32. NODAĻA
r
Minjo pamodināja Tomasu pirms saullēkta, ar kabatas lukturīti aicinādams sekot sev līdzi uz Mājokli. Tomass bez grūtībām nokratīja rīta miegainumu, vēlēdamies pēc iespējas ātrāk apgūt skrējēju prasmes. Izlīdis no segapakšas, viņš sekoja savam uzraugam, lavierējot starp mauriņā gulošajiem klajumniekiem par to, ka tie ir dzīvi, liecināja tikai šur tur dzirdami reti krācieni. Lēni austošā rīta gaisma pamazām iekrāsoja apkārtni tumši zilos toņos un pusēnās. Kaut kur Asinsnamā iedziedājās gailis. Tomasam vēl nekad Klajums nebija šķitis tik mierīgs.
Viņi nogriezās ap Mājokļa tālāko stūri, kur Minjo izvilka no kabatas atslēgu un atslēdza sienas padziļinājumā noslēptas šķības durvis, aiz kurām atradās neliels pieliekamais kambaris. Tomass nevarēja vien sagaidīt, kad ieraudzīs, kas tajā atrodas. Krustām šķērsām zibošajā Minjo lukturīša gaismā viņš saskatīja virves, ķēdes un visvisādus krāmus. Beidzot staru kūlis apstājās pie atvērtas kastes, kas bija līdz augšai pilna ar sporta apaviem. Tomass gandrīz iesmējās. Viņš bija cerējis uz kaut ko neparastāku.
- Tā te ir viena no galvenajām lietām, ko mums piegādā Radītāji, Minjo paziņoja. Vismaz skrējējiem noteikti. Kastē regulāri ir jaunas nodilušo vietā. Bez labiem apaviem mūsu pēdas izskatītos pēc Marsa virsmas. Viņš noliecās un sāka rakņāties kaudzē. Kāds ir tavs izmērs?
- Izmērs? Tomass mirkli padomāja. Es… nezinu. Likās jocīgi, ka viņš nespēj atcerēties tik vienkāršu lietu. Tomass pieliecās, lai novilktu vienu no kurpēm, kas bija viņam kājās jau kopš ierašanās Klajumā, un ieskatījās tajā. Četrdesmit sestais.
- Jēziņ, švali, tev gan ir lielas kājas! Bet izskatās, ka man tomēr būs kaut kas tev. Minjo iztaisnoja muguru, turēdams rokās spīdīgu, sudraba krāsas nagleņu pāri. Vecīt, ar šitām milzenēm taču var doties smaiļot!
- Baigi smalkās. Tomass paņēma skrienamās kurpes un izgāja no pieliekamā, lai tās uzlaikotu. Minjo paķēra vēl šādas tādas mantas no kambara plauktiem un sekoja viņam.
- Tādi ir tikai skrējējiem un uzraugiem. Pirms Tomass paspēja pacelt galvu, viņa klēpī iekrita plastmasas rokaspulkstenis. Tas bija melns un ļoti vienkāršs, elektroniskā ciparnīca rādīja tikai laiku un neko citu. Liec virsū un nekad neņem to nost. No tā var būt atkarīga tava dzīvība.
Tomass priecājās par pulksteni. Līdz šim gan viņam bija pieticis ar sauli un ēnām, lai noteiktu aptuveno laiku, bet skrējējiem noteikti bija jābūt punktuālākiem. Viņš aplika pulksteni ap plaukstas locītavu un atkal pievērsās jauno apavu pielaikošanai.
- Te būs mugursoma, pudeles ūdenim, pusdienu iepakojums, daži šorti un T-krekli, vēl šis tas. Minjo piebikstīja Tomasam un tas paskatījās augšup. Uzrauga rokās bija vairākas elastīgas, no balta spīdīga materiāla darinātas apakšbikses. Šīs te skaistules mēs saucam par skrējējapenēm. Ērtas un neberž.
- Neberž?
- Nu, pats saproti… Tur.
- Aha, sapratu. Tomass savāca apakšbikses un pārējo inventāru. Izskatās, ka jūs visu esat pamatīgi pārdomājuši.
- Nūja. Gandrīz divus gadus katru dienu skrienot no rīta līdz vakaram, ar laiku saproti, kas ir nepieciešams, un to tad arī pasūti. Minjo sāka krāmēt savu mugursomu.
- Kā? Tomass izbrīnīti paskatījās uz viņu. Tu gribi teikt, ka ir iespējams pasūtīt lietas? Šķita dīvaini, ka zēnu ieslodzītāji būtu tik izpalīdzīgi.
- Protams. Vienkārši jāiemet Kastē zīmīte un darīts. Tas gan nenozīmē, ka viņi atsūta visu, ko prasām. Reizēm dabūjam, reizēm paliekam bešā.
- Karti esat prasījuši?
Minjo iesmējās. Jā, šito jau mēģinājām. Pasūtījām arī televizoru, bet nekā. Acīmredzot tas nav viņu interesēs rādīt mums, cik dzīve ir lieliska, ja nav jādzīvo nolādētā Labirintā.
Tomasu gan māca šaubas par to, ka dzīve mājās ir tik jauka. Galu galā, kādai gan jābūt pasaulei, kurā iespējams tā rīkoties ar bērniem? Šī doma viņu pārsteidza šķita, ka tās avots ir viņa patiesās atmiņas. Kā malduguns tā uzplaiksnīja apziņas tumsā un tūlīt pazuda. Papurinājis galvu, Tomass pabeidza šņorēt jaunās naglenes, piecēlās kājās, paskraidīja pa apli un palēkāja uz vietas, lai izmēģinātu tās. Ir labu labās. Esmu gatavs skriet.
Minjo, kurš vēl aizvien ņēmās ap savu mugursomu, nicinoši palūkojās uz Tomasu. Tu izskaties pēc idiota, kas ieņēmis galvā, ka ir balerīna. Kā tu domā iztikt bez brokastīm? Pusdienām? Ūdens? Ieročiem?
Tomass pārtrauca dīdīties un sastinga uz vietas. Ieročiem?
Ieročiem. Minjo piecēlās un devās atpakaļ uz pieliekamo. Nāc, es tev parādīšu.
Tomass sekoja uzraugam iekšā mazajā kambari un noraudzījās, kā tas atvelk pāris kastes no tālākās sienas. Zem tām atradās nelielas lūkas durvis. Minjo tās atvēra, un skatienam atklājās koka kāpnes, kas veda lejup tumsā. Mēs glabājam ieročus pagrabā, lai pie tiem netiktu tādi švaļi kā Gallijs. Nāc šurp.
Minjo kāpa pirmais. Kāpnēm čīkstot zem katra soļa, viņi pieveica kādu duci pakāpienu, līdz kājas atdūrās pret cietu klona grīdu. Pagraba vēsais gaiss bija atsvaidzinošs par spīti putekļiem un spēcīgajai pelējuma smakai. Tomass gan neko neredzēja, iekams Minjo, parāvis aiz aukliņas, neieslēdza vienīgo spuldzi telpā.
Pagrabs bija plašāks, nekā viņš bija gaidījis, gandrīz desmit kvadrātmetrus liels. Gar tā sienām atradās plaukti un vairāki masīvi koka galdi. Viss no augšas līdz apakšai bija pārbāzts un nokrauts ar dažnedažādiem atbaidoša paskata rīkiem. Koka iesmi, metāla durkļi, lieli stiepļu sieta fragmenti tādi paši, no kādiem bija darināts vistu sprosts, dzeloņstiepļu rituļi, zāģi, naži, zobeni. Viena siena bija pilnībā veltīta lokšaušanas piederumiem no koka darinātiem lokiem, bultām, rezerves stiegrām. Ieraugot tos, Tomass acumirklī atcerējās gadījumu Miroņmežā, kad Albijs sašāva Benu.
- Ej tu nost… Tomass izbrīnīts novilka, balsij strauji noslāpstot šaurajā telpā. Kādam gan nolūkam klajumniekiem vajadzēja tik daudz ieroču? No sākuma viņš sabijās, bet tad atvieglots pamanīja, ka lielāko daļu no tiem klāj bieza putekļu kārta.
- Mēs maz ko no tā izmantojam, teica Minjo. Bet drošs paliek drošs. Parasti līdzi ņemam tikai pāris nažus.
Viņš pamāja ar galvu uz lielu koka lādi, kas stāvēja istabas stūrī; tās vāks bija atvērts un atsliets pret sienu. Iekšā līdz pašai augšai bija pa roku galam samesti dažādas formas un izmēru naži.
Tomass uzdrīkstējās cerēt, ka vairākums klajumnieku nezina par šo telpu. Vai tas nav bīstami glabāt tik daudz ieroču? viņš vaicāja. Ja nu Bens būtu te iegriezies tieši pirms tam, kad sajuka prātā un uzbruka man?
Minjo izvilka no kabatas atslēgu saišķi un pažvadzināja rokā. Tikai dažiem veiksminiekiem ir šāds te komplektiņš.
- Bet tik un tā…
- Beidz krist uz nerviem un izvēlies sev pārīti! Skaties, lai tie būtu labi asi. Pēc tam iesim brokastot un sagādāsim sev pusdienas līdzņemšanai. Pirms došanās Labirintā es gribu vēl nedaudz uzkavēties Karšu telpā.
Tomass uztvēra šo ziņu ar sajūsmu mīklainais bunkurs Klajuma vidū nodarbināja viņa ziņkāri jau kopš dienas, kad zēns pirmoreiz redzēja tajā nozūdam skrējējus. Viņš izvēlējās īsu, spīdīgu dunci ar gumijas rokturi un vēl vienu ar garu melnu asmeni. Tomēr sākotnējais entuziasms bija nedaudz noplacis. Tomass ļoti labi zināja, kādas briesmas draud Labirintā, taču viņš vienalga nevēlējās domāt par to, kā šos ieročus nāktos pielietot.
Pēc pusstundas, paēduši un sakravājuši mugursomas, zēni stāvēja pie masīvajām Karšu telpas durvīm. Tomass nepacietīgi gaidīja, kad viņi beidzot dosies iekšā. Tikmēr rīts bija sācies pilnā sparā un visapkārt rosījās klajumnieki, gatavojoties jaunajai dienai. Gaisā vēdīja grauzdētas cūkgaļas aromāts Cepetim un viņa komandai bija darba pilnas rokas, lai pabarotu vairākus dučus kurkstošu vēderu. Minjo atslēdza durvis un sāka griezt apaļo rokturi, līdz iekšpusē kaut kas skaļi noklaudzēja. Viņš pavilka durvis uz sevi, un ar smagu metālisku čīkstu tās atvērās.