Ņūts tikmēr jau bija sasniedzis Mājokli, bet, izdzirdējis Tomasa kliedzienu, nekavējoties apsviedās riņķī un pieklibodams skriešus metās uz vārtu pusi.
Tomass pagriezās pret Labirintu, un viņu pārņēma šausmas. Albijs bija izslīdējis no Minjo tvēriena un saļimis zemē. Kādu brīdi Minjo izmisīgi centās viņu atkal piesliet kājās, bet tad padevās un sāka vilkt aiz rokām pa cieto akmens grīdu.
Taču līdz vārtiem bija vēl vismaz trīsdesmit metri.
Labā siena nepielūdzami tuvojās. Jo vairāk Tomass vēlējās ar domu spēku palēnināt tās gaitu, jo ātrāk tā šķita pārvietojamies. No pilnīgas vārtu aizvēršanās viņus šķīra tikai dažas sekundes. Albijam nebija nekādu cerību paspēt laikā. Pat ne vismazāko.
Tomass palūkojās atpakaļ uz Ņūtu. Ar savu savainoto potīti zēns bija paspējis noskriet tikai pusceļu.
Viņš paskatījās uz Labirintu, uz tuvojošos sienu. Vēl tikai pāris metri, un vārti būs ciet.
Minjo paklupa un nogāzās uz Labirinta grīdas. Viņi nepaspēs. Tas nu bija skaidrs. Laika vairs nepietika.
Tomass dzirdēja Ņūtu kaut ko kliedzam no aizmugures.
Nedari to, Tomij! Nemaz nedomā!
Metāla stieņi labajā vārtu pusē kā izstieptas rokas nenovēršami sniedzās pretī savām naktsmājām apaļajos dobumos. Sienu saceltais troksnis bija apdullinošs.
Vēl divi metri… pusotrs… metrs… pusmetrs…
Tomass zināja, ka viņam nav izvēles. Viņš spēra soli uz priekšu un, pašā pēdējā mirklī paslīdējis garām smailajiem stieņiem, iespraucās Labirintā.
Vārti aizvērās aiz viņa muguras ar dobju dunu, kas atbalsojās no efejām klātajām akmens sienām kā vājprātīgi, saraustīti smiekli.
17. nodaĻa
t
Pirmajā mirklī Tomasam šķita, ka pasaule ir apstājusies. Dārdam, ar kuru aizvērās vārti, sekoja nāves klusums it kā debesis būtu pārklājis tumsas plīvurs un pat saule paslēpusies no Labirintā uzglūnošajām briesmām. Krēslā gigantiskās sienas atgādināja pārdabiska izmēra kapakmeņus nezālēm aizaugušā milžu kapsētā. Tomass atspiedās ar muguru pret raupjo akmeni, nespēdams noticēt tam, ko nupat izdarījis.
Šausmās par iespējamām sekām.
Albija sāpju kliedziens lika viņam atgriezties realitātē; netālu smagi iestenējās Minjo. Tomass atgrūdās no sienas un metās pie abiem klajumniekiem.
Minjo bija atguvis spēkus un nostājies uz kājām, bet izskatījās briesmīgi pat mijkrēšļa trūcīgajā apgaismojumā nosvīdis, netīrs, viscaur noskrāpējies. Zemē gulošais Albijs bija daudz sliktākā stāvoklī drēbes skrandās, rokas vienās brūcēs un nobrāzumos. Tomass nodrebēja. Vai tiešām Albijam uzbrucis bēdnesis?
Zaļknābi, sacīja Minjo. Ja tu domā, ka tas, ko paveici, ir kaut kas izcili drosmīgs, tu smagi maldies. Tu esi pats stulbākais stulbenis visā stulbajā pasaulē. Vari droši atvadīties no savas dzīvības. Tāpat kā mēs.
Tomass pietvīka. Viņš bija gaidījis kaut nedaudz atzinības. Es taču nevarēju tā vienkārši stāvēt un neko nedarīt!
- Un kāds mums no tevis te labums? Atradies varonis! Minjo nosprauslājās. Man jau vienalga. Pats vainīgs, ka pārkāpi galveno Klajuma noteikumu. Kāda man vairs gar to daļa?
- Nav par ko! Es tikai vēlējos palīdzēt. Tomasam gribējās iespert viņam pa seju.
Minjo rūgti iesmējās un nometās ceļos blakus Albijam. Tomass palūkojās tuvāk uz bezsamaņā saļimušo zēnu un tikai tad saprata, cik bēdīgs ir viņa stāvoklis. Izskatījās, ka Albijs ir tikai par mata tiesu no nāves. Vadoņa ierasti tumšā āda strauji zaudēja krāsu, elpošana bija kļuvusi ātra un sekla.
Tomasu pārņēma izmisums. Kas notika? viņš vaicāja, cenzdamies savaldīt dusmas.
- Es negribu par to runāt, atbildēja Minjo, pārbaudot Albija pulsu un pieliekot ausi krūtīm, lai saklausītu elpošanu. Teiksim tā bēdneši tīri labi māk izlikties par beigtiem.
Šī atziņa Tomasu pārsteidza nesagatavotu. Tad viņu… sakoda? Vai sadzēla, kā jūs sakāt? Un tagad ar viņu notiek Pārvēršana?
- Tu vēl neko nesaproti, Minjo vienkārši atteica.
Tomasam gribējās kliegt. Viņš pats labi zināja, ka neko
nesaprot, tieši tāpēc jau arī jautāja.
- Vai viņš mirs? Tomass piespieda sevi uzdot vēl vienu jautājumu, nošausminoties, cik tukši un bezcerīgi tas izklausījās.
- Ņemot vērā, ka nepaspējām atgriezties pirms saulrieta, visticamāk. Varbūt jau pēc stundas būs miris es nezinu, cik drīz tas notiek, ja sadzeltais nedabū serumu. Protams, mēs arī mirsim, tāpēc par viņu vien vari īpaši nepārdzīvot. Tieši tā, jau pavisam drīz mēs visi trīs būsim beigti un pagalam. Minjo balss skanēja tik lietišķi, ka Tomasam bija grūti uzreiz aptvert teiktā nozīmi.
Bet pamazām viņš sāka apzināties situācijas drūmās perspektīvas, un zēna kuņģī viss sagriezās šķērsām. Kā? Mēs patiešām mirsim? viņš vaicāja, atsakoties tam ticēt. Tu gribi teikt, ka mums nav nekādu izredžu?
- Ne mazāko.
Tomasu sāka kaitināt Minjo negatīvā attieksme. Nu, beidz! Jābūt taču kaut kādai izejai. Ar cik bēdnešiem mums būs darīšana? Viņš bažīgi palūkojās dziļāk Labirintā vedošajā koridorā, it kā gaidīdams, ka briesmoņi parādīsies tūlīt, sava vārda skaņas piesaukti.
- Es nezinu.
Tomasam prātā iešāvās doma, kas deva pēkšņu cerību. Bet… kā tad bija ar Benu? Un Galliju, un visiem pārējiem sadzeltajiem, kas izdzīvojuši?
Minjo paskatījās uz Tomasu ar tādu izteiksmi, kas nepārprotami liecināja, ka viņš uzskata: zēns ir vēl neaptēstāks par govs klunkšķi. Tu nedzirdēji, ko es teicu? Viņi visi paspēja tikt atpakaļ pirms saulrieta, pāli, laikus atgriezās Klajumā un dabūja serumu. Visi.
Tomasu ieintriģēja atkārtoti pieminētais serums, bet viņam bija pārāk daudz citu jautājumu, kas tobrīd šķita svarīgāki. Es domāju, ka bēdneši parādās tikai naktīs.
- Tītars arī domā, švali! Tie vienmēr parādās naktīs. Tas nenozīmē, ka tie nekad neparādās dienas laikā.
Tomass atteicās ļauties Minjo pesimismam nedrīkstēja nolaist rokas un samierināties ar nāves neizbēgamību. Vai agrāk kāds ir palicis ārā pa nakti un izdzīvojis?
- Nekad.
Tomass sarauca pieri. Viņam bija jāatrod kaut vismazākais cerības stariņš. Cik daudzi jau ir gājuši bojā?
Minjo nekustīgi blenza grīdā, atbalstījis elkoni pret celi. Viņš bija acīmredzami pārpūlējies un izskatījās kā transā. Vismaz divpadsmit. Vai tad tu Miroņmežā neesi bijis?
- Esmu. Tad, lūk, kāds bija viņu nāves cēlonis, Tomass nodomāja.
- Nu, tur ir tikai tie, kurus mēs atradām. Vairākus pazudušos tā arī neuzgājām. Minjo vāri pamāja uz Klajuma pusi. Ne velti tā sasodītā kapsēta atrodas vistālākajā meža stūrī. Katru dienu staigāt garām savu mirušo draugu līķiem būtu pārāk demoralizējoši.
Minjo piecēlās, satvēra Albija rokas un pamāja ar galvu uz kājām. Ķeries klāt. Aiznesīsim līdz vārtiem, lai vismaz viens no mums rīt nav ilgi jāmeklē.
Tomass nespēja noticēt, cik bezcerīgs izklausījās Minjo ierosinājums. Kā tas var būt?! griežoties ap savu asi un jūtot, ka tūlīt sajuks prātā, viņš uzkliedza sienām.
- Beidz pinkšķēt! Vajadzēja klausīt noteikumiem un palikt iekšā. Nāc šurp un ņem viņu aiz kājām.
Saviebies no aizvien spēcīgākajiem krampjiem pakrūtē, Tomass pienāca klāt un paklausīgi satvēra Albiju aiz kājām. Divatā viņi te nesa, te vilka gandrīz nedzīvo vadoņa ķermeni pārdesmit metrus līdz vertikālajai vārtu plaisai, kur Minjo atstutēja to pret sienu pussēdus pozā. Albija krūtis smagi cilājās, plaušām cīnoties par katru elpas vilcienu, bet ādu klāja sviedri un izskatījās, ka ilgi viņš vairs nebūs dzīvotājs.