Un tas ir tikai sākums. Pēc tam viņš redzēja, kā es atmetu ar roku cerībai izglābt Albiju un atstāju nabagu vienu likteņa varā. Turklāt šajā situācijā vecākais biju es pieredze un zināšanas bija man, bet es padevos. Kad Tomass to redzēja, viņam nebija pamata šaubīties, ka tieši tā ir jārīkojas. Bet viņš tā nedarīja. Padomājiet, cik gribasspēka un neatlaidības vajadzēja, lai paceltu Albiju augšup pa sienu, centimetru pa centimetram. Tas taču ir vājprāts! Kaut kas neiedomājams!
Bet tas vēl nav viss. Kad nāca bēdneši, es viņam teicu, ka mums jāšķiras, un sāku pārbaudītos izvairīšanās manevrus skriet cilpās pēc noteiktas shēmas. Tomasam jau sen vajadzēja pieslapināt bikses, bet tā vietā viņš izaicināja visus dabas un fizikas likumus, pārvarēja Zemes pievilkšanas spēku, piekāra Albiju sazin cik augstu, aizvilināja bēdnešus sev līdzi, vienu atvairīja, pamanījās…
- Labi, labi, sapratām! Gallijs neizturēja. Tavs Tomijs ir dzimis laimes krekliņā.
Minjo apsviedās pret Galliju. Nē, tu nekam nederīgais pāli! Tu neko nesaproti! Es esmu te jau divus gadus un kaut ko tādu redzu pirmoreiz. Kā tu vispār vari spriest…
Minjo apklusa, saberzēja acis un aizkaitināti iekunkstējās. Tomass aptvēra, ka vēro notiekošo ar atplestu muti. Viņa emocijas svaidījās starp pateicību Minjo par to, ka tas iestājās par viņu, starp nespēju noticēt Gallija neizsīkstošajai bezkaunībai un bailēm no Padomes galējā lēmuma…
- Gallij, Minjo turpināja jau rāmākā balsī. Tu neesi nekas vairāk kā pēdējais zaķpastala, kurš ne reizi ne reizi! nav pieteicies skrējēja amatam vai pat izrādījis par to interesi. Tev nav nekādu tiesību runāt par lietām, kuras tu nesaproti. Tāpēc turi muti, šmurguli!
Gallijs sašutis pielēca kājās. Ja tu vēlreiz mani nosauksi kaut kādā stulbā vārdā, es tev apgriezīšu sprandu tepat un tūlīt, visu acu priekšā! No viņa mutes šķīda siekalas.
Minjo nicīgi iesmējās, tad pacēla roku un ar plaukstu spēcīgi atgrūda Gallija seju. Tomass pieslējās kājās, vērojot, kā klajumnieks atmuguriski ielido savā krēslā, apgāzdams to un salauzdams uz pusēm. Gallijs izplājās garšļaukus uz grīdas un ar visām četrām kārpījās augšā, bet Minjo ātri pienāca viņam klāt un ar kāju cieši piespieda zemei.
Tomass apstulbis apsēdās.
- Dieva dēļ, Gallij, Minjo šņāca caur atņirgtiem zobiem. Nekad vairs nedraudi man! Nekad vairs nerunā ar mani! Nekad! Ja ne, es apgriezīšu tavu sprandu, goda vārds, bet vispirms salauzīšu abas kājas un rokas.
Pirms Tomass spēja aptvert notiekošo, Ņūts un Vinstons jau bija kājās un, satvēruši Minjo aiz pleciem, kopīgiem spēkiem vilka skrējēju nost no Gallija. Tas pielēca kājās un apmetās riņķī ar niknumā pietvīkušu seju, bet nemaz nemēģināja uzbrukt Minjo, tikai stāvēja izriezis krūtis un smagi elsoja.
Visbeidzot Gallijs paspēra soli atpakaļ un klibodams sāka virzīties uz izejas pusi, naidā kvēlojošām acīm nemierīgi šaudoties pāri istabai. Tomasam ienāca prātā nepatīkama doma, ka tā noteikti izskatās cilvēks, kas nolēmis pastrādāt slepkavību. Gallijs sasniedza durvis un satvēra rokturi sev aiz muguras.
- Tev nevajadzēja tā darīt, Minjo, viņš teica un nospļāvās uz grīdas. Tu vēl to nožēlosi. Nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Gallija maniakālais skatiens pievērsās Ņūtam. Es zinu, ka tu mani nevari ciest ne acu galā, nekad neesi varējis, bet tevi pašu vajadzētu izraidīt par katastrofālo nespēju vadīt šo Sapulci. Tu esi nožēlojams, un visi, kas paliks šeit, nav ne ar ko labāki. Bet viss mainīsies. To es jums varu apsolīt.
Tomasam kļuva pavisam nelāgi ap dūšu. Izskatījās, ka nepatikšanas tikai turpina krāties cita pie citas.
Gallijs atrāva durvis un izgāja gaitenī, bet, pirms kāds bija paspējis reaģēt, atkal iebāza galvu istabā. Un tu, viņš teica, ļauni lūrot uz Tomasu. Zaļknābi, kurš iedomājies, ka ir pats Dievs… neaizmirsti, ka esmu tevi redzējis jau agrāk. Es esmu pārcietis Pārvēršanu. Tam, ko tie jefiņi izlems, nav galīgi nekādas nozīmes.
Gallijs apklusa un vēlreiz nopētīja katru zēnu telpā. Beigās viņa naidpilnais skatiens atgriezās pie Tomasa. Vienalga, lai kāds arī būtu tavs nolūks šeit, zvēru pie savas dzīvības es tevi apturēšu. Ja vajadzēs, nogalināšu.
To pateicis, viņš pagriezās un aizcirta aiz sevis durvis.
26. NODAĻA
i
Tomass sastindzis sēdēja krēslā. Kopš ierašanās Klajumā viņš bija piedzīvojis veselu emociju gammu bailes, pamestību, izmisumu, skumjas, pat kaut ko radniecīgu priekam, bet dzirdēt, ka kāds tevi ienīst tik ļoti, ka varētu nogalināt, tas bija kaut kas jauns.
Gallijs ir traks, Tomass teica pats sev. Garīgi slims, par to šaubu nav. Bet šīs domas tikai vairoja viņa satraukumu. Garīgi slimi cilvēki taču ir spējīgi uz visu.
Pārējie Padomes locekļi drūmi klusēja. Šķita, ka nupat redzētais tos satriecis ne mazāk kā Tomasu. Ņūts ar Vinstonu beidzot palaida Minjo vaļā; visi trīs nesteidzīgi atgriezās savās vietās un apsēdās.
- Švalim galīgi aizbraucis jumts, Minjo klusu, gandrīz čukstus nomurmināja pie sevis. Tomasam bija grūti spriest, vai tas paredzēts arī citu ausīm.
- Lai nu kurš to teiktu, atsaucās Ņūts. Varētu padomāt, ka pats rīkojies kā veselā saprāta iemiesojums! Tev nešķiet, ka tas bija drusku par skarbu?
Minjo iepleta acis un atgāza galvu, it kā Ņūta komentārs būtu radījis viņā neizpratni. Tikai nevajag, ja! Varu derēt, ka visi klātesošie ar prieku noskatījās, kā tas klunkšķis beidzot saņem pēc nopelniem. Jau sen bija laiks nolikt viņu pie vietas.
- Gallijs tomēr ir Padomes loceklis, Ņūts iebilda.
- Vecīt, tu pats dzirdēji viņš draudēja apgriezt man sprandu un nogalināt Tomasu! Tas švalis nav pie pilna prāta, un es tavā vietā tūlīt pat sūtītu kādu viņam pakaļ un iemestu Tuptūzī. Gallijs ir bīstams.
Tomass domāja tieši tāpat un atkal gandrīz vai pārtrauca sev piespriesto klusēšanu, taču pēdējā mirklī savaldījās. Viņš nevēlējās iedzīvoties vēl lielākās nepatikšanās, bet nezināja, cik ilgi vēl spēs nociesties.
- Gallijam varētu ari būt taisnība, gandrīz nesaklausāmi ierunājās Vinstons.
- Ko? Minjo pārvaicāja, precīzi atbalsojot Tomasa domas.
Vinstons izskatījās pārsteigts, ka vispār ticis sadzirdēts. Pēc neveikla klusuma brīža, kurā viņa acis haotiski šaudījās pāri telpai, Asinsnama uzraugs sāka skaidrot: Nu… viņš taču ir pārcietis Pārvēršanu. Bēdnesis sadzēla Galliju dienas vidū, tepat aiz Rietumu vārtiem. Tātad viņam ir atmiņas, un švalis apgalvo, ka atceras zaļknābi. Kāpēc lai viņš kaut ko tādu izgudrotu?
Tomass aizdomājās par Pārvēršanu un to, ka tā liek atgriezties atmiņām. Prātā uzradās līdz šim vēl neuzdots jautājums vai būtu vērts ļauties bēdneša dzēlienam un pārciest šausminošo procesu tikai tāpēc, lai kaut ko atcerētos? Viņš atminējās Bena drudžaino raustīšanos gultā, Albija necilvēcīgos kliedzienus. Nē, nekādā gadījumā.
- Vinston, tu vispār redzēji, kas tikko notika? neticīgi ievaicājās Cepetis. Gallijs ir traks. Nedomāju, ka viņa vājprāta murgiem jāpiešķir liela vērība. Varbūt tev liekas, ka Tomass ir nomaskējies bēdnesis?
Tomasam beidzot bija gana. Nospļauties par noteikumiem! Viņš nespēja klusēt ne sekundi ilgāk.
- Vai es arī drīkstu kaut ko teikt? zēns vaicāja no aizkaitinājuma paceltā balsī. Man apnicis klausīties, ka jūs runājat tā, it kā manis te nebūtu!
Ņūts paskatījās uz viņu un pamāja ar galvu. Lai notiek, runā! Šī sasodītā Sapulce jau sen vairs nenotiek pēc protokola.