Rupeklis neko neteica, pāris sekundes nekustīgi vērās Tomasā, tad pakratīja galvu. Zini, ko? Tev taisnība, Tomij. Man nevajadzētu tik ļauni izturēties pret jauniņajiem. Kāp vien augšā. Nešaubos, ka Albijs un Ņūts tevi apskaidros… Nopietni, kāp augšā. Es atvainojos.
Viņš viegli uzsita Tomasam pa plecu, pakāpās soli atpakaļ un ar žestu norādīja uz kāpnēm. Taču Tomass nojauta, ka puisim kaut kas ir aiz ādas. Daļējs atmiņas zudums vēl nenozīmē, ka esi kļuvis par pilnīgu idiotu.
- Kā tevi sauc? Tomass pavaicāja, lai nedaudz novilcinātu laiku, pirms izlemt, vai klausīt aizdomīgajam uzaicinājumam.
- Gallijs. Un netici tam, ko saka pārējie. Es te patiesībā esmu vadonis, nevis tie divi jefiņi augšā. Es. Vari mani saukt par Kapteini Galliju, ja vēlies. Zēns pirmoreiz pasmaidīja; viņa zobi izskatījās tikpat atbaidoši kā deguns. Divi vai trīs no tiem nebija savās vietās, un no pārējiem neviens ne tuvu neizskatījās balts. Tomass saoda Gallija elpu, un tā uzjundīja kādu pretīgu, tomēr netveramu atmiņu, no kuras vēderā viss sagriezās kājām gaisā.
- Labi, Tomass teica. Zellis bija viņu tā nokaitinājis, ka gribējās kliegt un sist tam pa seju. Klausos, Kapteini Gallij! viņš uzspēlēti salutēja un sajuta adrenalīna pieplūdumu asinīs, zinādams, ka tikko pārkāpis robežu.
Šur un tur kāds iesmējās. Gallijs nosarcis pavērās apkārt, tad atkal pievērsa Tomasam naidā sarauktās uzacis un kroplīgo degunu.
- Kāp augšā, viņš teica. Un nerādies vairs man acīs, jefiņ. Gallijs, nenolaizdams skatienu no Tomasa, vēlreiz norādīja uz kāpnēm.
- Labi. Tomass vēlreiz pārlaida acis telpai, juzdamies reizē apjucis, nokaunējies un dusmīgs. Sejā sakāpa karstums.
Neviens pat nepakustējās, lai atturētu viņu, izņemot Čaku, kurš stāvēja pie ārdurvīm un norūpējies purināja galvu.
- Nedari to, viņš teica. Tu esi jauniņais. Tu nedrīksti tur iet.
- Ej, ej, Gallijs nošņācās. Droši.
Tomass nožēloja, ka vispār ienācis namā, bet, no otras puses, viņš tiešām vēlējās runāt ar Ņūtu.
Zēns sāka kāpt: zem katra soļa pakāpieni čīkstēja un krakšķēja. Viņš labprātāk būtu apstājies un griezies atpakaļ aiz bailēm izkrist cauri vecajiem dēļiem, bet došanās augšup bija vienīgais veids, kā tikt prom no neērtās situācijas lejā. Viņš turpināja kāpt, saraudamies pie katra neomulīgā krakšķa. Kāpnes sasniedza mazu paplašinājumu, tad pagriezās pa kreisi un veda uz margām norobežotu gaiteni, gar kuru atradās vairākas istabas. Gaisma spīdēja tikai pa vienu durvjapakšu.
- Pārvēršana! Gallijs no apakšas uzkliedza. Ceru, ka tev patiks, šmurguli!
Gluži kā kūdīšanas iedrošināts, Tomass apņēmīgi piegāja pie apgaismotajām durvīm, nelikdamies ne zinis par čīkstošajiem grīdas dēļiem un smiekliem, kas nāca no pirmā stāva, nelikdamies ne zinis par neizprotamajiem vārdiem un biedējošajām sajūtām, ko tie izraisīja. Viņš pagrieza apsūbējušo misiņa rokturi un atvēra durvis.
Telpā Ņūts un Albijs bija noliekušies pāri gultā gulošam augumam.
Tomass pastiepās uz priekšu, lai saskatītu saceltā trača cēloni, bet, ieraudzījis pacienta stāvokli, no šausmām gandrīz pārakmeņojās. Viņam bija jānopūlas, lai noturētu kaklā sakāpušo nelabumu.
Tomass neskatījās ilgi tikai pāris sekundes, bet ar to pietika visam atlikušajam mūžam. Gultā agonijā locījās bāls, puskails, nedabiski izkropļots zēna ķermenis. Pār visu viņa augumu pletās pietūkuši, resnām virvēm līdzīgi, slimīgi zaļu vēnu mezgli. Ādu klāja tumši sārti nobrāzumi, asiņojošas brūces un piebrieduši strutu pūžņi. Kad Albijs pielēca kājās, ar augumu aizsegdams skatu, bet ne vaidus un kliedzienus, šaušalīgā aina jau bija paspējusi iespiesties Tomasa apziņā. Albijs nekavējoties izgrūda zēnu no istabas un aizcirta aiz sevis durvis.
- Ko tu te dari, zaļknābi!? viņš kliedza, acīm liesmojot, un dusmās saknieba lūpas.
Tomasu pārņēma vājums. Es… ē… šo to gribēju noskaidrot, viņš nomurmināja, bet vairs nespēja vārdos ielikt spēku viņš bija iekšēji padevies. Kas bija noticis ar to zēnu? Tomass atspiedās pret margām un ar acīm ieurbās grīdā, nezinot, kā rīkoties tālāk.
- Tūlīt pat lasies projām no šejienes! Albijs pavēlēja. Čaks tev palīdzēs. Ja vēl redzēšu tevi pirms rītdienas rīta, aiznākamo tu dzīvs nesagaidīsi. Pats ar savām rokām nometīšu tevi no Kraujas! Saprati?
Tomass jutās pazemots un iebiedēts. Viņam šķita, ka nupat sarāvies līdz mazas žurkas izmēram. Nesakot ne vārda, zēns paspraucās garām Albijam un, cik ātri vien uzdrīkstējās, metās lejup pa čīkstošajiem pakāpieniem. Nelikdamies ne zinis par sev pievērstajiem skatieniem, jo īpaši Gallija, viņš satvēra Čaku aiz piedurknes un izvilka līdzi laukā pa durvīm.
Tomass ienīda šos cilvēkus. Ienīda viņus visus. Izņemot
> >
Čaku.
- Ved mani prom no viņiem, Tomass lūdza, sapratis, ka Čaks varētu būt viņa vienīgais draugs pasaulē.
- Sarunāts! Čaks atbildēja tik sparīgi, it kā priecātos, ka beidzot ir kādam noderīgs. Bet vispirms mums jādabū tev kaut kas ēdams no Cepeša.
- Šaubos, vai spēšu vēl savā mūžā kaut ko ieēst. Ne jau pēc tā, ko viņš nupat bija redzējis…
- Gan jau spēsi, atteica Čaks un pamāja ar galvu. Tiekamies pēc desmit minūtēm pie tā paša koka, kur pirms tam.
Tomass atvieglots uzgrieza mājai muguru un devās atpakaļ uz minētā koka pusi. Tikai īsu brīdi pieredzējis dzīvi šeit, viņš jau vēlējās, kaut tā ātrāk beigtos. Par visu vairāk viņš alka atcerēties kaut ko no savas pagātnes. Vienalga, ko. Mammu, tēti, draugu, skolu, vaļasprieku. Meiteni.
Viņš vairākas reizes spēcīgi samirkšķināja acis, lai atbrīvotos no graustā redzētā skata.
Pārvēršana. Tā to bija nodēvējis Gallijs.
Lai gan nebija auksts, Tomasam pārskrēja drebuļi.
4. NODAĻA
r
Tomass gaidīja Čaku, atspiedies pret koka stumbru. Viņš vēlreiz pārlaida acis murgainajai vietai, kam, šķiet, bija lemts kļūt par viņa jaunajām mājām. Sienu mestās ēnas bija ievērojami pastiepušās un jau rāpās augšup pa efejām klātajām akmens virsmām pretējā pagalma pusē.
Vismaz pēc tā bija iespējams noteikt debespuses spokainā koka ēka kluknēja Klajuma ziemeļrietumu stūrī. Blakus tai uz dienvidrietumiem pletās aizvien dziļāk ēnā slīgstošais koku puduris. Fermas teritorija, kur vēl rosījās daži strādnieki, aizņēma visu ziemeļaustrumu ceturtdaļu. Dienvidaustrumu stūrī blēja, māva un kladzināja kustoņi.
Precīzi pašā pagalma vidū rēgojās vēl aizvien vaļējā Kastes lūka, it kā aicinādama Tomasu lēkt tajā iekšā un doties atpakaļ. Blakus tai, kādus desmit metrus uz dienvidiem atradās zems, no raupjiem betona bluķiem būvēts bunkurs bez logiem. Vienīgo ieeju tajā nodrošināja draudīgas dzelzs durvis ar lielu, apaļu ratveida rokturi tādu pašu kā zemūdenēs. Par spīti nupat namā redzētajam Tomass nesaprata, ko jūt stiprāk ziņkāri par to, kas atrodas bunkurā, vai bailes to noskaidrot.
Viņš tik tikko bija pievērsies četrām stāvajām atverēm Klajuma sienās, kad ieradās Čaks ar pāris sviestmaizēm, āboliem un divām ūdens krūzītēm rokās. Tomass negaidīti sajuta atvieglojumu viņš tomēr nebija pavisam viens.
- Cepetis diez ko nepriecājās par iebrukumu viņa virtuvē pirms vakariņām, Čaks teica, apsēzdamies pie koka un ar žestu aicinādams Tomasu sekot viņa piemēram. Tomass paklausīja, paķēra sviestmaizi, taču kādu brīdi vilcinājās. Acu priekšā atkal parādījās nupat mājā redzētais drausmīgais