Par laimi, ap divpadsmitiem ieradās Čaks ar pusdienām un deva viņam iespēju atpūsties no savām domām. Caur logu pasniedzis Tomasam pāris ceptas vistas gabalus un glāzi ūdens, zeņķis ķērās pie savas ierastās nodarbes runāšanas.
- Klajumā viss pamazām atgriežas ierastajās sliedēs, viņš paziņoja. Skrējēji ir prom Labirintā, pārējie strādā kā vienmēr izskatās, ka kaut kā tomēr izdzīvosim. No Gallija vēl nav ne miņas Ņūts pavēlēja skrējējiem uz karstām pēdām jozt atpakaļ gadījumā, ja tie atrod viņa līķi. Ā, un vēl Albijs ir augšā no gultas un jau staigā apkārt. Izskatās normāli. Ņūts ir varen priecīgs, ka viņam vairs nav jātēlo lielais priekšnieks.
Izdzirdējis Albija vārdu, Tomass acumirklī aizmirsa par ēdienu. Atmiņā atausa vakardienas aina ar raustīšanos gultā un sevis žņaugšanu. Tad viņš atcerējās, ka neviens taču nezināja, ko Albijs bija teicis pirms lēkmes, kad Ņūts viņus atstāja divatā. Tas gan nenozīmēja, ka vadonis arī turpmāk to paturēs pie sevis, jo īpaši tagad, kad bija izveseļojies un runāja ar citiem.
Čaks turpināja spriedelēt, pavisam negaidīti uzsākot citu tēmu: Tomas, vecīt, man galvā ir pilnīga putra. Tas ir tik jocīgi it kā skumt un ilgoties pēc mājām, bet nezināt, kādas tās mājas ir un kur īsti es vēlos atgriezties, saproti? Es zinu tikai to, ka negribu būt šeit. Gribu atgriezties pie savas ģimenes, lai kur tā arī būtu. Visvairāk es gribu atcerēties.
Tomass bija mazliet pārsteigts. Čaks pirmoreiz bija pateicis kaut ko tik dziļu un patiesu. Es tevi saprotu, viņš nomurmināja.
Čaks bija pārāk īss, lai viņa acis būtu saskatāmas caur logu, bet Tomasam nebija grūti iztēloties, ka, izrunājot nākamos vārdus, tās piepildās ar dziļām skumjām, varbūt pat asarām: Agrāk es raudāju. Katru nakti.
Domas par Albiju pagaisa. Ja?
- Jā, kā mazs bēbis, kas vēl slapina autiņos. Gandrīz līdz tai dienai, kad ieradies tu. Tad es laikam pieradu pie šīs vietas. Sāku uztvert Klajumu kā mājas, pat ja mēs aizvadām katru dienu, cenšoties tikt prom.
- Es kopš ierašanās esmu raudājis tikai vienreiz, bet tas notika pēc tam, kad gandrīz tiku apēsts dzīvs. Laikam jau esmu galīgi sekls un nejūtīgs tips. Tomass diez vai atzītos, ja Čaks nebūtu pirmais izkratījis viņam savu sirdi.
- Tu raudāji? Čaks vaicāja. Labirintā?
- Jā. Kad pēdējais bēdnesis nogāzās no Kraujas, es sakņupu un šņukstēju tik ilgi, ka sāka sāpēt rīkle un plaušas. Tomass pat pārāk labi atcerējās šo epizodi. Vienā mirklī visa pasaule sabruka pār mani. Toties pēc tam es sajutos daudz labāk tāpēc nevajag kaunēties par raudāšanu. Nekad.
- Raudāšana tiešām palīdz, vai ne? Jocīgi, ka tā.
Pāris minūtes pagāja klusumā. Tomass saprata, ka vēlas, lai Čaks vēl tik drīz neietu prom.
- Klau, Tomas? zeņķis ievaicājās.
-Nu?
- Kā tev liekas vai man ir vecāki? īsti vecāki?
Tomass iesmējās, galvenokārt, lai atgaiņātu skumjas, ko
uzvēdīja Čaka jautājums. Skaidrs, ka ir, švali. Vai man tev jāpaskaidro, kā rodas bērni? Viņam iesāpējās sirds zēns apjauta, ka arī pats reiz uzklausījis šādu lekciju tikai nespēja atcerēties, no kā lūpām tā nāca.
Ne jau to es gribēju teikt, Čaks atbildēja; viņa balsi nebija ne miņas no ierastās jautrības, tā bija drūma un klusa. Vairākums sadzelto Pārvēršanas laikā atceras tik briesmīgas lietas, ka nemaz negrib par tām stāstīt, tāpēc es stipri šaubos, vai mūs mājās gaida kaut kas labs. Tavuprāt, tiešām ir iespējams, ka man kaut kur pasaulē ir mamma un tētis, kuriem manis pietrūkst? Un, ja ir, vai ari viņi pa naktīm raud?
Tomass ar izbrīnu konstatēja, ka arī viņa acīs ir sariesušās asaras. Pēc ierašanās Klajumā notikumi bija attīstījušies tik drudžainā tempā, ka viņš ne reizi nebija uztvēris tās iemītniekus kā īstus cilvēkus ar īstām ģimenēm, kuras varbūt ilgojas pēc saviem bērniem un gaida atgriežamies mājās. Dīvaini, bet Tomass pat par sevi nebija domājis šādā kontekstā tikai par to, kur un kāpēc nokļuvis, kas ieslodzījis viņus šajā vietā un kā no tās aizbēgt.
Tomass juta līdzi Čakam un pirmoreiz saniknojās tik ļoti, ka gribēja kādu nogalināt. Zeņķim vēl būtu jāiet skolā, jādzīvo mājās un jāspēlējas ar kaimiņu bērniem. Čaks bija pelnījis mīlošu un gādīgu ģimeni mammu, kas katru vakaru liktu viņam iet dušā, tēti, kas palīdzētu izpildīt mājasdarbus…
Tomass no visas sirds ienīda cilvēkus, kas atrāvuši šo nabaga nevainīgo zēnu no viņa tuviniekiem. Tomass pat nezināja, ka ir iespējams just tik spēcīgu naidu. Viņš vēlējās, kaut tie nelieši mirtu mokpilnā nāvē. Viņš vēlējās, kaut Čaks būtu laimīgs.
Bet laime bija izsvītrota no viņu dzīvēm. Tāpat kā mīlestība.
- Klausies, Čak, Tomass ierunājās un uz mirkli apklusa, lai savaldītu aizlūzt draudošo balsi. Es nešaubos, ka tev ir vecāki. Es zinu, ka ir. Varbūt tas izklausās briesmīgi, bet varu derēt, ka tava mamma pašlaik sēž tavā istabā, apkampusi tavu spilvenu, un skatās pa logu uz pasauli, kas nolaupījusi viņai tevi. Un, jā, varu derēt, ka viņa raud. Skaļi. Aizpampušām acīm un puņķainu degunu. Pa īstam, no visas sirds raud.
Čaks neko neteica, bet Tomasam šķita, ka viņš sadzirdēja klusu šņukstu.
- Nepadodies, Čak. Mēs visu atrisināsim un izkļūsim no šejienes, apsolu. Es tagad esmu skrējējs un zvēru pie savas dzīvības, ka nogādāšu tevi atpakaļ tai tavā istabā, lai tava mamma var beigt raudāt. Tomass to domāja nopietni. Viņa sirdī kvēloja dedzīga apņemšanās.
- Ceru, ka tev ir taisnība, Čaks atbildēja drebošā balsī, uz atvadām parādīja logā paceltu īkšķi un devās prom.
Tomass piecēlās un sāka nemierīgi soļot turp un atpakaļ pa mazo telpu, pilns apņēmības turēt doto solījumu. Es zvēru, Čak, viņš čukstēja pats sev. Es zvēru, ka nogādāšu tevi mājās.
31. nodaĻa
Uzreiz pēc tam, kad Klajuma vārti, smagajām akmens sienām rībot un dārdot, bija aizvērusies uz nakti, par pamatīgu pārsteigumu Tomasam viņu atbrīvot ieradās neviens cits kā Albijs. Slēdzenē noskrapstēja atslēga, noklaudzēja dzelzs aizbīdnis, un Tuptūža durvis atvērās.
- Nu ko, švali, vēl dzīvs? vaicāja Albijs. Viņš izskatījās krietni labāk nekā vakardien tik ļoti, ka Tomass izbrīnā nespēja novērst skatienu. Vadoņa āda bija atguvusi savu dabisko krāsu, no acīm bija pazudis sārtais asinsvadu tīklojums; šķita, ka pēdējo divdesmit četru stundu laikā viņš pieņēmies svarā vismaz par pieciem kilogramiem.
Albijs pamanīja Tomasa izbolītās acis. Sasodīts, puis, uz ko tu lūri?
Tomass papurināja galvu, it kā tikko būtu atjēdzies no transa. Zēna prāts atsāka drudžaini darboties, cenšoties uzminēt, cik daudz Albijs atceras, ko zina un ko grasās viņam teikt. Ē-es? Neko, tāpat vien. Tu gan trakoti ātri atkopies! Vai tagad jūties labi?
- Labāk nekā jebkad, Albijs demonstratīvi salieca labo roku elkonī, rādīdams savus bicepsus. Nāc nu laukā.
Tomass paklausīja un centās nemirkšķināt, lai neizrādītu uztraukumu.
Albijs aizvēra Tuptūža durvis, aizslēdza tās un pagriezās pret Tomasu. Ja godīgi, tie ir salti meli. Es jūtos kā divreiz atgremots bēdneša klunkšķis.
- Vakar tā arī izskatījies. Albijs uzmeta Tomasam niknu skatienu, un tas, cerēdams, ka nav nopietni aizkaitinājis vadoni, steigšus piemetināja: Bet šodien gan izskaties kā no jauna piedzimis, goda vārds.