Viņi ar Ņūtu bija tikko piebiedrojušies Čakam pie ēdamgalda, kad daļa klajumnieku pēkšņi pielēca kājās un aizskrēja Rietumu vārtu virzienā, kaut ko satraukti pārrunādami savā starpā.
- Kas atkal noticis? Tomass vaicāja, pats brīnoties par savu vienaldzību. Negaidīti pavērsieni jau bija kļuvuši par ikdienišķu parādību Klajumā.
Ņūts tikai paraustīja plecus un pievērsās savai omletei.
- Droši vien pavada Albiju un Minjo. Šie dodas uzmest aci tam beigtajam bēdnesim.
- Klau, ierunājās Čaks; no viņa mutes izlidoja mazs speķa gabaliņš. Man ir viens jautājums šajā sakarā.
- Tiešām, Čakij? Ņūts pārvaicāja ar sarkasmu balsī.
- Un kāds tas būtu?
Šķita, ka Čaks par to domājis īpaši ilgi. Viņi atrada Labirintā beigtu bēdnesi, vai ne?
- Jā, Ņūts atbildēja. Paldies, ka atgādināji.
Zeņķis pāris sekundes izklaidīgi bakstīja galda virsmu ar dakšiņas kātu. Ja tā, tad kas to lopu nogalināja?
Lielisks jautājums, nodomāja Tomass un nepacietīgi gaidīja Ņūta atbildi. Bet velti viņam acīmredzot nebija ne mazākās nojausmas.
16. nodaĻa
i
Tomass pavadīja rītu, kā teiktu Ņūts, plēšot pakaļu kopā ar Dārzu uzraugu to pašu, kurš izraidīšanas laikā atradās vistuvāk Benam. Zārts bija augumā padevies melnmatains puisis, kurš nez kāpēc oda pēc ieskābuša piena. Daudz nerunādams, viņš ierādīja Tomasam, ko un kā darīt, lai tas varētu strādāt patstāvīgi ravēt, apcirpt aprikožu krūmus, stādīt ķirbjus un kabačus, novākt gatavos dārzeņus. Tomass par darbu nebija īpašā sajūsmā un pārsvarā nepievērsa uzmanību pārējiem rušķiem, bet tas tik un tā bija krietni patīkamāk nekā darāmais Asinsnamā pie Vinstona.
Viņi ravēja garu vagu ar jauniem kukurūzas stādiem, kad Tomass nolēma, ka ir piemērots brīdis Zārta iztaujāšanai. Šis uzraugs viņam šķita daudz pieejamāks par citiem.
- Klau, Zārt… viņš iesāka.
Zārts uz mirkli pacēla acis pret Tomasu, tad nolaida galvu un turpināja strādāt. Viņam bija smagi plakstiņi un sagurusi sejas izteiksme tā vai cita iemesla dēļ zellis izskatījās līdz nāvei nogarlaikojies. Jā, zaļknābi? Ko gribēji?
- Cik pavisam kopā ir uzraugu? Tomass vaicāja, cenšoties neizklausīties pārāk ieinteresēts. Un kādi vēl šeit ir pieejamie amati?
- Nu, mums te ir būvnieki, slauķi, paunotāji, pavāri, kartogrāfi, medbrāļi, rušķi, gaļinieki. Protams, skrējēji. Nezinu, varbūt vēl pāris. Es par citiem diez ko neinteresējos, pašam gana savu rūpju.
Vairākums vārdu bija pašsaprotami, bet par dažu nozīmi Tomasam tomēr nebija skaidrības. Kas ir slauķi? Viņš zināja, ka ar to nodarbojas Čaks, taču zeņķis nebija gribējis par to stāstīt. Faktiski atteicās stāstīt.
- Slauķi ir tie švaļi, kas neder nevienam citam darbam. Tīra tualetes, dušas, virtuvi, sakopj Asinsnamu pēc slaktiņa un visu pārējo. Pastrādāsi dienu ar tiem plikadīdām, un tev pietiks ilgam laikam. To es tev varu garantēt.
Tomasam kļuva žēl Čaka. Nabaga zēns tik ļoti centās būt draugos ar visiem, bet neviens viņam pat nepievērsa uzmanību. Jā, brīžiem Čaks varēja šķist pārlieku pļāpīgs un uzmācīgs, taču Tomass tik un tā novērtēja viņa sabiedrību.
- Un kas jādara rušķiem? viņš vaicāja, izraudams milzīgu nezāli, pie kuras saknēm kūļājās melnas zemes pikas.
Zārts nokremšļojās un, turpinādams strādāt, atbildēja: Visi smagie darbi Dārzos jārok, jāar zeme un tā tālāk. Kad tādu darbu nav, jāpalīdz citur Klajumā. Vispār jau lielākajai daļai šeit ir vairāk par vienu pienākumu. Vai to tev kāds ir teicis?
Tomass izlikās nedzirdam, apņēmies izspiest no Zārta tik daudz informācijas, cik iespējams. Un ko dara paunotāji? Es zinu, ka viņi apbedī mirušos, bet tas taču nav jādara katru dienu, vai ne?
O, no tiem tipiem gribas turēties pēc iespējas tālāk. Tie ir tādi kā apsargi jeb vietējā policija. Pie paunotājiem tev ies jautri, vecīt. Zārts iesmējās; Tomass nebija dzirdējis viņu to darām iepriekš, bet kaut kas uzrauga smieklos šķita ļoti simpātisks.
Viņam bija vēl daudz jautājumu. Ļoti daudz. Čaks un pārējie klajumnieki vienmēr skopojās ar atbildēm, bet Zārts atšķirībā no viņiem bija ļoti pretimnākošs. Taču Tomasam pēkšņi pārgāja vēlme sarunāties. Nez no kurienes prātā ielauzās domas par meiteni; tad viņš atcerējās Benu un galu galā beigto bēdnesi Labirintā, kam it kā vajadzēja būt kaut kam labam, lai gan pārējo izturēšanās liecināja par pretējo.
Viņa jaunā dzīve bija diezgan nožēlojama.
Tomass ievilka dziļu elpu. Nedomā un strādā, viņš teica pats sev un tā arī darīja.
Jau pāris stundas pēc pusdienlaika Tomass bija tā pārguris, ka tik tikko spēja nostāvēt kājās. Visa tā locīšanās un rāpošana uz ceļiem bija gatavā elle. Gaļinieki un rušķi tas bija galīgi garām.
Kaut nu es ātrāk varētu kļūt par skrējēju, Tomass pie sevis domāja, dodoties pārtraukumā. Lai cik šī iecere liktos absurda un lai ari viņš nezināja, no kurienes tā cēlusies, tās vilinājumam pretoties šķita neiespējami. Tikpat neatlaidīgas bija arī domas par meiteni, bet no tām Tomass pagaidām centās izvairīties.
Noguris, sūrstot visām maliņām, viņš devās uz virtuvi padzerties ūdeni un sameklēt kaut ko uzkožamu. Neskatoties uz to, ka pusdienas bija tikai pirms divām stundām, Tomass nebūtu atteicies no vēl vienas līdzvērtīgas maltītes un varbūt pat nesmādētu cūkgaļu.
Viņš iekodās ābolā un, izgājis ārā, nometās uz zemes blakus Čakam. Turpat bija arī Ņūts, taču sēdēja nostāk un viens, nepievērsdams uzmanību pārējiem. Viņa acis bija piesārtušas, piere saraukta dziļās grumbās, zēns nervozi grauza nagus. Tomass pirmoreiz redzēja Ņūtu darām kaut ko tādu.
Čaks pamanīja to pašu un pirmais izteica arī Tomasa galvā radušos jautājumu. Kas tad šim lēcies? viņš čukstēja. Izskatās pēc tevis, kad biji tikko izlīdis no Kastes.
- Nezinu, atbildēja Tomass. Aizej un pavaicā viņam pats.
- Es visu dzirdu, velns parāvis! Ņūts uzsauca viņiem skaļā balsī. Nav brīnums, ka neviens negrib gulēt blakus jums, pļāpām!
Tomass sajutās tā, it kā būtu pieķerts zagšanā, bet bija patiešām norūpējies Ņūts tomēr bija viens no retajiem klajumniekiem, kas viņam kaut cik patika.
- Bet nopietni, kas tev kaiš? Čaks pavaicāja. Neapvainojies, bet tu izskaties pēc klunkšķa.
- Viss, ko vien var iedomāties, vecākais zēns atbildēja, tad apklusa un ilgi raudzījās tālumā. Tomass jau pavēra muti, lai uzdotu jaunu jautājumu, bet tad Ņūts turpināja: Meitene no Kastes tikai vaid miegā un runā dīvainas lietas, bet augšā kā nemostas, tā nemostas. Medbrāļi baro viņu kā mācēdami, bet ar katru reizi viņa ēd aizvien mazāk. Es jums saku, kaut kas tur galīgi nav kārtībā.
Tomass paskatījās uz ābolu savā rokā un nokoda kumosu. Tagad tas šķita skābs. Viņš pēkšņi saprata, ka ir noraizējies par meiteni un uztraucas par viņas labklājību. Tā, it kā viņi būtu labi pazīstami.
- Bļāviens… Ņūts gari nopūtās. Bet ne jau tas mani satrauc visvairāk.
- Kas tad? vaicāja Čaks.
Tomass paliecās uz priekšu. Domas par meiteni acumirklī izgaisa.