- Kur tieši viņam iekoda? Tomass vaicāja. Vai to var redzēt?
- Bēdneši nekož, sasodīts! Tie iedur. Un, nē, to nevar redzēt. Ļoti iespējams, ka viņš sadzelts vismaz desmit vietās.
- Minjo sakrustoja rokas un atspiedās ar muguru pret sienu.
Nez kāpēc vārds iedur Tomasam izklausījās daudz ļaunāks par iekož. Iedur? Kā tas notiek?
- Vecīt, kad tev pašam iedurs, tad tu sapratīsi.
- Kāpēc tad tie neiedūra tev? Tomass norādīja uz skrējēja rokām un kājām.
- Varbūt iedūra. Minjo palūkojās uz savām plaukstām.
- Varbūt es kuru katru brīdi sabrukšu.
- Vai tie… Tomass iesāka, bet nezināja, kā pabeigt. Viņš nevarēja saprast, vai Minjo joko vai runā nopietni.
- Nebija nekādu to tikai tas viens, kuru mēs noturējām par mirušu. Tas satrakojās, iedzēla Albijam un aizmuka. Minjo palūkojās uz Labirintu, kurā bija jau gandrīz tik tumšs kā naktī. Bet es nešaubos, ka tas maita atgriezīsies kopā ar veselu baru citu, lai piebeigtu mūs ar savām adatām.
- Adatām? Jo vairāk Tomass uzzināja, jo lielākas šausmas tas viņam uzdzina.
>
- Jā, adatām. Minjo sīkāk nepaskaidroja un, spriežot pēc sejas izteiksmes, negrasījās to darīt.
Tomass palūkojās uz milzīgajām sienām, kuras blīvā slānī klāja resnas efeju liānas. Tuvojošos briesmu ietekmē viņa smadzenes beidzot bija pārslēgušās izdzīvošanas režīmā. Vai mēs nevaram pa tām uzrāpties? Viņš paskatījās uz Minjo, kurš turpināja klusēt. Pa liānām? Vai jūs esat mēģinājuši…
Minjo aizkaitināti nopūtās. Goda vārds, zaļknābi, tu droši vien uzskati mūs par pilnīgiem idiotiem. Tev tiešām liekas, ka mums nekad nav ienākusi prātā ģeniālā doma uzkāpt pa sienām?
Pirmoreiz Tomasā dusmas ņēma virsroku pār bailēm. Es tikai cenšos risināt situāciju. Tu varētu beigt piesieties katram vārdam un runāt ar mani normāli.
Minjo strauji pielēca pie Tomasa un sagrāba viņu aiz krekla. Tu neko nesaproti, pāli! Tu ne velna nezini un tikai padari visu ļaunāku, lolojot veltas cerības. Mēs esam pagalam! Tikpat kā miruši, saprati?
Tomass nezināja, ko jūt vairāk dusmas vai žēlumu. Viņaprāt, Minjo pārāk viegli padevās.
Minjo nolaida acis uz savās dūrēs sažņaugto Tomasa kreklu, un skrējēja sejā parādījās kauns. Viņš lēnām palaida zēnu vaļā un atkāpās soli. Tomass dusmīgi nogludināja saburzītās drēbes.
Piedod, vecīt, Minjo nočukstēja, tad sakņupa zemē un paslēpa seju sažņaugtajās dūrēs. Man vēl nekad nav bijis tik ļoti bail. Nekad.
Tomasam gribējās kaut ko viņam teikt lai saņemas un uzvedas kā pieaugušais, lai domā, lai pastāsta viņam visu, ko zina. Vismaz kaut ko!
Viņš jau pavēra muti, lai ierunātos, bet tūlīt aizvēra, izdzirdējis savādu troksni. Minjo strauji pacēla galvu un ielūkojās vienā no tumšajiem akmens koridoriem. Tomass sāka elpot straujāk.
No Labirinta dzīlēm nāca klusa, spokaina skaņa. Nepārtraukta dūkoņa, kuru ar pāris sekunžu intervālu papildināja metāliska šķinda, it kā viens pret otru tiktu trīti divu nažu asmeņi. Ar katru mirkli tā kļuva aizvien skaļāka, un tad tai pievienojās dīvaina klikšķēšana. Tomasam tā izklausījās kā garu nagu grabināšanās pret stikla rūti. Tālumā atskanēja dobjš vaids un kaut kas līdzīgs ķēžu žvadzoņai.
Skaņas bija biedējošas, un Tomasu pamazām sāka pamest pēdējās drosmes paliekas.
Minjo piecēlās stāvus. Skopajā apgaismojumā viņa seja gandrīz nebija saskatāma, bet Tomasam nebija grūti iztēloties, ka skrējēja acis ir šausmās plaši ieplestas. Mēs nedrīkstam palikt kopā tā ir mūsu vienīgā iespēja. Galvenais, visu laiku kusties! Nepaliec uz vietas!
To pateicis, Minjo pagriezās un metās prom. Viņš pazuda vienā mirklī, Labirinta un tumsas aprīts.
18. nodaĻa
t
Tomass nekustīgi skatījās uz vietu, kur bija izgaisis Minjo.
Viņu pārņēma pēkšņa nepatika pret šo zēnu. Minjo taču šeit skaitījās veterāns, skrējējs, uzraugs. Kurpretim Tomass vēl bija jauniņais, Klajumā pavadījis tikai dažas dienas, bet Labirintā pāris minūtes. Tomēr tieši Minjo bija tas, kurš salūza: krita panikā un aizmuka līdz ar pirmajām nepatikšanu pazīmēm. Kā viņš varēja mani te atstāt? Tomass dusmojās. Kā viņš to spēja!?
Trokšņi kļuva skaļāki. Mehānisko dūkoņu caurvija ritmiski švirksti un graboņa, kas atgādināja sarūsējušu iekārtu ķēžu tarkšķus vecā, nolaistā rūpnīcā. Gaisā uzvēdīja degošas mašīneļļas smaka. Tomass no tiesas nespēja iztēloties, kas viņu sagaida. Viņš bija redzējis bēdnesi jau agrāk, bet tikai uz īsu brīdi un caur noputējuša loga stiklu. Ko tie ar viņu darīs? Cik ilgi viņš noturēsies?
Izbeidz! Tomass sev pavēlēja. Viņš vairs nevarēja atļauties tērēt laiku, gaidot neredzamos briesmoņus un drebot par savu dzīvību.
Tomass pagriezās pret Albiju, kura nekustīgais ķermenis vēl aizvien balstījās pret akmens sienu nu jau vairs tikai melns siluets sabiezējušajā tumsā. Nometies ceļos, viņš sameklēja zēna kaklu un ar pirkstiem centās uztaustīt pulsu. Sajutis kaut ko vārgu, Tomass piespieda galvu vadoņa krūtīm, kā to bija darījis Minjo.
Tuk-tuk… tuk-tuk… tuk-tuk…
Dzīvs.
Tomass piecēlās kājās un ar roku pārbrauca pierei, lai noslaucītu sviedrus. Un tajā brīdī, tikai dažu sekunžu laikā, viņš pēkšņi kaut ko saprata par veco Tomasu. Par to Tomasu, kāds bijis agrāk.
Viņš nespētu pamest biedru nelaimē. Pat kādu tik kašķīgu kā Albijs.
Tomass pieliecās un satvēra vadoni aiz abām rokām, tad notupās un pagriezies aplika tās ap savu kaklu no aizmugures. Uzvilcis nekustīgo ķermeni sev mugurā, viņš no visa spēka atspērās un, piepūlē iestenējies, mēģināja piecelties kājās.
Taču Tomass bija pārvērtējis savus spēkus un sabruka. Albijs nošļuka no viņa muguras un ar smagu būkšķi novēlās uz sāniem.
Biedējošās bēdnešu skaņas tuvojās ar katru sekundi, atbalsodamās pret Labirinta drūmajām akmens sienām. Tomasam šķita, ka pamana attālas gaismas atspulgu naksnīgajās debesīs. Viņš nevēlējās sastapties ar šo skaņu un gaismas avotu klātienē.
Tomass izmēģināja jaunu pieeju atkal satvēra Albiju aiz rokām un sāka vilkt pa zemi. Taču vadoņa ķermenis bija neticami smags, un pietika ar kādiem trīs metriem, lai saprastu, ka nekas prātīgs no tā nesanāks. Turklāt uz kurieni gan Tomass viņu vilktu?
Grūžot un stumjot viņš nogādāja Albiju atpakaļ sākotnējā vietā un vēlreiz pieslēja sēdus ar muguru pret akmens sienu blakus plaisai, kas norādīja uz ieeju Klajumā.
Tomass apsēdās blakus arī pats un, smagi elsdams, domāja. Veroties tumšajās Labirinta ejās, zēns saspringti meklēja kādu risinājumu. Viņš gandrīz neko neredzēja, turklāt labi saprata, ka būtu muļķīgi klausīt Minjo teiktajam un kaut kur skriet, pat ja Albiju panest būtu iespējams. Risks apmaldīties bija pārāk liels, turklāt varēja izrādīties, ka tā vietā, lai bēgtu no bēdnešiem, viņš patiesībā skrien tieši to ķetnās.
Viņš iedomājās par sienu un liānām. Minjo netika paskaidrojis, kāpēc, bet, spriežot pēc viņa sacītā, pa tām uzkāpt nebija iespējams. Tomēr…
Tomasa prātā brieda plāns. Tā izdošanās gan bija atkarīga no vēl neiepazītajām bēdnešu spējām, bet tas bija labākais, ko viņš spēja izdomāt.
Zēns pagājās pāris soļus gar sienu, līdz atrada vietu, kur efejas auga tik biezā slānī, ka gandrīz pilnībā nosedza akmens virsmu. Viņš pieliecās un satvēra plaukstā vienu no stīgām, kas stiepās līdz pašai zemei. Tā bija resnāka un stingrāka, nekā viņam bija šķitis varbūt pusotru centimetru diametrā. Tomass pavilka liānu uz savu pusi, un ar plīstoša papīra skaņu tā atdalījās no pārējās lapotnes. Neizlaižot stīgu no rokām, Tomass kāpās atpakaļ un apstājās trīs metrus no sienas, kad vairs neredzēja tās turpinājumu: tas slēpās tumsā virs galvas. Taču atsvabinātā auga daļa nekrita zemē, tātad kaut kur augšā tā turējās pietiekami stingri.