Ņūts beidzot pamanīja liānās iekārto Albiju un pārsteigts pagriezās pret Tomasu. Vieglo izbrīnu viņa sejā bija nomainījis šoks.
- Tu saki, ka viņš… ir dzīvs?
Lūdzu, esi, Tomass nodomāja.
- Nezinu. Bija, kad es viņu tur atstāju.
- Kad tu viņu tur atstāji? Ņūts nogrozīja galvu. Labi, tagad abi divi mudīgi velcieties iekšā un pa taisno pie medbrāļiem uz pārbaudi. Jūs izskatāties drausmīgi. Kad viņi tiks ar jums galā un būsiet atpūtušies, es gaidīšu izsmeļošu atskaiti.
Tomass negribēja nekur iet, iekams nebija pārliecinājies, ka ar Albiju viss ir kārtībā, un jau pavēra muti, lai protestētu, bet Minjo sagrāba viņu aiz rokas un aizvilka sev līdzi uz Klajuma pusi. Mums vajag miegu. Un daudz plāksteru. Nāc.
Tomass zināja, ka Minjo ir taisnība. Viņš padevās un, uzmetis pēdējo skatienu Albijam, sekoja skrējējam laukā un projām no Labirinta.
Tomasam šķita, ka ceļš no vārtiem līdz Mājoklim turpinās veselu mūžību; zēnus no abām pusēm ielenca klajumnieki un blenza uz viņiem mēmā apbrīnā tā, it kā uzlūkotu divus spokus, kas atgriezušies no aizkapa pasaules. Tomass saprata, ka viņi paveikuši kaut ko vēl nebijušu, bet pārmērīgā uzmanība viņu mulsināja.
Ieraudzījis Galliju, kurš gabaliņu priekšā stāvēja sakrustotām rokām un glūnēja uz viņu, Tomass gandrīz apstājās, bet tad saņēmās un gāja tālāk. Tas prasīja ārkārtīgu gribasspēku, bet viņš ielūkojās savam nelabvēlim tieši acīs un turpināja ceļu, ne mirkli nenovērsdams skatienu. Kad starp viņiem bija atlicis mazāk par diviem metriem, Gallijs neizturēja un nodūra acis.
Tomasam tas tik ļoti patika, ka viņš gandrīz sajutās neērti. Gandrīz.
Nākamās piecas minūtes pagāja kā miglā. Medbrāļi ieveda viņus Mājoklī, augšup pa kāpnēm, garām puspavērtām durvīm, aiz kurām kāds baroja komā guļošo meiteni, Tomass uzreiz sajuta neticami spēcīgu vēlmi aplūkot viņu, vismaz apjautāties par viņas veselību, tad tālāk uz viņu pašu istabām un gultām, kur zēni tika paēdināti, padzirdīti un pārsieti. Sāpēja.
Visbeidzot Tomasu atstāja vienu.
Galvai atdusoties uz mīkstākā pēļa, kādu viņš spēja atcerēties, un pamazām ļaujoties miegam, Tomasu joprojām nodarbināja divas domas. Pirmā par savādo uzrakstu uz spiegvaboles muguras. Vārds VELNS atkal un atkal atgriezās viņa apziņā.
Otrā doma bija par meiteni.
Vairākas stundas vēlāk tikpat labi tās varēja būt dienas Tomasu no miega uzpurināja Čaks. Pavēris acis un tikai pēc neilga brīža ar pūlēm atguvis sajēgu, viņš novaidējās. Ļauj taču man gulēt, švali.
- Es iedomājos, ka tu gribēsi to zināt.
Tomass izberzēja acis un nožāvājās. Ko? viņš vaicāja, palūkojies uz Čaku un samulsis, ieraugot platu smaidu žeņķa sejā.
- Albijs ir dzīvs, tas atbildēja. Viss kārtībā. Serums iedarbojās.
Tomasa miegainumu acumirklī nomainīja dziļš atvieglojums. Neticami, bet viņš vēl spēja no sirds priecāties. Taču Čaka nākamie vārdi lika noskaņojumam nedaudz mainīties.
- Viņam nupat sākās Pārvēršana.
Gluži kā apstiprinājums zēna teiktajam no tālākās gaiteņa istabas atskanēja asinis stindzinošs kliedziens.
23. NODAĻA
i
Tomasam nedeva mieru domas par Albiju. Vēl nupat viņam šķita, ka, izglābjot klajumnieku vadoni un neļaujot tam naktī aiziet bojā Labirintā, viņš ir paveicis varoņdarbu, taču nu zēns par to vairs nebija tik drošs. Vai tas bija tā vērts? Pašlaik Albiju mocīja mežonīgas sāpes, viņa ķermenis pārcieta to pašu procesu, kas Benam pirms pāris dienām bija licis zaudēt saprātu. Ja nu ar Albiju notiks tas pats? Priecāties nudien vēl bija par agru.
Pienāca vakars, bet šaušalīgie Albija kliedzieni turpināja terorizēt Klajumu. No tiem nekur nebija iespējams patverties, pat pēc tam, kad Tomass pierunāja medbrāļus izlaist viņu no Mājokļa vēl pavisam vārgu, neizgulējušos un nosaitētu no galvas līdz kājām -, taču izturēt Albija necilvēcīgos kaucienus šķita vēl grūtāk. Kad Tomass izrādīja vēlmi apraudzīt puisi, kura dēļ bija riskējis ar savu dzīvību, Ņūts pret to stingri iebilda. No tā nevienam nekļūs labāk, viņš teica un palika nelokāms.
Tomasam nepietika spēka, lai strīdētos. Viņš jutās tik noguris kā nekad mūžā, pat pāris miegā pavadītās stundas nebija līdzējušas. Nekādam darbam zēns arī nebija derīgs, tāpēc lielāko atlikušās dienas daļu pavadīja uz soliņa pie Miroņmeža, slīgstot arvien dziļākā izmisumā. Prieks par brīnumaino izglābšanos jau sen bija izplēnējis, aiz sevis atstājot vienīgi sāpes un grūtsirdību. Tomasam smeldza katrs muskulis, visu ķermeni klāja skrambas un nobrāzumi, bet tas bija nieks salīdzinājumā ar pagājušās nakts notikumu emocionālajām sekām. Šķita, ka viņš tikai tagad beidzot līdz galam apzinājies skaudro patiesību par to, kāda dzīve viņu sagaida Klajumā. Sajūta bija tāda, it kā viņam nupat būtu diagnosticēts vēzis pēdējā stadijā.
Kā gan ir iespējams samierināties ar tādu eksistenci? viņš domāja. Cik ļaunam un nežēlīgam jābūt, lai tā rīkotos ar mums? Tomass vairāk nekā jebkad spēja saprast klajumnieku kaismīgo vēlmi atrast izeju no Labirinta. Tas nebija tikai bēgšanas jautājums. Viņš pirmoreiz izjuta patiesas alkas atriebties cilvēkiem, kas nolēmuši vinu šādam liktenim.
Taču pārdomas tikai kārtējo reizi uzjundīja visaptverošu bezpalīdzības apjautu. Ja jau Ņūtam un pārējiem divus gadus nebija izdevies atrast izeju no Labirinta, kādas gan ir izredzes, ka tas vispār ir iespējams? Tas, ka klajumnieki līdz šim vēl nebija padevušies, vairāk stāstīja par viņu raksturu, nevis reālajām perspektīvām.
Un nu Tomass bija kļuvis par vienu no viņiem.
Tāda ir mana dzīve, viņš domāja, gigantiska labirinta gūstā, šaušalīgu nezvēru ielenkumā. Kā smaga inde viņa sirdi pildīja skumjas. Attālie, bet joprojām skaidri dzirdamie Albija kliedzieni garastāvokli padarīja vēl drūmāku. Ikreiz, kad tie atkārtojās, Tomasam nācās ar rokām aizspiest ausis.
Diena pamazām tuvojās beigām, un līdz ar saules norietu viņš sagaidīja arī nu jau labi pazīstamo sienu dārdoņu, Klajuma vārtiem aizveroties uz nakti. Tomass neatcerējās savu dzīvi pirms Kastes, bet nešaubījās, ka tikko aizvadījis visgrūtākās divdesmit četras stundas savā mūžā.
Drīz pēc saulrieta Čaks atnesa viņam vakariņas un lielu glāzi auksta ūdens.
- Paldies, Tomass sajuta piepešu siltuma uzplūdu pret jaunāko puiku un ķērās klāt gaļai un makaroniem, cilādams dakšiņu tik ātri, cik vien sāpošās rokas ļāva. Man tas bija vajadzīgs, viņš ņurdēja ar pilnu muti, noskaloja sakošļāto kumosu ar lielu malku ūdens un atkal uzklupa ēdienam. Tikai tagad viņš saprata, cik patiesībā ir izsalcis.
- Man pretīgi skatīties, kā tu ēd. Čaks piemetās viņam blakus uz soliņa. Kā izbadējies ruksis, kas rij pats savu klunkšķi.
- Ļoti asprātīgi, Tomass sarkastiski atburkšķēja. Negribi to pateikt bēdnešiem? Varbūt arī tiem tas liksies smieklīgi.
Čaka sejā uz mirkli atplaiksnīja aizvainojums, liekot Tomasam sajusties nelāgi, taču tas pazuda tikpat ātri, kā parādījies. Starp citu, labi, ka atgādināji par tevi runā viss ciems.
- Kāpēc? Tomass apsēdās taisnāk, nezinādams, kā uztvert Čaka teikto.
- Mi un žē, ļauj padomāt… vispirms tu bez atļaujas ienesies Labirintā, pie tam vēl pašā vakarā. Tur tu pēkšņi pārvērties par kaut kādu tarzānu, kāpelē pa sienām un cilā cilvēkus ar liānām. Pēc tam kļūsti par vienu no pirmajiem, kas izdzīvojis pēc nakts ārpus Klajuma, un, it kā ar to vēl nepietiktu, pie viena nogalini četrus bēdnešus. Tiešām nespēju iztēloties, par ko tie švaļi varētu runāt…