokošā vainas sajūta viņu nepameta.
Tikmēr Ņūts bija sasniedzis Albiju un nodeva garo kārti viņa rokās. Tomass beidzot saskatīja savādo veidojumu tās galā tā bija no biezas ādas strēmeles darināta cilpa, piestiprināta pie kāta ar pamatīgu metāla skavu. Liela aizpogājama sprādze liecināja, ka cilpu var atvērt un aizvērt, un pēkšņi tās nolūks tapa skaidrs.
Tā bija kaklasiksna.
14. nodaĻa
i
Tomass noskatījās, kā Albijs atsprādzē siksnu un apliek to Benam ap kaklu. Brīdī, kad ādas cilpa ar skaļu klikšķi aizvērās, notiesātais zēns beidzot pacēla galvu acīs asaras, nopuņķojies… Klajumnieki vēroja notiekošo mēmā klusumā.
Albij, lūdzu, Bens iesmilkstējās drebošā balsī; Tomasam bija grūti noticēt, ka vēl vakar šī nožēlojamā nelaimes čupiņa grasījās pārkost viņam rīkli. Es zvēru, ka negrasījos viņu nogalināt. Pēc Pārvēršanas man galvā viss bija sagājis šķērsām. Es negribēju, es tikai uz mirkli sajuku prātā. Lūdzu, Albij, lūdzu…
Katrs Bena vārds Tomasam bija kā sitiens pakrūtē, vainas izjūta un apjukums pieņēmās spēkā.
Albijs neatbildēja; viņš paraustīja siksnu, lai pārliecinātos, ka tā ir kārtīgi aizsprādzēta un stingri turas pie kāta, tad, apmetis loku Benam, pacēla kārti no zemes un nogāja gar to visā tās garumā, slidinot cauri savai plaukstai. Sasniedzis kārts galu, viņš stingri satvēra to rokās un pagriezās pret pārējiem. Vadoņa acis zvēroja, seja bija dusmās saviebta, krūtis smagi cilājās. Tomasam pēkšņi šķita, ka viņš ir pats ļaunuma iemiesojums.
Ari kārts otrā galā skats nebija no patīkamajiem: Bens, trīcošs un raudošs, raupjā ādas siksna cieši savilkta ap bālo, izstīdzējušo kaklu, piekniedēta garajam alumīnija kātam, kas stiepās no viņa līdz Albijam desmit soļu attālumā. Kārts vidū bija nedaudz ieliekusies, bet tik un tā izskatījās pārsteidzoši izturīga.
Albijs ierunājās skaļā, gandrīz svinīgā balsi, neskatīdamies ne uz vienu atsevišķi, bet vēršoties pie visiem reizē: Būvniek Ben! Tu tiec izraidīts par jauniņā Tomasa slepkavības mēģinājumu. Uzraugi ir runājuši, un viņu lēmums ir nelokāms. Tev nav vietas starp mums. Tu vairs neatgriezīsies Klajumā. Nekad. Sekoja ilga pauze. Uzraugi, ieņemiet savas vietas pie mieta!
Tomasam nepatika tas, ka viņa saistība ar Benu tiek izziņota publiski un liek justies atbildīgam par notiekošo. Kārtējo reizi nokļūstot uzmanības centrā, viņš varēja vienīgi izraisīt papildu aizdomas. Vainas izjūta pārauga dusmās un kaunā. Nu jau vairāk par visu Tomass vēlējās, lai Bens būtu prom un tam ātrāk pienāktu beigas.
Cits pēc cita vairāki zēni atdalījās no pūļa, pienāca klāt garajai kārtij un stingri satvēra to abās rokās, gluži kā gatavodamies virves vilkšanas sacīkstēm. Tur bija gan Ņūts, gan Minjo, apstiprinādams Tomasa aizdomas, ka viņš ir skrējēju uzraugs. Arī Vinstons no Asinsnama nostājās blakus kārtij.
Kad visi desmit uzraugi bija ieņēmuši savas vietas un izretinājušies vienādos attālumos starp Albiju un Benu,
Klajumā iestājās pilnīgs klusums. Vienīgā dzirdamā skaņa bija Bena šņuksti; viņš bez apstājas slaucīja acis un degunu, lūkodamies pa labi un pa kreisi, cik tālu to ļāva ap kaklu savilktā siksna. Taču pagriezt galvu pavisam, lai saskatītu kārti un uzraugus, kuri atradās aiz Bena muguras, nebija iespējams.
Tomasam atkal uzvilnīja citas izjūtas. Ar Benu acīmredzami kaut kas nebija kārtībā. Vai tiešām viņš ir pelnījis šādu likteni? Vai tiešām nekas nav darāms viņa labā? Vai tiešām vainas izjūta turpinās vajāt Tomasu visu atlikušo dzīvi? Pasteidzieties taču! viņš iekšēji kliedza. Kaut nu tas viss ātrāk beigtos!
- Lūdzu! Bens īdēja ar aizvien pieaugošu izmisumu balsī. Llūūūūdzūū! Atbrīvojiet mani! Jūs nedrīkstat tā darīt!
- Aizveries! no aizmugures ieaurojās Albijs.
Bens neklausīja. Viņš turpināja lūgt žēlastību, ar abām rokām iekrampējās ādas cilpā ap savu kaklu un sāka to raustīt. Apturiet viņus! Palīgā! Lūdzu! Bens ar izmisuma pilnām acīm lūkojās uz sanākušajiem, bet visi kā viens novērsās. Tomass ātri paslēpās aiz muguras kādam garākam klajumniekam, lai izvairītos no lūdzošā skatiena. Es vairs nespēju ielūkoties tajās acīs, viņš domāja.
- Ja mēs ļautu tādiem švaļiem kā tu palikt nesodītiem, turpināja Albijs, mēs nebūtu izdzīvojuši tik ilgi. Uzraugi, sagatavojieties!
- Nē, nē, nē, nē, Bens klusu vaimanāja. Es zvēru, es darīšu visu. Tas vairs neatkārtosies. Llllllūūūūūū…
Viņa smeldzīgās gaudas noslāpēja baisais dārds, kas vēstīja par Austrumu vārtu aizvēršanos. Dzirksteles šķīda pret akmeņiem, masīvajai sienai ar pērkonam līdzīgu rīboņu slīdot no labās puses uz kreiso, lai uz nakti nošķirtu Klajumu no Labirinta. Zeme drebēja zem viņu kājām, un Tomass šaubījās, vai vēlas būt par liecinieku tam, kam tūlīt bija jānotiek.