Ņūts piemiedza acis un palūkojās tālumā uz vienu no ieejām Labirintā. Albijs un Minjo, viņš nomurmināja. Viņiem jau sen bija jābūt atpakaļ.
Tomass nepaspēja pat attapties, kad jau atkal atradās Dārzos un raustīja nezāles, skaitīdams minūtes līdz darba dienas beigām. Ik pa brīdim viņš pacēla acis, lai palūkotos Rietumu vārtu virzienā, cerēdams tur ieraudzīt Albiju un Minjo Ņūta bažas bija pielipušas arī Tomasam.
Ņūts teica, ka viņiem bija jāatgriežas jau ap pusdienlaiku tik laika vajadzētu, lai nokļūtu līdz mirušajam bēdnesim, stundu vai divas to papētītu un tad atgrieztos. Nav brīnums, ka viņš izskatījās tik noraizējies. Kad Čaks ieminējās, ka varbūt Albijs un Minjo palikuši Labirintā ilgāk, lai vēl nedaudz paskraidītu un izklaidētos, Ņūts veltīja viņam tik bargu skatienu, ka Tomasam likās zeņķis uzliesmos pats no sevis.
Taču visvairāk Tomasu satrauca Ņūta reakcija uz jautājumu, kāpēc viņš nepaņem līdzi pāris klajumnieku un nedodas meklēt pazudušos draugus. Vecākā zēna acīs parādījās neviltotas šausmas, vaigi ierāvās uz iekšu, sejas āda satumsa un ieguva slimīgi dzeltenu nokrāsu. Pēc brīža viņš atguvās un paskaidroja, ka sūtīt meklētājus Labirintā ir aizliegts, lai neriskētu ar vēl lielākiem upuriem, bet šaubu nebija: Labirints Ņūtu šausmināja.
Ar viņu tajā bija noticis kaut kas patiešām briesmīgs ļoti iespējams, tas bija saistīts ar potītes ievainojumu.
Tomass centās par to vairs nedomāt un tā vietā koncentrējās uz nezāļu raušanu.
Vakariņu laikā pie Mājokļa valdīja drūms noskaņojums, un ēdiens pie tā nebija vainojams. Cepetis un viņa pavāri cēla galdā karalisku maltīti ceptu gaļu ar kartupeļu biezeni un zaļajām pupiņām. Tomass ātri bija sapratis, ka joki par Cepeša kulinārajām dotībām nav nekas vairāk kā joki. Parasti klajumnieki izlaizīja savus šķīvjus tukšus un vēl diedelēja papildporciju. Taču tovakar visi ēda kā miroņi, kas uzcelti no kapa pēdējai maltītei pirms došanās uz elli.
Skrējēji bija atgriezušies sev ierastajā laikā, un, vērojot Ņūtu, kurš sagaidīja tos, neslēptā panikā skraidot no vieniem vārtiem pie citiem, Tomasa nemiers auga augumā. No Albija un Minjo nebija ne miņas. Ņūts lika klajumniekiem doties godam nopelnītajās vakariņās, bet pats palika dežurēt pie Rietumu vārtiem un gaidīt pazudušos zēnus. Lai gan neviens par to skaļi neieminējās, Tomass zināja, ka drīz sienām ir jāaizveras.
Tāpat kā pārējie, viņš negribīgi bija klausījis Ņūta pavēlei un nu sēdēja Mājokļa dienvidu pusē pie viena galda ar Čaku un Vinstonu. Taču Tomass spēja norīt tikai pāris kumosus, kad viņa pacietībai pienāca gals.
Es nevaru nosēdēt uz vietas, kamēr viņi nav atgriezušies, zēns teica un nometa savu dakšiņu uz šķīvja. Iešu gaidīt pie Labirinta kopā ar Ņūtu. Tomass piecēlās un devās prom no galda. Kā jau bija sagaidāms, Čaks sekoja pa pēdām.
Ņūts nemierīgi staigāja gar Rietumu vārtiem, braucīdams pirkstus caur matiem. Tuvojoties Tomasam un Čakam, viņš pacēla acis. Bļāviens, kur viņi ir?! Ņūta balsi bija jaušams izmisums.
Tomasu aizkustināja tas, ka Ņūts raizējās par Albiju un Minjo kā par ģimenes locekļiem. Varbūt tiešām izsūtīt meklētājus? viņš vēlreiz ierosināja. Likās muļķīgi stāvēt, neko nedarot un uztraucoties līdz nelabumam, tā vietā, lai vienkārši dotos Labirintā un sameklētu pazudušos zēnus.
- Velns pa… Ņūts iesāka, bet aprāvās, uz mirkli aizvēra acis un ievilka dziļu elpu. Nedrīkst. Saproti? Tas ir pilnīgi un absolūti pret noteikumiem. It īpaši, kad tie sasodītie vārti kuru katru brīdi grasās aizvērties.
- Bet kādēļ? Tomass nepiekāpās, nespēdams saprast Ņūta stūrgalvību. Ja viņi paliks tur ārā, abiem taču uzbruks bēdneši. Mums kaut kas jādara.
Ņūts pagriezās pret viņu ar pietvīkušu seju un dusmās liesmojošām acīm.
- Aizver pāksti, zaļknābi! viņš iekliedzās. Tu neesi te bijis pat nedēļu! Tavuprāt, man būtu bail riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu tos nejēgas?
- Nē… es… piedod, es nedomāju… Tomass nezināja, ko teikt, viņš tikai vēlējās palīdzēt.
Ņūts mazliet atmaiga. Tu vēl neesi to sapratis, Tomij, bet doties Labirintā naktī ir vistīrākā pašnāvība. Tā mēs zaudētu tikai vēl vairāk dzīvību. Ja tie švaļi nepaspēs atpakaļ… viņš apklusa, šķiet, nevēlēdamies skaļi izrunāt to, no kā baidījās visi. Gan Albijs, gan Minjo ir devuši zvērestu, tāpat kā es. Tāpat kā mēs visi. Tev arī būs jāzvēr savā pirmajā Sapulcē, kad tev tiks izraudzīts uzraugs. Nekad nedoties Labirintā naktī. Lai kas arī notiktu. Nekad.
Tomass palūkojās uz Čaku, kurš izskatījās tikpat bāls kā Ņūts.
- Ņūts tev to nesaka, tāpēc pateikšu es. Ja viņi šovakar neatgriežas, tas nozīmē, ka ir miruši. Minjo ir pārāk gudrs, lai apmaldītos. Tas nav iespējams. Viņi ir pagalam…
Ņūts klusēja, bet Čaks pagriezās un lēnām slāja atpakaļ uz Mājokļa pusi ar zemu nokārtu galvu. Miruši? Tomass nespēja noticēt. Situācija bija kļuvusi tik bēdīga, ka viņš nezināja, kā reaģēt. Sirdī izpletās bezgalīgs tukšums.
- Švalim ir taisnība, Ņūts drūmi noteica. Tāpēc arī mēs nedrīkstam doties viņus meklēt. Nevaram atļauties, ka viss kļūst vēl ļaunāk.
Ņūts uzlika roku uz Tomasa pleca, tad ļāva tai nošļukt gar sāniem. Zēna acis bija valgas no asarām, un Tomass nešaubījās, ka pat vistumšākajos sev nepieejamās atmiņas nostūros neatrastu skumjāku skatu. Biezējošais mijkrēslis visu padarīja vēl drūmāku.
- Vārti aizveras pēc divām minūtēm, Ņūts sacīja ar tādu nolemtību balsī, ka vārdi šķita atbalsojamies gaisā līdzīgi bēru zvanam. Tad viņš pagriezās un, pavisam sašļucis, klusējot devās prom.
Tomass nogrozīja galvu un vēlreiz palūkojās Labirintā. Albiju un Minjo viņš pazina pavisam īsu mirkli, tomēr krūtīs iesmeldzās, iedomājoties, ka tie krituši par upuri tik šaušalīgiem radījumiem, kādu viņš bija redzējis caur logu savā pirmajā rītā Klajumā.
Skaļi dārdi no visām pusēm iztrūcināja Tomasu no pārdomām. Tiem sekoja jau zināmā dārdošā, gurkstošā skaņa, ar kādu akmens berzās pret akmeni, vārtiem veroties ciet uz nakti. Labā siena rūkdama slīdēja pretī kreisajai, saceļot putekļus no Klajuma grīdas, šķiļot akmeņus un dzirksteles. Vertikālā savienojumu rinda, kas šķita sniedzamies līdz pašām debesīm, tuvojās sev paredzētajām atverēm pretējā vārtu pusē, lai līdz nākamajam rītam aizzīmogotu ieeju Labirintā. Kārtējo reizi Tomass ar bijību vēroja prātam neaptveramo skatu, kas bija pretrunā ar visiem fizikas likumiem. Kā kaut kas tāds bija iespējams?
Pēkšņi ar kreisās acs kaktiņu viņš pamanīja kustību.
Labirinta dziļumā, taisnā gaiteņa pašā galā kaut kas kūņojās.
Sākumā Tomasu pārņēma panika un viņš paspēra soli atpakaļ, nobijies, ka tas varētu būt bēdnesis. Bet tad skatienam atklājās divi neskaidri Klajuma virzienā streipuļojoši stāvi. Cauri sākotnējo baiļu plīvuram viņš beidzot pazina Minjo, kurš, pārmetis vienu Albija roku pāri savam plecam, gandrīz vilkšus vilka otru zēnu sev līdzi.
Minjo pacēla galvu un ieraudzīja Tomasu, kuram likās, ka viņa acis tūdaļ izsprāgs no pieres. Viņu sadzēla! skrējējs iesaucās sažņaugtā, no pārguruma drebošā balsī. Šķita: katrs viņa spertais solis būs pēdējais.
Negaidītais notikumu pavērsiens tā pārsteidza Tomasu, ka pagāja vairākas sekundes, pirms viņš saprata, ka jārīkojas. Ņūt! viņš iekliedzās, ar varu atrāvis acis no Minjo un Albija un apgriezies pretējā virzienā. Viņi nāk! Es viņus redzu! Tomasam instinktīvi gribējās mesties Labirintā, lai palīdzētu zēniem, bet viņu atturēja stingrais aizliegums pamest Klajumu.