Tomasam gribējās uzgavilēt Ņūtam.
Gallijs sakrustoja rokas un atgāzās krēslā, saviebis seju tik samāksloti naidīgā grimasē, ka Tomasam gandrīz sanāca smiekli. Viņam kļuva arvien grūtāk noticēt, ka vēl vakar bija baidījies no šī āksta šodien Gallijs izskatījās muļķīgs un nožēlojams.
Ņūts nomērīja bezkauņu ar stingru skatienu un turpināja: Prieks, ka esam par to vienojušies. Viņš atkal pašķielēja augšup. Mēs esam sapulcējušies tādēļ, ka pēdējo divu dienu laikā katrs Klajuma švalis vismaz reizi vai divas nācis ar mani runāt, lai vai nu pieprasītu sodīt Tomasu, vai lūgtu viņa roku. Mums jānospriež, ko mēs iesāksim.
Gallijs paliecās uz priekšu, bet Ņūts pārtrauca viņu, pirms tas bija paspējis ierunāties.
- Tev būs iespēja izteikties, Gallij. Gaidi savu kārtu. Un tev, Tomij, jāklusē kā mēmam, līdz dosim tev vārdu. Sarunāts? Ņūts gaidīja, līdz Tomass negribīgi, bet piekrītoši pamāja ar galvu, tad norādīja uz zēnu, kurš sēdēja vistālāk labajā ieloka pusē. Zārt, kam pirdiens klāt, tu sāc!
Šur tur kāds iesmējās. Zārts, druknais un klusais Dārzu uzraugs, nemierīgi pagrozījās savā krēslā. Tomasaprāt, viņš istabā iederējās vēl sliktāk par burkānu tomātu ķekarā.
- Nu, Zārts iesāka, acīm šaudoties apkārt, it kā gaidītu, ka sakāmo kāds viņam pateiks priekšā. Es nezinu… švalis pārkāpa vienu no mūsu galvenajiem noteikumiem. Nedrīkst ļaut visiem domāt, ka tas ir kaut kas pieļaujams, rušķis apklusa, paskatījās uz savām plaukstām, saberzēja tās. No otras puses… viņš ir daudz ko mainījis. Tagad mēs zinām, ka Labirintā ir iespējams izdzīvot un ka bēdneši nav neuzvarami.
Tomass atviegloti uzelpoja. Vismaz vēl kāds bija viņa pusē. Viņš pie sevis nosolījās turpmāk būt īpaši laipns pret Zārtu.
- Tikai nevajag! sašutis iesaucās Gallijs. Varu derēt, ka tas viss bija Minjo nopelns.
- Aizver muti, Gallij! iebļāvās Ņūts, šoreiz pieceldamies kājās; Tomasam atkal sagribējās uzgavilēt. Tagad es esmu Padomes priekšsēdētājs, sasodīts! Ja vēlreiz dzirdēšu no tavas puses kaut vienu vārdu ārpus rindas kārtības, būšu spiests sarīkot vēl vienu Izraidīšanu arī tavai smirdīgajai pakaļai.
- Kā tad… Gallijs nicīgi nošņācās un, sašķobījis seju naidpilnā grimasē, atgāzās krēslā.
Ņūts apsēdās un pamāja Zārtam. Tas bija viss? Vai tev ir kādi īpaši priekšlikumi vai ieteikumi?
Zārts papurināja galvu.
- Labi. Cepeti, tu nākamais.
Klajuma pavārs nosmīnēja bārdā un izslējās. Es saku, ka tam švalim ir vairāk iekšu nekā visām manis šogad uzceptajām govīm un cūkām kopā! Viņš ieturēja pauzi, it kā gaidīdams, vai kāds nesmiesies, bet visi klusēja. Kas tas par sviestu? Puisis izglābj Albija dzīvību, novāc vairākus bēdnešus, bet mēs te sēžam un spriežam, kā viņu sodīt. Vai nav stulbums? Pilnīgs klunkšķis, kā teiktu Čaks!
Tomass labprāt būtu piecēlies un paspiedis Cepetim roku. Pavārs tikko vārds vārdā bija paudis viņa paša domas par notiekošo.
- Ko tad tu ierosini? Ņūts vaicāja.
Cepetis sakrustoja rokas uz krūtīm. Iecelt viņu Padomē, pie velna! Un likt iemācīt mums to pašu, ko viņš darīja tur ārā.
Atkal no visām pusēm atskanēja balsu murdoņa, un Ņūtam vajadzēja kādu pusminūti, lai apklusinātu zēnus. Tomass sadrūma. Ar savu priekšlikumu Cepetis bija krietni pāršāvis pār strīpu, gandrīz vai atceļot jēgu paša visnotaļ prātīgajam situācijas novērtējumam pirms tam.
- Labi, pierakstām, Ņūts noteica un sāka skricelēt kaut ko savā bloknotā. Un tā, lai visi turētu muti! Runāsiet pēc kārtas un pa vienam, sapratāt? Man nav jums jāatgādina mūsu noteikumi katra ideja tiks ņemta vērā pēc tam varēsiet paust par to savu viedokli balsojot. Ņūts beidza rakstīt un norādīja uz trešo Padomes locekli zēnu ar melniem matiem un vasarraibumainu seju. Viņu Tomass vēl nepazina.
- Man patiesībā nav viedokļa, tas teica.
- Ko? Ņūts dusmīgi pārjautāja. Interesanti, kāda tad Padomei no tevis ir jēga?
- Piedod, bet man patiešām nav. Uzraugs paraustīja plecus. Ja baigi vajag, tad visdrīzāk es piekrītu Cepetim. Kāpēc sodīt kādu par cita dzīvības glābšanu?
- Tātad tev tomēr ir viedoklis? Ņūts neatlaidās, virpinādams pirkstos zīmuli.
Zēns piekrītoši pamāja ar galvu, un Ņūts atkal kaut ko pierakstīja. Tomass arvien vairāk nomierinājās šķita, ka vairākums uzraugu bija labvēlīgi noskaņoti. Neskatoties uz to, viņam nebija viegli nosēdēt uz vietas un neciešami gribējās izteikties pašam savā vārdā. Taču Tomass nolēma, ka klausīs Ņūta pavēlei un klusēs.
Nākamais runāja Vinstons, pumpainais Asinsnama uzraugs: Es domāju, ka viņš ir jāsoda. Neapvainojies, zaļknābi, bet Ņūt, tu pats esi tas, kurš visu laiku cepas par kārtību. Ja nesodīsim viņu, mēs rādīsim sliktu piemēru pārējiem. Viņš tomēr pārkāpa mūsu galveno noteikumu.
- Labi. Ņūts atkal kaut ko pierakstīja bloknotā. Tātad tu iesaki sodu. Kādu?
- Es teiktu, ka viņš nedēļu jāpatur Tuptūzī pie maizes un ūdens un vēlams, lai visi par to zinātu un izdarītu attiecīgos secinājumus.
Gallijs sāka aplaudēt, izpelnoties dusmīgu acu uzmetienu no Ņūta. Tomasa dūša nedaudz sašļuka.
Izteicās vēl divi uzraugi, viens no tiem atbalstīja Cepeša, otrs Vinstona viedokli. Pienāca Ņūta kārta.
- Pagaidām es piekrītu jums visiem. Viņš ir jāsoda, bet mums arī jāizdomā, kā varam viņu izmantot. Es pataupīšu savu priekšlikumu un izteikšos, kad būšu uzklausījis visus. Nākamais!
Tomasam riebās visas šīs runas par sodu, pat vairāk nekā riebās piespiedu klusēšana. Taču, lai cik dīvaini tas liktos, viņš nevarēja nepiekrist uzraugiem pat ņemot vērā visu sasniegto, Tomass bija pārkāpis ļoti svarīgu Klajuma noteikumu.
Zēni cits pēc cita turpināja izteikties. Kāds uzskatīja, ka Tomass pelnījis uzslavu, kāds ka viņam pienākas sods. Vēl kāds ka abi divi. Viņš tik tikko spēja izsekot līdzi sakāmajam, nepacietīgi gaidot pēdējo divu uzraugu Gallija un Minjo komentārus. Pēdējais nebija bildis ne vārda kopš Tomasa ierašanās un sēdēja savā krēslā ar nokārtu galvu, izskatoties tā, it kā nedēļu nebūtu gulējis.
Gallijs sāka pirmais: Es domāju, ka mana nostāja visiem ir skaidra.
Lieliski, nodomāja Tomass. Tad vari nemaz neturpināt.
- Ļoti labi. Ņūts atkal teatrāli pašķielēja augšup. Vārds tev, Minjo.
- Nē! Gallijs iebļāvās tik negaidīti, ka daži uzraugi salēcās savās vietās. Es tik un tā vēlos izteikties!
- Tad izsakies, velns parāvis! Ņūts atcirta. Tomasu nedaudz mierināja tas, ka ari Padomes pagaidu priekšsēdētājs acīmredzami nicina Galliju tikpat stipri kā viņš. Lai gan agresīvais zēns vairs ne tuvu nebiedēja Tomasu kā agrāk, nepatika pret viņu nebija mazinājusies.
- Padomājiet paši! Gallijs sāka. Tas nejēga tikai nupat izlīda no Kastes un bija tikpat apjucis un nobijies kā visi pārējie. Bet nepaiet ne pāris dienas un šis jau dzīvojas pa Labirintu kopā ar bēdnešiem tā, it kā viņam te viss piederētu.
Tomass ierāvās dziļāk krēslā, cerot, ka neviens cits neko tādu nedomā.
Gallijs turpināja: Manuprāt, tas viss ir iestudēts. Kaut ko tādu nav iespējams paveikt, ja esi bijis Klajumā tikai pāris dienas. Es tam vienkārši neticu.
- Ko tu ar to gribi teikt, Gallij? Ņūts vaicāja. Varbūt beidz muldēt tukšu un izsakies sakarigāk?