- Es redzu, ka tavi zobrati sāk griezties, Ņūts klusu noteica. Stāsti.
Tomass brīdi vilcinājās, nobažījies par sekām, kādas varēja būt tam, ko grasījās teikt. Bet viņam bija apnicis glabāt noslēpumus.
- Nu… es neatceros neko konkrētu… viņš sāka lēnām un apdomīgi. Bet, kad ierados Klajumā, man patiešām šķita, ka esmu te bijis jau agrāk. Tomass ieskatījās vecākā zēna sejā, cerot pamanīt tajā kaut ko līdzīgu sapratnei. Vai tad jums tā nebija?
Bet Ņūta izteiksmē nekas nemainījās. Viņš tikai nobolīja acis. Vispār ne, Tomij. Lielākā daļa no mums vismaz nedēļu klunkšķināja biksēs un pinkšķēja kā mazi bērni.
- Jā, nu… Tomass satraukts apklusa un negaidīti nokaunējās. Ko gan tas varēja nozīmēt? Kāpēc viņš nav tāds pats kā pārējie? Varbūt ar viņu kaut kas nav kārtībā? Man viss likās pazīstams, un es uzreiz zināju, ka gribu kļūt par skrējēju.
- Tas gan ir interesanti. Ņūts brīdi ar neslēptām aizdomām pētīja viņu. Turpini meklēt atbildi. Sasprindzini savu prātu. Pavadi katru brīvo bridi, cenšoties atcerēties, domājot par šo vietu. Ierocies savās smadzenēs un pārmeklē tur katru stūri. Pacenties, mūsu visu dēļ.
- Labi, centīšos. Tomass aizvēra acis un sāka taustīties savas apziņas tumšajās dzīlēs.
- Ne jau tagad, dullais. Ņūts iesmējās. Es saku, dari to turpmāk, nākotnē. Brīvajos brīžos, ēdienreižu laikā, vakarā, ejot gulēt, staigājot apkārt, trenējoties, strādājot. Ziņo man par visu, kas tev kaut nedaudz liekas pazīstams. Saprati?
- Jā, sapratu. Tomasu gribot vai negribot satrauca tas, ka Ņūts tagad uzlūko viņu ar lielāku neuzticību nekā izrāda un tikai slēpj savas patiesās aizdomas.
- Ļoti labi, Ņūts noteica, izskatoties gandrīz pārāk apmierināts. Sāksim ar to, ka apraudzīsim kādu.
- Ko? Tomass vaicāja, bet jau zināja atbildi, pirms bija aizvēris muti. Viņu kārtējo reizi pārņēma drūma priekšnojauta.
- Meiteni. Es gribu, lai tu skaties uz viņu, kamēr tev sāk asiņot acis. Varbūt tad tavās draņķa smadzenēs kaut kas saslēgsies. Ņūts savāca savu pusdienu atliekas un piecēlās kājās. Bet pēc tam tev vārds vārdā būs man jāatstāsta viss, ko tev teica Albijs.
- Labi, Tomass nopūtās un sekoja Ņūtam. Viņu sāka mākt šaubas, vai spēs atklāt visu patiesību par Albija teikto, nemaz nerunājot par to, kādas sajūtas viņam izraisīja meitene. Izskatījās, ka noslēpumu glabāšanai tomēr vēl nebija pienākušas beigas.
Zēni devās atpakaļ uz Mājokli, kur meitene vēl aizvien gulēja komā. Tomasam nekādi neizdevās apslāpēt savas bažas par to, ko tagad domā Ņūts. Viņš bija centies būt atklāts, un viņam patiešām patika šis uzraugs. Ja Ņūts tagad uzgrieztu Tomasam muguru, nez vai viņš spētu ar to tikt galā.
Ja nekas cits neizdosies, vecākais zēns ierunājās, pārtraucot viņa domu gaitu, sūtīsim tevi pie bēdnešiem, lai sadzeļ un vari izciest Pārvēršanu. Mums par katru cenu jātiek klāt tavām atmiņām.
Tomass sarkastiski iesmējās par šādu risinājumu, taču Ņūta sejā nebija ne miņas no smaida.
Šķita, ka meitene ir mierīgi aizmigusi un kuru katru mirkli pamodīsies. Tomass jau bija sagatavojies ieraudzīt skeletam līdzīgas cilvēka atliekas viņš bija iedomājies, ka meitene atrodas teju vai uz nāves sliekšņa. Bet viņas krūtis vienmērīgi cilājās, sejas āda bija veselīgā krāsā.
Istabā atradās augumā īsākais medbrālis Tomass neatcerējās viņa vārdu un tobrīd dzirdināja meiteni, pilinot tai mutē ūdeni pa pāris lāsēm reizē. Uz galdiņa blakus gultai stāvēja bļodiņa un šķīvis ar pusdienu pārpalikumiem zupu un kartupeļu biezeni. Medbrāļi acīmredzami darīja visu iespējamo, lai uzturētu savu aprūpējamo pie dzīvības un veselības.
- Sveiks, Klint, Ņūts ierunājās tik ierastā toni, it kā būtu šeit biežs viesis. Kā pacients?
- Dzīvs, atbildēja Klints. Liekas, ka ar viņu viss ir kārtībā, tikai nepārtraukti runā pa miegam. Mēs domājam, ka drīz jau modīsies.
Tomasam mati uz skausta sacēlās stāvus. Nez kāpēc viņš ne reizi nebija apsvēris iespēju, ka meitene varētu pamosties un sākt runāt ar citiem. Šī doma padarīja viņu ļoti nemierīgu.
- Vai jūs pierakstāt visu, ko viņa saka? Ņūts vaicāja.
Klints pamāja ar galvu. Lielāko daļu tāpat nav iespējams saprast. Bet, jā, kad varam pierakstām.
Ņūts palūrēja uz bloknotu, kas stāvēja uz naktsgaldiņa malas. Dod man kādu piemēru.
- Nu… visbiežāk viņa atkārto to pašu, ko teica, kad izvilkām no Kastes, ka viss mainīsies, nekas vairs nebūs kā agrāk un tamlīdzīgi… kaut ko par Radītājiem un ka visam drīz pienāks beigas. Un vēl… Klints pašķielēja uz Tomasu, it kā negribētu turpināt viņa klātbūtnē.
- Viss kārtībā. Viņš drīkst dzirdēt visu to pašu, ko es, Ņūts nomierināja medbrāli.
- Labi… es gan visu nespēju saprast, bet… Klints vēlreiz palūkojās uz Tomasu. Viņa visu laiku piemin viņa vārdu.
Tomass gandrīz paģība. Atkal viņš! Kad tas vienreiz beigsies? Kāpēc viņš atcerējās meiteni? Kā tracinoša, nepārejoša kņudoņa galvā šis jautājums šķita sekojam viņam it visur.
- Paldies, Klint, Ņūts teica, liekot noprast, ka medbrālis var būt brīvs. Esi tik laipns un sagatavo mums detalizētu atskaiti, ja?
- Tiks darīts. Klints ar galvas mājienu atvadījās no abiem zēniem un izgāja pa durvīm.
- Apsēdies, Ņūts aicināja, pats piemetoties uz gultas malas. Tomass, nopriecājies, ka vēl netiek ne par ko apsūdzēts, savāca pie galda stāvošo krēslu, novietoja to blakus gultas galvgalim, apsēdās un pieliecās tuvāk, lai varētu labi nopētīt meitenes seju.
- Nu? Jūti kaut ko? Ņūts ievaicājās. Vienalga ko…
Tomass neatbildēja un turpināja vērot, pavēlot smadzenēm nojaukt barjeru uz pagātni un uzmeklēt tajā meiteni. Viņš atsauca atmiņā to īso brīdi uzreiz pēc izcelšanas no Kastes, kad meitene bija atvērusi acis.
Tās bija zilas. Tomass nekad nebija redzējis acis, kas būtu tik spilgtā krāsā. Viņš centās tās iztēloties aizmigušās meitenes plakstiņu vietā, saplūdināt abus attēlus savā apziņā. Melnos matus, nevainojami gludo ādu, pilnīgās lūpas… Skatoties uz viņu, Tomass vēlreiz apjēdza, ka meitene ir neticami skaista.
Pēkšņi kā neredzamas, bet skaidri sajūtamas spārnu vēdas tumsā viņa prātā atplaiksnija kaut kas pazīstams. Šī sajūta ilga tikai īsu mirkli un tūlīt pat pazuda bezdibenī starp pārējām sagūstītajām atmiņām. Bet tā nenoliedzami bija īsta.
- Es pazīstu viņu, Tomass nočukstēja un atviegloti atspiedās pret krēsla atzveltni bija patīkami to beidzot atzīt skaļi.
Ņūts piecēlās kājās. Ko? Kas viņa ir?
- Nav ne jausmas. Bet kaut kas uzpeldēja. Esmu saticis viņu jau agrāk. Tomass aizkaitināti saberzēja acis. Viņš juta saikni, bet tā bija pārāk vāja.
- Tad roc dziļāk. Neapstājies, velns parāvis! Koncentrējies!
- Es cenšos, apklusti! Tomass aizvēra acis un turpināja taustīties tumsā un tukšumā, meklējot tur meitenes seju. Kas viņa ir? Tomass iedomājās, cik ironisks bija šis jautājums viņš taču nemaz nezināja, kas ir pats.
Beigu beigās viņš padevās, dziļi ievilka elpu un palūkojās uz Ņūtu, noraidoši purinādams galvu. Piedod, es nezinu…
Terēza.