Выбрать главу

Tomass vēlējās, lai tas tā ari paliek. Situācija jau tāpat bija pietiekami sarežģīta. Tā tikai vēl trūka, lai viņš sāktu stāstīt klajumniekiem par balsīm savā galvā. Vienīgā problēma bija Ņūts. Tomasam nāksies kaut kā pārliecināt uzraugu, ka stress bija ņēmis virsroku pār viņu un pēc kārtīgas izgulēšanās viss ir pārgājis. Es neesmu traks, viņš nodomāja. Protams, ka ne.

Čaks vēroja viņu paceltām uzacīm.

-     Piedod. Tomass attapās un piecēlās kājās, cenšoties izturēties tik normāli, cik iespējams. Es aizdomājos. Ejam ēst. Esmu izbadējies.

-    Domāts darīts! Čaks braši noteica, uzsitot Tomasam pa muguru.

Pa ceļam uz Mājokli zeņķis vārījās vienā laidā. Tomasam nebija iebildumu Čaka muldēšana bija kļuvusi par vienu no retajām normālajām parādībām viņa dzīvē.

-      Vakar vakarā tevi atrada Ņūts un piekodināja vi­siem, lai liek tevi mierā un ļauj izgulēties. Vēl viņš mums paziņoja Padomes pieņemto lēmumu viena diena aiz res­tēm, un tad tu sāksi skrējēju mācību programmu. Daži švaļi kaut ko kurnēja, daži skaļi aplaudēja, bet izskatījās, ka lielā­kajai daļai viss ir pie vienas vietas. Kas attiecas uz mani, es domāju, ka tas ir vienkārši kolosāli! Čaks apstājās, ievilka elpu un turpināja: Pirmajā naktī, kad tu gvelzi, ka būsi skrē­jējs un visu to pārējo klunkšķi, nevarēju vien beigt pie sevis smieties un domāt, ka šim nu gan nāksies smagi aplauzties. Redz, izrādījās, ka man tomēr nebija taisnība!

Taču Tomasam nebija nekādas vēlēšanās par to runāt. Es tikai darīju to, ko manā vietā darītu jebkurš. Nav mana vaina, ka Minjo un Ņūts gribēja, lai es būtu skrējējs.

-    Jā, stāsti vien. Nav ko būt tik pieticīgam.

Patiesībā Tomasa prātu nodarbināja pavisam kas cits. Viņš nespēja nedomāt par Terēžu: par meitenes balsi savā galvā un to, ko tā vēstīja.

-    Nu, labi, nav jau tā, ka es nemaz nepriecātos. Tomass izmocīja smaidu, lai gan doma, ka pirms tam vesela diena būs jāpavada Tuptūzī vienam, nešķita diez ko vilinoša.

-      Redzēsim, ko teiksi, kad būsi noskrējies līdz nelabu­mam. Lai nu kā, ņem vērā, ka vecais Čakijs ar tevi lepojas.

Tomass pasmaidīja par sava drauga entuziasmu. Ja vien tu būtu mana mamma, viņš noņurdēja, dzīve būtu īsta medusmaize. Mamma… viņš aizdomājās. Pasaule uz brī­di satumsa viņš nespēja atcerēties pat savu māti. Tomass aizgaiņāja drūmās domas, pirms tās paspēja viņu sagrābt savā varā.

Tikuši līdz virtuvei, zēni ātri paķēra kaut ko ēdamu un ieņēma divas brīvas vietas pie lielā galda iekšpusē. Katrs ga­rāmejošais klajumnieks uzskatīja par vajadzīgu kārtīgi nopē­tīt Tomasu; daži pat pienāca klāt un apsveica viņu. Ja neskai­ta pāris nenovīdīgus skatienus, lielākā daļa šķita esam viņa pusē. Bet tad Tomass atcerējās Galliju.

-     Klau, Čak, notiesājis gabalu omletes, viņš ievaicājās, cenšoties izklausīties pēc iespējas nepiespiestāk. Vai viņiem izdevās atrast Galliju?

-    Nē. Es tieši grasījos tev stāstīt kāds esot redzējis viņu ieskrienam Labirintā uzreiz pēc Sapulces pamešanas. Kopš tā brīža nav rādījies.

Tomasam no rokām izkrita dakšiņa. Viņš nezināja, ko bija gaidījis un uz kādu atbildi cerējis, bet šī vēsts viņu pār­steidza. Ko? Nopietni? Viņš ieskrēja Labirintā?

-     Jā. Visi tāpat zina, ka Gallijam vakar aizbrauca jumts. Viens švalis pat apgalvoja, ka tu esot ieskrējis Labirintā, lai sameklētu un piebeigtu viņu.

-     Grūti noticēt… Tomass teica, blenžot savā šķīvī un cenšoties saprast, kāpēc gan Gallijs būtu darījis ko tādu.

-    Neuztraucies, vecais. Gallijs tāpat nevienam šeit nepa­tika, ja neskaita pārīti viņa glumo roklaižu. Tie arī ir tie paši, kas apsūdz tevi.

-    Tu saproti, ka viņš, visticamāk, ir miris? Tomasam li­kās dīvaini, ka Čaks runā tā, it kā nebūtu noticis nekas īpašs. Pēc tevis izklausās, ka šis vienkārši devies atvaļinājumā.

Čaks apcerīgi paskatījās uz Tomasu. Es nedomāju, ka viņš ir miris.

-    Ko? Kur tad viņš ir? Vai tad mēs ar Minjo neesam vie­nīgie, kam izdevies izdzīvot naktī Labirintā?

-     Tieši to jau es saku. Manuprāt, Gallija drauģeļi noslē­puši viņu kaut kur tepat Klajumā. Viņš ir idiots tas tiesa, bet ne jau tik stulbs, lai paliktu laukā pa nakti. Tā kā tu.

Tomass papurināja galvu. Varbūt viņš darīja to tieši tā­pēc. Lai pierādītu, ka neesmu vienīgais, kas to spēj. Tas zellis taču ienīst mani… Tomass saminstinājās. Ienīda.

-    Kāda atšķirība? Čaks vienaldzīgi paraustīja plecus, it kā viņi strīdētos par to, ko ēst brokastīs. Ja Gallijs ir miris, jūs dro­ši vien agrāk vai vēlāk viņu atradīsiet. Tas ir, viņa līķi. Ja ne, švalim sagribēsies ēst un viņš izlīdīs uz vakariņām. Man viss viens.

Tomass pacēla savu šķīvi un aiznesa līdz letei. Es vēlos tikai vienu normālu dienu vienu dienu, lai mierīgi atpūstos…

-    Tādā gadījumā tava vēlēšanās ir piepildījusies, no aiz­mugures atskanēja kāda balss.

Tomass pagriezās un ieraudzīja Ņūtu, kurš smīnēdams stāvēja virtuves durvīs. Vecākā zēna smaids Tomasam uzreiz lika sajusties labāk tā, it kā pasaulē atkal viss būtu nostājies savās vietās.

Nāc šurp, cietumniek, Ņūts teica. Varēsi veselu die­nu mierīgi atpūsties Tuptūzī. Ejam, Čakijs tev vēlāk atnesīs pusdienas.

Tomass paklausīgi sekoja Ņūtam laukā pa durvīm. Pēk­šņi viena diena cietumā izklausījās pavisam rožaini. Vesela diena sēdēšanai uz vietas un nekā nedarīšanai.

Taču Tomass saprata, ka drīzāk Gallijs atnesīs viņam zie­du pušķi, nekā paies vesela diena, nenotiekot nekam nepa­rastam.

30. NODAĻA

t

Tuptūzis atradās neuzkrītošā vietā starp Mājokli un Kla­juma ziemeļu sienu aiz bieziem, ērkšķainiem krūmiem, ku­rus veselu mūžību neviens nebija apcirpis. Tas bija liels neap­strādāta betona klucis ar vienu šauru, aizrestotu lodziņu un koka durvīm, kas bija aizšautas ar draudīgu, kā no viduslai­kiem nākušu sarūsējušu dzelzs bultu.

Ņūts izvilka no kabatas atslēgu un, atvēris durvis, ar žes­tu aicināja Tomasu doties iekšā. Tur ir tikai viens krēsls un nav pilnīgi nekā ko darīt. Lūdzu!

Tomass pārkāpa slieksnim un pie sevis novaidējās, ierau­dzījis vienīgo mēbeli telpā neglītu, šķību ķebli, kam vie­na kāja bija krietni īsāka par pārējām visticamāk, tīšuprāt. Tuptūzī nebija pat pēļa.

Izklaidējies, Ņūts atvadījās un aizvēra durvis. Tomass pagriezās, lai nopētītu savu pagaidu dzīvesvietu, un dzirdēja, kā smagā bulta aiz viņa muguras aizšaujas, atslēgai noskrapstot slēdzenē. Ņūta seja parādījās pie mazā neiestiklotā loga. Tāda ir cena par noteikumu pārkāpšanu, viņš teica, caur restēm skatīdamies uz Tomasu. Tavā gadījumā pavisam niecīga. Protams, tu esi malacis, Tomij, ka izglābi dažas dzī­vības, bet saproti pareizi…

-    Jā, es zinu. Kārtība.

Ņūts pasmaidīja. Tev nav ne vainas, švali. Neuztver to personīgi draugi vai ne, bet visam jānotiek pēc noteiku­miem, citādi mēs aiziesim bojā. Padomā par to, kamēr sēdēsi te un blenzīsi uz sienām.

To pateicis, zēns aizgāja.

Pagāja pirmā stunda, un kā žurkas pa durvjapakšu To­masam piezagās garlaicība. Otrās stundas beigās viņam jau gribējās dauzīt pieri pret sienu. Vēl pēc divām stundām To­mass sāka apsvērt domu, ka vakariņas ar Galliju un bēdnešiem būtu krietni patīkamāka izklaide par sēdēšanu šajā stul­bajā ūķī. Lai īsinātu laiku, viņš pūlējās atsaukt atmiņā kaut ko no savas pagātnes, bet visi centieni bija veltīgi un izgaroja aizmirstības miglā, tā arī neieguvuši konkrētu formu.