Tomass strauji pielēca kājās, apgāžot krēslu, un apsviedās riņķī, meklēdams tikko dzirdētās skaņas avotu.
- Kas notika? Ņūts vaicāja. Kaut ko atcerējies?
Tomass neatbildēja, acis apjukumā šaudījās pa istabu, tad
atgriezās pie meitenes. Viņš bija pārliecināts, ka nupat dzirdējis balsi.
- Es… Tomass apsēdās atpakaļ krēslā, pieliecās un vēlreiz ielūkojās meitenes sejā. Ņūt, vai tu kaut ko teici, pirms es piecēlos kājās?
-Nē.
Protams, ka ne.
- Man likās, ka es kaut ko dzirdēju… Es neesmu drošs, varbūt tas bija tikai manā galvā… Varbūt viņa kaut ko teica?
- Viņa? Ņūta acis iespidējās. Nē. Ko tu dzirdēji?
Tomasam bija bail atzīties. Es… es varu apzvērēt, ka
dzirdēju vārdu Terēza.
- Terēza? Nē, es neko tādu nedzirdēju. Tas noteikti izsprucis no tavu atmiņu dziļākajiem slāņiem. Tam jābūt viņas vārdam, Tomij. Viņu noteikti sauc Terēza!
Tomass sajutās dīvaini… neomulīgi tā, it kā tikko būtu noticis kaut kas pārdabisks. Savādi… Es zvēru, ka to dzirdēju, bet ne ar ausīm savās domās, vecīt. Es nemāku paskaidrot…
Tomas!
Šoreiz viņš pielēca kājās un atkāpās no gultas tik tālu, cik iespējams, nogāzdams uz galda stāvošo lampu: tā piezemējās ar plīstoša stikla troksni. Viņš bija dzirdējis balsi. Meitenes balsi! Čukstošu, maigu, pārliecinātu… Viņš zināja, ka viņam nerādās.
- Bļāviens, kas ar tevi notiek? Ņūts neizpratnē skatījās uz zēnu.
Tomasa sirds auļoja kā traka, deniņos dunēja, bet kuņģa saturs apmetās kājām gaisā. Viņa… ārprāts, viņa runā ar mani! Manā galvā. Viņa tikko nosauca mani vārdā!
-Ko?
- Goda vārds! Tomasam šķita, ka pasaule ap viņu sagriežas virpulī un gāžas virsū no visām pusēm. Es… es dzirdu viņas balsi savā galvā… Tā pat nav balss…
- Tomij, apsēdies. Ko tu tur muldi, velns parāvis?
Ņūt, es nemuldu. Tā… īsti nav balss… tomēr ir.
Tom, mēs esam pēdējie. Drīz viss beigsies. Tam tā ir jānotiek.
Vārdi atbalsojās Tomasa smadzenēs, pieskārās bungādiņām viņš dzirdēja tos skaidri un gaiši. Taču tie nenāca no ārpasaules, bet pavisam burtiski skanēja viņa prātā.
Tom, nebaidies no manis!
Viņš aizspieda ausis ar rokām, cieši aizmiedza acis. Tas bija pārāk savādi, viņa racionālais prāts pretojās, atteikdamies pieņemt notiekošo.
Tom, mana atmiņa lēnām dziest. Kad pamodīšos, gandrīz visu būšu aizmirsusi. Mēs varam izturēt Atlasi. Beigas jau ir tuvu. Mani atsūtīja kā ierosinātāju.
Tomass vairs nespēja to izturēt. Nepievēršot uzmanību Ņūta jautājumiem, viņš klupdams un krizdams piesteidzās durvīm, atrāva tās vaļā, izskrēja gaitenī un bēga. Lejā pa kāpnēm, laukā pa ārdurvīm, prom no uzmācīgās balss. Bet to tik un tā nebija iespējams apklusināt.
Viss mainīsies, meitene teica.
Tomass gandrīz sāka kliegt, viņam gribējās skriet līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Sasniedzis Austrumu vārtus, viņš metās taisni tiem cauri, ārā no Klajuma, un tikai skrēja un skrēja. Neapstādamies, no koridora uz koridoru, arvien dziļāk Labirinta sirdī. Pie velna noteikumus viņam bija jātiek prom. Bet no meitenes balss nekur nebija glābiņa.
Tie bijām mēs, Tom. Tu un es. Mēs esam tie, kas to izdarīja
ar viņiem. Ar mums.
>
29. nodaĻa
r
Tomass neapstājās, iekams balss galvā nebija pilnīgi apklususi.
Viņš pārsteigts atskārta, ka skrējis jau gandrīz stundu, sienu mestās ēnas stiepās tālu uz austrumiem, tuvojās saulriets un vārtu aizvēršanās laiks. Bija jādodas atpakaļ. Tomass sāka apzināties, ka spēj nešauboties, bez domāšanas precīzi noteikt debespuses un diennakts laiku tātad saviem instinktiem varēja uzticēties.
Bija jādodas atpakaļ.
Bet Tomass nezināja, vai spēs izturēt vēl vienu sastapšanos ar meiteni, viņas balsi savā galvā un dīvainās lietas, ko tā teica.
Viņam nebija izvēles. Noliegšana neko neatrisinātu. Un, lai cik neizturama un savāda šķita svešās apziņas invāzija viņa domās, tā jebkurā gadījumā bija patīkamāka alternatīva vēl vienam randiņam ar bēdnešiem.
Skrienot atpakaļ uz Klajumu, Tomass uzzināja par sevi daudz jauna. Bēgdams no meitenes balss, viņš, pats to neapzinādamies, bija precīzi iegaumējis visu noskrieto ceļu.
Atpakaļceļā jaunieceltais skrējējs ne tikai ne reizi nenomaldījās, bet pat nevilcinājās, izvēloties pareizo virzienu: viņš nogriezās te pa labi, te pa kreisi un viegli pieveica vienu garu koridoru pēc cita pretējā secībā šurpceļam. Tas varēja nozīmēt tikai vienu.
Minjo bija taisnība. Drīz Tomass būs pats labākais skrējējs.
Vēl viņš uzzināja, ka ir teicamā fiziskā formā, lai gan to pierādīja jau Labirintā pavadītā nakts. Vēl vakardien Tomasam sāpēja visas maliņas un zēns tik tikko spēja pakustēties. Bet šodien viņš jau bija atguvis spēkus un skrēja gandrīz bez piepūles, kaut arī nebija apstājies gandrīz divas stundas. Nebija jābūt matemātikas ģēnijam, lai, sareizinot aptuveno skriešanas laiku un ātrumu, izrēķinātu, ka, atgriežoties Klajumā, viņš būs veicis apmēram pusi maratona distances.
Tikai tagad viņš patiesi aptvēra milzīgos Labirinta apmērus. Tā eju kopējais garums noteikti bija mērāms vairākos desmitos kilometru. Turklāt sienas katru nakti pārvietojās. Tomasam beidzot kļuva skaidrs, kāpēc atrast izeju no Labirinta ir tik sarežģīts uzdevums. Līdz šim viņš nekādi nebija spējis saprast, kā klajumniekiem tas vēl nav izdevies.
Viņš turpināja skriet pa kreisi, pa labi, taisni uz priekšu, sekodams savam iekšējam kompasam. Ierodoties Klajumā, līdz ikvakara vārtu aizvēršanās brīdim bija atlikušas vien pāris minūtes. Pamatīgi noguris, Tomass devās taisnā ceļā uz Miroņmežu, dziļi biežņā, un neapstājās, iekams nebija sasniedzis biezo koku puduri, kas auga pašā Klajuma dienvidrietumu stūrī. Vairāk par visu viņš vēlējās palikt viens.
Šai vēlmei bija lemts piepildīties. Klajumnieku sarunas, aitu blēšana un govju māvieni palika tālu aiz muguras; Tomass sameklēja vietu, kur abas milzīgās sienas sastapās, un nometās stūrī, lai atvilktu elpu. Neviens nerādījās un netraucēja viņu. Kad pēc neilga brīža dienvidu siena pārvietojās, aizvērdamās uz nakti, viņš vienkārši paliecās uz priekšu un nogaidīja, kamēr kustība beigsies, tad, ērti atbalstījis muguru mīkstajā efeju pēlī, aizvēra acis un pāris minūtes vēlāk jau bija cieši iemidzis.
Nākamajā rītā kāds saudzīgi uzpurināja viņu augšā.
- Tomas, mosties! Tas bija Čaks; šķita, ka zeņķis spēj viņu atrast jebkurā laikā un vietā.
Tomass ņurdēdams pieslējās sēdus, iztaisnoja muguru un izstaipījās. Viņš ievēroja, ka pa nakti ticis apsegts ar pāris segām, acīmredzot kāds no klajumniekiem tēloja gādīgo
māmiņu.
>
- Cik pulkstenis? Tomass vaicāja.
- Ja nepasteigsies, nokavēsi brokastis. Čaks nepacietīgi paraustīja viņu aiz piedurknes. Celies augšā, un ejam. Tev jāsāk uzvesties kā normālam cilvēkam, citādi tas labi nebeigsies.
Tomasa apziņā ar joni atgriezās vakardienas notikumi un vēderā viss apgriezās kājām gaisā. Ko viņi ar mani iesāks?
viņš iedomājās, atceroties meitenes savādos vārdus. Viņa teica, ka mēs esam tie, kas nodarījuši to viņiem. Ko gan tas varēja nozīmēt?
Tomasu pārņēma nelāgas aizdomas. Ja nu viņš ir garīgi slims? Varbūt Labirintā piedzīvotais atņēmis viņam veselo saprātu? Tā vai citādi, tikai viņš bija dzirdējis balsi savā galvā. Neviens cits nezināja, ko Terēza bija viņam teikusi un kādos nodarījumos apsūdzējusi. Neviens pat nezināja, ka viņa bija atklājusi Tomasam savu vārdu. Neviens, izņemot Ņūtu.