Tomass piekrītoši pamāja. Tāda attieksme viņam patika. Lai cik bezcerīga arī liktos situācija, padošanās visu padarītu vēl ļaunāku.
Minjo izvilka no lādes pāris pēdējo dienu kartes. Kā jau teicu, mēs salīdzinām dienas ar dienām, nedēļas ar nedēļām, mēnešus ar mēnešiem, viņš skaidroja, pāršķirstot tās. Katrs skrējējs atbild par sava sektora kartēm. Ja godīgi, mēs vēl neko neesam noskaidrojuši. Un, ja pavisam godīgi mēs pat nezinām, kas mums jāmeklē. Tas ir reāli stulbi, vecīt. Patiešām. Stulbi.
- Bet mēs nedrīkstam padoties, Tomass piebilda lietišķā tonī, vēlēdamies paust savu atbalstu tam, ko Minjo bija teicis pirms brīža. Vārdu mēs viņš izrunāja bez domāšanas un saprata, ka nu jau droši var uzskatīt sevi par pilntiesīgu klajumnieku.
- Tieši tā, brāl. Nedrīkstam. Minjo rūpīgi nolika kartes atpakaļ vietās, aizvēra lādi un piecēlās. Labi. Tagad gan mums jāsarauj, jo drusku pazaudējām laiku šeit. Pirmās pāris dienas tu vienkārši skriesi kopā ar mani. Esi gatavs?
Tomass juta, kā ap kuņģi sažņaudzas nemiera cilpa. Tas brīdis bija klāt viņi tūlīt skries Labirintā, pa īstam, vairs nekādas runāšanas un domāšanas. Ē… laikam.
- Nekādus laikam! Esi vai neesi?
Tomass paskatījās uz Minjo un steigšus savilka tikpat apņēmīgu grimasi. Esmu.
- Nu, tad aiziet! Paskraidīsim.
33. NODAĻA
i
Tomass sekoja Minjo, kurš pa Rietumu vārtiem ieskrēja Labirinta Astotajā sektorā un ātrā riksī devās cauri gaiteņiem, šķiet, bez domāšanas nogriežoties te pa labi, te pa kreisi un ne uz mirkli neapstājoties. Agrā rīta gaismai piemita savdabīgs dzidrums, kas lika visam efejām, ieplaisājušajām sienām, koridoru akmens grīdām izskatīties trauslam un nereālam. Lai gan līdz saules nonākšanai zenītā vēl bija vairākas stundas, par apgaismojuma trūkumu nevarēja sūdzēties. Tomass pēc labākās sirdsapziņas centās turēties līdzās Minjo, tomēr brīžiem viņam nācās pielikt soli, lai neatpaliktu no uzrauga.
Pēc kāda laika zēni sasniedza vertikālu taisnstūra izgriezumu garā sienā, kas veda uz ziemeļiem un izskatījās pēc durvju ejas bez durvīm. Minjo neapstājoties izskrēja tam cauri.
Šie ir vārti no Astotā vidējā kreisā sektora uz Pirmo kreiso augšējo. Kā jau teicu, to atrašanās vieta nemainās, bet ceļš šurp var nedaudz atšķirties atkarībā no sienu pārvietošanās.
Tomass sekoja uzraugam, pārsteigts par to, ka ir jau aizelsies. Viņš cerēja, ka tās ir tikai satraukuma sekas un elpošana drīz izlīdzināsies.
Viņi pagriezās pa labi un skrēja līdz gara koridora beigām, izlaižot dažus kreisos pagriezienus. Kad zēni bija sasnieguši gaiteņa galu, Minjo samazināja ātrumu, gandrīz pāriedams soļos, un, pastiepis roku aiz muguras, no somas sānu kabatas izvilka bloknotu un zīmuli. Viņš ātri kaut ko pierakstīja, tad nolika visu atpakaļ, ne bridi nepārtraucot kustību. Tas atmodināja Tomasa ziņkāri, bet Minjo atbildēja, pirms viņš bija paspējis uzdot jautājumu.
- Es paļaujos… galvenokārt uz atmiņu, smagi dvešot, teica uzraugs; arī viņa balsī beidzot bija manāmas noguruma pazīmes. Bet apmēram pēc katra piektā pagrieziena šo to pierakstu, lai vēlāk būtu vieglāk atcerēties. Pārsvarā tikai to, kas mainījies kopš vakardienas. Tādējādi es varu izmantot iepriekšējās dienas karti, lai uzzīmētu šodienas. Vieglāk par vieglu, vecīt.
Tomass bija ieintriģēts. Minjo tiešām lika tam izklausīties pavisam vienkārši.
Pēc neilga brīža zēni sasniedza krustojumu. Viņiem bija trīs iespējas, kā turpināt ceļu, bet Minjo nevilcinādamies nogriezās gaitenī pa labi. To darot, zēns izvilka no kabatas vienu no saviem nažiem un veikli no sienas nošņāpa ap metru garu efejas stīgu. Viņš nometa to zemē un turpināja skriet.
- Drupačas? Tomass vaicāja, piepeši atminoties vecum veco pasaku. Šie savādie pagātnes iespaidu atplaiksnījumi viņu jau sen vairs nepārsteidza.
- Aha, drupačas, Minjo attrauca. Es esmu Ansītis,
tu Grietina.
>
Viņi skrēja tālāk, sekojot Labirinta līkločiem, reizēm izvēloties labo, reizēm kreiso virzienu. Pēc katra pagrieziena Minjo nošķēla un atstāja aiz sevis metru garu liānas fragmentu. Tomasu pārsteidza uzrauga izveicība, viņš to paveica, pat nesamazinādams ātrumu. Labi, pēc brīža Minjo teica, nu jau elpodams smagāk. Tagad tava kārta.
- Ko? Tomass bija iedomājies, ka viņam pirmajā dienā būs tikai jāskrien un jāskatās.
- Nogriez liānu. Tev jāiemācās to darīt neapstājoties. Atpakaļceļā mēs tās parasti aizmetam vai pasperam malā.
Tomass priecājās par savu jauno pienākumu vairāk nekā bija gaidījis, lai gan pagāja kāds laiciņš, līdz iemanījās to darīt bez aizķeršanās. Pēc pirmajām pāris reizēm zēnam bija krietni jāpasteidzas, lai panāktu Minjo, un vienu reizi viņš pamanījās iegriezt pirkstā. Taču jau ar desmito mēģinājumu Tomass spēja to paveikt gandrīz tikpat ātri kā vecākais skrējējs.
Viņi turpināja skriet. Pēc kāda laika Tomass nemācēja pateikt, cik ilga, bet, pēc viņa aprēķiniem, Astotajā sektorā bija noskrieti apmēram pieci kilometri, Minjo palēnināja tempu un pamazām pārgāja soļos, līdz apstājās pavisam. Pauze! viņš paziņoja un, nosviedis no pleciem mugursomu, izvilka no tās ābolu un ūdens pudeli.
Tomass nebija mudināms un sekoja Minjo piemēram. Viņš kāri rija malku pēc malka, ļaujot vēsajam šķidrumam veldzēt izkaltušo rīkli.
- Lēnāk, dumiķi! iesmilkstējās Minjo. Pataupi kaut ko ari vēlākam laikam.
Tomass mitējās dzert, ar baudu dziļi ieelpoja un skaļi atraugājās, juzdamies pārsteidzoši atspirdzis. Viņš nokodās no sava ābola. Nezināma iemesla dēļ domas atgriezās pie dienas, kad Minjo ar Albiju bija devušies aplūkot beigto bēdnesi, dienas, kad viss sagāja klunkšķī.
- Tu tā ari neesi man stāstījis, kas todien notika ar Albiju. Kāpēc viņš bija knapi dzīvs? Es saprotu, ka bēdnesis pamodās, bet kā tieši viss notika?
Minjo jau bija uzmetis mugursomu atpakaļ plecos un izskatījās gatavs turpināt ceļu. Nu, tas maitas gabals nebija beigts. Albijs kā pēdējais pālis pabikstīja to ar kāju, un negantnieks atdzīvojās, izšāva dzeloņus un pārripoja viņam pāri ar visu savu resno rumpi. Bet ar to bēdnesi kaut kas tomēr nebija kārtībā, jo tas neuzbruka kā parasti. Izskatījās, ka tas drīzāk cenšas tikt projām un nabaga Albijs vienkārši gadījies tam ceļā.
- Tu gribi teikt, ka tas bēga no jums? Tomasam bija grūti tam noticēt pēc tā, ko bija pieredzējis pirms pāris naktīm.
- Nezinu, laikam. Minjo paraustīja plecus. Varbūt tam vajadzēja uzlādēt baterijas vai kaut ko tādu.
- Kas ar to varēja būt noticis? Varbūt tu pamanīji kādu ievainojumu vai defektu? Tomass pats nezināja, kādu atbildi meklē, bet bija pārliecināts, ka notikušajā ir atrodams kāds svarīgs pavediens vai vismaz kaut kas, ko no tā visa varētu mācīties.
Minjo mazu bridi padomāja. Nē. Stulbais lops vienkārši izskatījās miris. Nekustīgs kā vaska lelle. Un tad pēkšņi ņēma un atdzīvojās.
Tomasa prātā ņudzēja tik daudz jautājumu un minējumu, ka viņš pat nezināja, ar ko sākt. Mani tikai interesē, uz kurieni tas devās. Tevi ne? Kur bēdneši paliek pa dienu? Viņš mirkli paklusēja. Vai jums nekad nav ienācis prātā izsekot tos?
Bļāviens, tev tiešām ir pašnāvnieciskas tieksmes! Aiziet, mums vairs nav laika. Minjo pagriezās un metās skriešus.