Tomass ātri apkopoja domas, meklēdams pareizos vārdus uzbudinājuma, apmulsuma un dusmu virpulī, kas plosījās viņa prātā. Es nezinu, par ko Gallijs mani tā ienīst. Man vienalga. Manuprāt, viņš nav normāls. Savukārt par to, kas es patiesībā esmu, jūs zināt tieši tikpat daudz, cik es. Bet, ja pareizi atceros, šī Sapulce tika sasaukta tādēļ, ka es bez atļaujas atrados Labirintā, nevis tādēļ, ka viens idiots domā, ka esmu sliktais.
Kāds iesmējās, un Tomass apklusa, cerot, ka ir saprasts.
Ņūts palocīja galvu, izskatīdamies apmierināts. Piekrītu. Pabeigsim šo sanāksmi un par Galliju uztrauksimies vēlāk.
- Mēs nevaram balsot, ja visi Padomes locekļi nav klāt, iebilda Vinstons. Izņemot gadījumus, kad kādam ir patiešām slikti tā kā Albijam.
- Dieva dēļ, Vinston! iesaucās Ņūts. Es teiktu, ka arī Gallijs šodien nejūtas īsti vesels, tāpēc nāksies vien turpināt bez viņa. Aizstāvi sevi, Tomas, un tad mēs balsosim, ko ar tevi darīt.
Tomass pamanīja, ka sažņaudzis klēpī saliktās rokas dūrēs. Iztaisnojis un noslaucījis sasvīdušās plaukstas biksēs, viņš sāka savu aizstāvības runu, nemaz vēl droši nezinādams, ko sacīt.
- Es neesmu izdarījis neko sliktu. Es tikai pamanīju divus cilvēkus, kas centās laikus atgriezties Klajumā un vieni paši to nespēja. Nepalīdzēt viņiem tikai tāpēc, ka to aizliedz kaut kāds stulbs noteikums, būtu gļēvi, savtīgi un… vienkārši stulbi. Ja gribat iemest mani cietumā par to, ka glābu kādam dzīvību, uz priekšu! Nākamreiz tādā gadījumā nelikšos ne zinis, pasmiešos, pamāšu ar roku un iešu noskaidrot, kas Cepetim
vakariņās.
>
Tomass necentās būt asprātīgs. Viņš vēl aizvien uzskatīja, ka viss notiekošais ir absurds.
- Lūk, mans priekšlikums, ierunājās Ņūts. Tu pārkāpi mūsu pašu svarīgāko noteikumu, un par to tev pienākas viena diena Tuptūzī. Tāds būs tavs sods. Vēl es ierosinu iecelt tevi par skrējēju, sākot ar brīdi no šīs Sapulces beigām.
Vienas nakts laikā tu esi pierādījis sevi daudz pārliecinošāk, nekā vairākums mūsu labāko kandidātu spējuši nedēļās. Par uzrauga pakāpi gan pagaidām aizmirsti. Ņūts pašķielēja uz Minjo pusi. Tur nevar nepiekrist Gallijam stulba doma.
Pēdējais komentārs Tomasu mazliet sarūgtināja, lai gan nepiekrist tam tiešām nevarēja. Viņš paskatījās uz Minjo. Skrējējs nebūt nešķita pārsteigts, bet tik un tā iespītējās: Kāpēc? Viņš ir pats labākais no visiem, goda vārds. Un labākajam ir jābūt uzraugam.
- Labi, atbildēja Ņūts. Ja tā ir, tad par to lemsim citreiz. Bet pagaidām dosim viņam vienu mēnesi pārbaudes laika.
Minjo paraustīja plecus. Es neiebilstu.
Tomass pie sevis atviegloti nopūtās. Neskatoties uz visu Labirintā piedzīvoto, viņš vēl aizvien vēlējās kļūt par skrējēju. Bet uzreiz par uzraugu? Tas nemaz neizklausījās nopietni.
Ņūts pārlaida acis telpai. Labi. Esam uzklausījuši vairākus priekšlikumus. Izteiksimies pēc kārtas par katru no tiem…
- Eu, izbeidz, iejaucās Cepetis. Vienkārši balsojam, un miers! Es atbalstu tavu priekšlikumu.
- Es arī, piebalsoja Minjo.
Arī pārējie Padomes locekļi steidza paust savu piekrišanu; Tomasu pārņēma atvieglojums un pat zināms lepnums. Vinstons bija vienīgais, kurš balsoja pret.
Ņūts paskatījās uz viņu. Tava balss neko neizšķir, bet pastāsti, kas tev sagādā raizes.
Vinstons vispirms uzmanīgi nopētīja Tomasu, tad pagriezās pret Ņūtu. Principā man nav iebildumu, bet mums nevajadzētu pilnībā ignorēt Gallija vārdus. Tajos varētu būt sava daļa patiesības. Es neticu, ka viņš to tā vienkārši izdomāja. Un tā ir taisnība, ka kopš Tomasa ierašanās te viss ir sagājis galīgā grīstē.
- Sarunāts, Ņūts teica. Mēs varam apņemties katrs īpaši piedomāt par to. Varbūt, kad kādreiz kļūs garlaicīgi, sasauksim vēl vienu Sapulci, lai to pārrunātu. Labi?
Vinstons pamāja ar galvu.
Tomass atkal sajutās neredzams. Kad jūs vienreiz beigsiet runāt tā, it kā manis te nebūtu? viņš ievaidējās.
- Paklau, Tomij, Ņūts atbildēja. Mēs tikko iecēlām tevi par skrējēju. Beidz čīkstēt un sāc iesildīties. Minjo tev daudz būs jāiemāca.
Tikai tobrīd Tomass to aptvēra līdz galam viņš būs skrējējs un katru dienu dosies ārpus sienām izlūkot Labirintu. Par spīti visam viņš sajuta patīkamu uzbudinājumu un nešaubījās, ka turpmāk spētu izvairīties no palikšanas laukā naktī. Varbūt aizpagājusī nakts bija pirmā un pēdējā reize, kad viņam tā nepaveicās.
- Un kad man būs jāizcieš sods?
- Rīt, Ņūts atbildēja. No saullēkta līdz saulrietam.
Viena diena, Tomass nodomāja. Varēja būt arī ļaunāk.
Sapulce tika pasludināta par slēgtu, un visi, izņemot Ņūtu
un Minjo, steigšus pameta telpu. Ņūts palika sēžam savā vietā un kaut ko vēl pierakstīja. Mjā, tā tik bija izklaide, viņš norūca pie sevis.
- Un tas viss pateicoties mūsu zaļknābim. Minjo pienāca klāt un draudzīgi iedunkāja Tomasa plecu.
Tomass iedunkāja viņam pretī. Par uzraugu? Tu gribi mani iecelt par uzraugu? Tu esi vēl vairāk izkūkojis prātu nekā Gallijs.
Minjo notēloja ļaunu smīnu. Bet tas nostrādāja, vai ne? Tēmē augstu, trāpi zemu. Paldies teiksi vēlāk.
Tomass nenovaldījās un pasmaidīja par skrējēja viltīgo taktiku. Viņa uzmanību piesaistīja skaļš klauvējiens pie atvērtajām durvīm. Tajās stāvēja Čaks, izskatoties tā, it kā tikko būtu bēdzis no bēdneša. Smaids pazuda no Tomasa sejas.
- Kas noticis? Ņūts vaicāja, piecēlies kājās; viņa balss intonācija raisīja Tomasā vēl lielākas bažas.
Čaks nemierīgi žņaudzīja rokas. Mani sūtīja medbrāļi.
- Kāpēc?
- Cik saprotu, Albijs ir galīgi satrakojies, visu laiku ārdās un pieprasa, ka viņam jārunā ar kādu.
Ņūts devās uz durvju pusi, bet Čaks pacēla roku. Ē… viņš nesauc tevi.
- Kā to saprast?
Čaks norādīja uz Tomasu. Albijs grib runāt ar viņu.
27. nodaĻa
t
Jau otro reizi todien Tomass no pārsteiguma pazaudēja balsi.
- Nu, tad ejam. Ņūts satvēra viņu aiz rokas. Tu taču nedomā, ka es neiešu tev līdzi.
Čaks sekoja viņiem pa pēdām. Zēni izgāja no Sapulces telpas un devās pāri vestibilam uz šaurām vītņveida kāpnēm, kuras Tomass iepriekš nebija pamanījis. Ņūts uzlika kāju uz pirmā pakāpiena, pagriezās un veltīja bargu skatienu Čakam. Tu paliec tepat.
Pārmaiņas pēc tas tikai pamāja ar galvu un neko neteica. Tomass nojauta, ka zeņķis nebūt nekāro redzēt Albiju.
- Nenokar degunu, Tomass viņam uzsauca, sekojot Ņūtam, kurš jau devās augšup pa kāpnēm. Mani tikko iecēla par skrējēju. Nu tu esi čomos ar eliti, zēns centās jokot, negribēdams atzīt, ka viņu biedē tikšanās ar Albiju. Ja nu klajumnieku vadonis izteiks tādus pašus apvainojumus kā Bens? Vai vēl ļaunākus?
- Jā, kā tad… Čaks nočukstēja, apstulbis blenzdams uz koka pakāpieniem.
Tomass paraustīja plecus un sāka kāpt. Zēna plaukstas kļuva miklas, gar deniņiem noslīdēja sviedru lāsīte. Viņš nudien nealka sastapt Albiju.
Ņūts, pavisam drūms un nopietns, gaidīja kāpņu augšā. Viņi atradās otrā galā garajam, tumšajam gaitenim, kas sākās pie galvenajām kāpnēm tām pašām, pa kurām Tomass pirmajā dienā bija nokļuvis pie Bena. Šīs atmiņas uzdzina nelabumu. Tomass cerēja, ka Albijs būs paspējis pilnībā atgūties no Pārvēršanas un viņam nebūs atkal jāpieredz visas tās šausmas slimīgi zaļganā āda, izspiedušās vēnas, raustīšanās gultā. Taču bija jāsagatavojas visļaunākajam. Tomass saņēma dūšu.