Tomass dziļi ieelpoja, uzdrīkstoties cerēt, ka nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtosies. Vismaz ne viņa klātbūtnē.
- Kam tu atvainojies? Ņūts vaicāja. Tu pats sevi gandrīz nožņaudzi.
- Tas nebiju es, goda vārds, Albijs nomurmināja.
Ņūts pameta rokas gaisā. Kā to saprast nebiji tu?
- Es nezinu… Tas… tas bija kāds cits. Albijs izskatījās ne mazāk apjucis kā Tomass.
Acīmredzot Ņūts neuzskatīja par vajadzīgu vairs iedziļināties notikušajā, vismaz ne tobrīd. Viņš pacēla cīņas laikā uz grīdas nokritušās segas un atkal uzklāja tās Albijam. Mēģini aizmigt, jupis tevi rāvis. Parunāsim, kad būsi izgulējies. Viņš uzlika roku uz zēna pieres un piebilda: Tu neesi vesels, švali.
Bet Albija acis jau pašas lipa ciet un viņš spēja vien tikko manāmi paklanīt galvu.
Ņūts pārtvēra Tomasa skatienu un pamāja uz durvju pusi. Tomasam nebija ne mazāko iebildumu pamest šo trakonamu, un viņš paklausīgi sekoja Ņūtam uz izeju. Jau kāpjot pāri istabas slieksnim, Albijs gultā kaut ko neskaidri nomurmināja. Abi zēni reizē apstājās.
- Ko? Ņūts pārvaicāja.
Albijs uz īsu mirkli pavēra plakstiņus un nedaudz skaļāk atkārtoja: Uzmanieties ar meiteni. Tad viņa plakstiņi atkal aizkrita.
Atkal jau tā meitene! Visi pavedieni agrāk vai vēlāk noveda pie viņas… Ņūts jautājoši paskatījās uz Tomasu, bet tas spēja tikai paraustīt plecus. Viņam nebija nekādas saprašanas par to, ko tas nozīmē.
- Ejam, Ņūts nočukstēja.
- Ņut? Albijs atkal ierunājas, šoreiz pat necenzdamies atvērt acis.
-Jā?
- Sargājiet kartes. Albijs pārvēlās uz sāniem, ar uzgriezto muguru liekot noprast, ka pieņemšana ir beigusies.
Tomasam nepatika, kā tas izklausījās. Nemaz nepatika. Zēni izgāja no istabas un klusām aizvēra aiz sevis durvis.
28. NODAĻA
r
Tomass steigšus sekoja Ņūtam lejā pa kāpnēm un laukā no Mājokļa spilgtajā pēcpusdienas gaismā. Kādu brīdi neviens no abiem neteica ne vārda. Tomasam likās, ka viss kļūst arvien sliktāk.
- Esi izsalcis, Tomij? Ņūts vaicāja.
- Izsalcis? Tomasam jautājums šķita dīvains. Es varētu vemt pēc visa tā, ko redzēju. Skaidrs, ka es neesmu izsalcis!
Ņūts plati pasmaidīja. Es gan esmu, švali. Ejam, sameklēsim kaut ko, kas palicis pāri pēc pusdienām. Mums jāparunā.
- Man jau likās, ka tu teiksi ko tādu. Tomass vairs nebrīnījās, ka gribot vai negribot arvien vairāk tiek iesaistīts Klajuma darīšanās. Viņš pat bija sācis ar to rēķināties.
Zēni devās taisnā ceļā uz virtuvi, kur par spīti Cepeša burkšķēšanai tika pie pāris siermaizēm un svaigiem dārzeņiem. Tomass nespēja nepamanīt dīvaino skatienu, kādu viņam ik pa brīdim veltīja pavārs, ātri novēršot acis ikreiz, kad Tomass palūkojās pretī.
Viņš noprata, ka šāda izturēšanās turpmāk būs norma. Tā vai cita iemesla dēļ Tomass atšķīrās no pārējiem klajumniekiem. Šķita, kopš atmiņas zuduma viņš jau ir paspējis nodzivot veselu mūžu, lai gan bija pavadījis šeit tikai nedēļu.
Zēni nolēma ieturēties svaigā gaisā un jau pāris minūtes vēlāk sēdēja, atspieduši muguras biezā efeju pudurī, kas klāja rietumu sienu, vērodami dienišķo darbu rosmi Klajumā. Tomass piespieda sevi ēst spriežot pēc tā, kā attīstījās notikumi, viņam bija nepieciešama katra kalorija, lai nepietrūktu spēka kārtējam vājprātīgajam pavērsienam.
- Vai tu agrāk kaut ko tādu biji redzējis? pēc kādas minūtes Tomass ievaicājās.
- To, kas notika ar Albiju? Ņūts negaidīti nopietni paskatījās uz viņu. Nē. Nekad. Bet, ja tā padomā, neviens sadzeltais ne reizi nav centies mums pastāstīt to, ko redzējis Pārvēršanas laikā. Viņi vispār atsakās par to runāt. Albijs mēģināja un varbūt tieši tāpēc uz brīdī sajuka prātā.
Tomass uz mirkli pārstāja gremot. Vai tiešām Labirinta radītāji spēja viņus kaut kā kontrolēt? Tā bija biedējoša doma.
- Vajadzēs sameklēt Galliju, Ņūts mainīja tēmu, iekožoties burkānā. Tas ķēms ir aizbēdzis un kaut kur noslēpies. Tiklīdz kā būsim paēduši, man viņš jāatrod un jādabū aiz restēm.
- Nopietni? Ņūta izteikums ievērojami uzlaboja Tomasa omu. Viņš priecātos pats savām rokām aizcirst durvis aiz Gallija un izmest atslēgu.
- Tas švalis taču draudēja tevi nogalināt, un mums jālūko, lai nekas tamlīdzīgs neatkārtotos. Viņš dārgi samaksās par savu uzvedību. Gallijam paveicies, ka mēs viņu neizraidām. Atceries, ko es teicu par kārtību?
- Jā. Tomass bažījās tikai par to, ka, nokļuvis cietumā, Gallijs noteikti ienīdīs viņu vēl vairāk. Vienalga, viņš nodomāja. Mani tas zellis vairs nebiedē.
- Lūk, kā tagad viss notiks, Tomij, Ņūts turpināja. Atlikušo dienas daļu tu pavadīsi ar mani mums šis tas ir jānoskaidro. Rīt Tuptūzis. Pēc tam būsi Minjo rīcībā, un es priecāšos, ja kādu laiku tu turētos nostāk no pārējiem švaļiem. Skaidrs?
Tomasam nebija iebildumu. Viņš jau sen vēlējās pavadīt vairāk laika vienatnē. Skan burvīgi. Tātad mani mācīs Minjo?
- Tieši tā. Tu tagad esi skrējējs, bet Minjo tavs treneris. Tev būs daudz jāapgūst viss par Labirintu, kartēm un pārējo. Nāksies plēst pakaļu ne pa jokam. Nekādas slinkošanas.
Tomass bija pārsteigts, ka doma par atgriešanos Labirintā viņu nemaz tik ļoti nebiedēja. Viņš apņēmās klausīt Ņūtam, cerot ar centību un atdevi novērst domas no visa liekā. Vēl vairāk viņu vilināja iespēja biežāk būt projām no Klajuma. Izvairīšanās no citiem bija kļuvusi par viņa dzīves jauno vadmotīvu.
Zēni pabeidza ēst klusēdami, un tikai tad Ņūts nonāca līdz tam, par ko bija vēlējies runāt. Noslaucījis muti ar salveti un saņurcījis to, viņš pagriezās pret Tomasu.
- Tomas, viņš iesāka. Tev jāatzīst kaut kas svarīgs. Mēs esam to dzirdējuši tik daudz reižu, ka vairs nav jēgas to noliegt. Ir laiks nopietni aprunāties.
Tomass jau nojauta, kas sekos, bet vienalga bijās to izdzirdēt skaļi.
- To teica Gallijs. To teica Albijs. To teica Bens, Ņūts turpināja. Arī meitene, kad izvilkām viņu no Kastes.
Viņš uz mirkli apklusa, iespējams, gaidot, ka Tomass jautās, par ko ir runa. Bet Tomass jau to zināja.
- Viņi visi teica, ka kaut kas mainīšoties.
Ņūts uz brīdi novērsās, tad atkal ieskatījās Tomasa sejā. Pareizi. Bet gan Gallijs, gan Albijs, gan Bens pēc Pārvēršanas teica, ka redzējuši tevi savās atmiņās. Un, cik var noprast, tu tur nestādīji puķes un nepalīdzēji vecām tantiņām šķērsot ielu. Spriežot pēc Bena un Gallija rīcības, tu esi pietiekami šaubīgs tips, lai radītu viņos slepkavnieciskas tieksmes.
- Ņūt, es neko nezinu… Tomass iesāka, bet Ņūts viņu pārtrauca.
- Beidz! Es zinu, ka tu neko neatceries, Tomas. Pietiks atkārtoties! Nekad vairs to nesaki. Neviens šeit neko neatceras, un mums ir apnicis, ka tu visu laiku to atgādini. Tas nemaina acīmredzamo tu kaut kādā veidā atšķiries no pārējiem, un ir pienācis laiks tikt ar to skaidrībā.
Tomasam lēnām piezagās dusmas. Labi, un kā tu plāno to paveikt? Es arī labprāt gribētu noskaidrot visu par sevi, ne mazāk kā jūs. Pats par sevi saprotams!
- Es gribu, lai tu ieklausies sevi un esi atklāts. Ja kaut kas kaut vismazākais sīkums tev kaut ko atgādina, neslēp to.
- Nekas man neko ne… Tomass aprāvās pusvārdā. Pa šo laiku bija noticis tik daudz, ka viņš jau gandrīz bija paspējis aizmirst, cik savādi pazīstams Klajums likās pirmajā naktī, guļot blakus Čakam. Cik ērti un mājīgi viņš bija juties. Tā vietā, lai drebētu no šausmām un izmisuma.