Brīdi vilcinājies, Tomass samierinājās ar nenovēršamo un no visa spēka parāva liānu.
Tā turējās.
Viņš paraustīja to vēlreiz. Tad vēl un vēl, ar abām rokām. Visbeidzot Tomass atrāva kājas no zemes un iekārās liānā ar visu svaru; viņa ķermenis aizšūpojās uz priekšu.
Efeja izturēja.
Tomass steidzīgi sāka raut stīgu pēc stīgas, iegūstot virkni kāpšanai derīgu virvju. Viņš pārbaudīja katru no tām, un visas izrādījās tikpat stipras kā pirmā. Nedaudz iedrošināts, Tomass devās atpakaļ pie Albija un aizvilka viņu līdz liānām.
No Labirinta puses atskanēja skaļš krakšķis, kam sekoja drausmīgs saplacināta metāla troksnis. Tomass salēcās un apsviedās riņķī, paniski lūkodamies visos trīs virzienos, aizrāvies ar liānām, viņš uz mirkli bija izstūmis bēdnešus no savas apziņas. Neko vēl nevarēja redzēt, taču skaņas dūkoņa, švirkstoņa, spocīgie vaidi nepārprotami tuvojās. Arī apkārtne bija kļuvusi tik tikko manāmi gaišāka; Tomass spēja saskatīt vairāk Labirinta detaļu nekā pirms pāris minūtēm.
Viņš atcerējās savādās gaismas, ko tika redzējis caur logu kopā ar Ņūtu. Bēdneši vairs nebija tālu.
Tomass apspieda augošo paniku un ķērās pie darba.
Viņš satvēra vienu no stigām un vairākas reizes aptina to Albija labajai rokai. Liāna sniedzās tikai līdz zemei, tāpēc, lai tas izdotos, viņam nācās pacelt zēna ķermeni pēc iespējas augstāk. Apmetis vairākas cilpas, viņš sasēja kārtīgu mezglu, pēc tam ķērās pie nākamās liānas un atkārtoja tās pašas darbības ar Albija kreiso roku, tad ar abām kājām, katru stingri nosiedams. Tomass nedaudz bažījās, vai tādējādi nenosprostos klajumnieka asinsriti, bet nosprieda, ka ir vērts riskēt.
Cenšoties aizgaiņāt uzmācīgās šaubas par savas ieceres izdošanos, Tomass turpināja darboties. Nu bija pienākusi kārta viņam pašam.
Ar abām rokām satvēris vienu no liānām, kas karājās tieši virs piesietā Albija ķermeņa, viņš sāka kāpt. Tvirtās, gaļīgās efeju lapas palīdzēja plaukstām neslīdēt lejup, un viņš ar prieku konstatēja, ka akmenī ir gana daudz plaisu, kas kalpo par lielisku atbalstu kājām. Tomass iedomājās, cik viegli tas būtu, ja vien…
Viņš neļāva sev pabeigt šo domu. Par Albija pamešanu nevarēja būt ne runas.
Pakāpies apmēram metru virs vadoņa, Tomass pagrāba citu liānu, vairākas reizes aptina sev ap krūtīm un cieši nosēja, savelkot zem padusēm. Tad viņš uzmanīgi palaida vaļā abas rokas un ļāva ķermenim iekārties liānā, pirms tam stabili atbalstījies ar pēdu purngaliem sienas plaisā. Augs izturēja, un Tomass atviegloti uzelpoja.
Tagad bija kārta pašam grūtākajam.
Viņš karājās tieši pa vidu starp četrām stingri nostieptām liānām, kuras zemāk bija piestiprinātas Albija locītavām. Satvēris kreisajai kājai piesieto, Tomass mēģināja vilkt to augšup. Viņš padevās jau pēc pārdesmit centimetriem. Albijs bija pārāk smags. Tas nebija Tomasam pa spēkam.
Viņš nokāpa atpakaļ uz Labirinta grīdas un nosprieda, ka tā vietā, lai vilktu augšup, prātīgāk būtu stumt no apakšas. Lai pārbaudītu savu ieceri, viņš sākumā mēģināja pacelt Albiju tikai par pusmetru un pakāpeniski, vienu ekstremitāti pēc otras. Vispirms pastūma augšup kreiso kāju, tad aptina tai jaunu liānu. Pēc tam labo. Kad abas kājas bija droši piesietas, Tomass atkārtoja to pašu ar Albija rokām vispirms labo, tad kreiso.
Tomass elsodams pakāpās atpakaļ, lai novērtētu situāciju.
Albijs karājās liānās, neizrādot nekādas dzīvības pazīmes, bet nu jau metru augstāk nekā pirms piecām minūtēm.
Trokšņi Labirintā nemitējās. Dūkoņa. Klikšķi. Žvadzoņa. Vaidi. Tomasam šķita, ka viņš redz vairākus sarkanas gaismas uzplaiksnījumus pa kreisi no sevis. Bēdneši tuvojās, un nu jau vairs nebija šaubu, ka to ir vairāk nekā viens.
Viņš turpināja iesākto.
Izmantojot to pašu metodi, pa vienai paceļot katru kāju un roku, Tomass lēnām virzījās augšup gar sienu. Vispirms viņš parāpās tieši zem Albija, aptina sev ap krūtīm liānu, tad pa vienam loceklim pastūma zēnu, cik augstu vien spēja, un kārtīgi nosaitēja ar vīnstīgām. Pēc tam atkārtoja šo procesu vēlreiz.
Pakāpās, aptina, pastūma, nosēja.
Pakāpās, aptina, pastūma, nosēja. Labi, ka bēdneši Labirintā nemaz tik ātri nepārvietojās, dodot viņam nedaudz laika.
Soli pa solim, pa mazam gabaliņam Tomass cēla Albiju aizvien augstāk. Tas prasīja neiedomājamu piepūli; katra ieelpa nāca ar grūtībām, viņa ādu no vienas vietas klāja sviedri. Mitrās plaukstas sāka slīdēt pa vīteņa stīgām. Pēdas smeldza no nepārtrauktās balstīšanās akmens plaisās. Necilvēcīgās, asinis stindzinošās bēdnešu skaņas turpināja tuvoties. Tomēr Tomass nepadevās.
Apmēram desmit metrus virs zemes viņš apstājās un iekārās ap krūtīm apsietajā liānā. Ar nogurušajām, nejūtīgajām rokām atgrūdies no sienas, Tomass pagriezās pret Labirintu. Katru viņa ķermeņa šūnu pārņēma vēl nepieredzēts spēku izsīkums. Sāpēja visas maliņas, muskuļi trīcēja no pārpūles. Viss. Viņš vairs nespēja pakustināt Albiju ne par mata tiesu. Te viņi slēpsies. Vai aizstāvēsies.
Tomass zināja, ka sasniegt sienas virsotni nav nekādu izredžu viņš vienīgi cerēja, ka bēdneši vai nu nespēj paskatīties, vai neskatīsies uz augšu. Sliktākajā gadījumā viņš cerēja, ka, esot augstākā vietā, varēs atkauties no tiem pa vienam tā vietā, lai cīnītos ar skaitlisku pārspēku uz zemes.
Tomasam nebija ne jausmas, kas viņu sagaida; viņš pat nezināja, vai sagaidīs rītdienu. Šeit, efejās iekārtiem, viņiem ar Albiju bija lemts stāties pretī savam liktenim.
Pagāja vēl pāris minūtes, pirms Tomass uz Labirinta sienas gaiteņa galā ieraudzīja atspīdam pirmās gaismas. Šausminošajām skaņām, kas bija tuvojušās visu pēdējo stundu, pievienojās spalga, mehāniska kaukoņa, kas atgādināja trakojoša robota kaujas saucienu.
Viņa uzmanību piesaistīja sarkanas gaismas uzplaiksnījums uz sienas pa kreisi. Tomass pagrieza galvu un gandrīz iekliedzās tikai pāris sprīžu attālumā no viņa sejas atradās spiegvabole. Garie, tievie taustekļi spraucās cauri efejām un kaut kādā veidā turēja to pie sienas. Acs vietā mirdzošā sarkanā uguntiņa bija kā maza saule pārāk spilgta, lai uz to skatītos neapžilbstot. Tomass samiedza acis un centās fokusēt skatienu uz vaboles ķermeni.
Tai bija iegarens, sudrabots cilindrveida rumpis aptuveni astoņu centimetru diametrā un divdesmit piecu garumā. No pavēderes uz abām pusēm stiepās divpadsmit posmainas kājas, liekot radījumam izskatīties pēc lielas, sienai pieplakušas ķirzakas. Vaboles galvu nebija iespējams saskatīt spilgti sarkanā gaismas stara dēļ, tas spīdēja Tomasam tieši acīs, lai gan pats stars bija šaurs un šķita, ka tā vienīgā funkcija ir redzamības nodrošināšana.
Bet tad Tomass ievēroja pašu biedējošāko. Viņš atminējās, ka kaut ko tādu bija manījis jau agrāk, Klajumā, kad nešķīstais radījums paskrēja viņam garām un nozuda kokos. Tagad vairs nebija šaubu acis nebija viņu mānījušas sarkanais stars no spiegvaboles redzokļa meta spokainu, asiņu krāsas atspīdumu uz pieciem tās korpusā iegravētiem burtiem: