Nemaz negaidot Tomasa reakciju un neredzot, kā šausmās iepletās viņa acis, Minjo metās virzienā, kurā bija redzējis nozūdam bēdnesi. Tomass sekoja, neklausīdams instinktiem, kas lika viņam darīt tieši pretējo.
Zēni aizskrēja līdz gaiteņa galam, nogriezās pa kreisi, pēc tam pa labi. Pie katra pagrieziena viņi samazināja ātrumu, lai Minjo varētu paglūnēt ap stūri, pirms turpināt ceļu. Katru reizi viņš atčukstēja Tomasam, ka redzējis bēdneša pakaļgalu pazūdam aiz nākamā pagrieziena. Tādā garā viņi turpināja izsekot radījumu vēl desmit minūtes, līdz sasniedza garo koridoru, kas veda uz Krauju un nedzīvajām debesīm, kas pletās aiz tās. Bēdnesis traucās tām tieši pretī.
Minjo apstājās tik strauji, ka Tomass gandrīz uzskrēja viņam virsū. Zēns sastinga uz vietas un apstulbis vēroja, kā bēdnesis, durkļiem urbjoties zemē, pieripo Kraujas malai un ieveļas pelēkajā bezdibenī, pazūdot no redzesloka kā ēna, kuru aprijusi cita ēna.
35. NODAĻA
!
- Tas visu izskaidro, teica Minjo. Tomass stāvēja blakus uzraugam Kraujas malā un vērās pelēkajā tukšumā, kas pletās viņu priekšā. Ne pa kreisi, ne pa labi, ne augšā, ne uz leju cik tālu vien acis sniedzās, nekur nekas nebija redzams. Nekas, izņemot tukšumu.
- Ko izskaidro? Tomass vaicāja.
- Šī ir jau trešā reize, kad mēs to redzam. Kaut kam te ir jābūt.
- Jā. Tomass saprata, ko Minjo ar to domā, bet tik un tā gaidīja paskaidrojumu.
- Arī beigtais bēdnesis, ko toreiz atradu, aizbēga šajā virzienā, un pēc tam es vairs neredzēju to atgriežamies Labirintā. Un tad vēl tie četri, kurus pārmānījām pāri malai.
- Pārmānījām? Tomass pārvaicāja. Varbūt tā mums
tikai šķita.
>
Minjo domīgi paskatījās uz viņu. Hmm… lai nu kā, tagad vēl šis. Viņš parādīja uz bezdibeni. Šaubu nav kaut kādā veidā bēdneši pa šejieni tiek laukā no Labirinta. Izskatās pēc burvestības, bet to pašu var teikt arī par saules pazušanu.
- Ja bēdneši te tiek laukā, Tomass piebilda, turpinot Minjo domu gaitu, tad arī mēs to varam. Viņa sirdī iekvēlojās cerība.
- Atkal tu ar savām pašnāvnieciskajām tieksmēm! Minjo iesmējās. Tiešām tā ilgojies apciemot bēdnešus? Ieskriet uz tēju un sviestmaizēm?
Tomass sadrūma. Tev ir kāda labāka doma?
- Tikai mieru, zaļknābi. Visu pēc kārtas. Savāksim akmeņus un pamēģināsim vispirms kaut ko saprast. Tur jābūt kādai slepenai izejai.
Kopīgiem spēkiem zēni pārmeklēja visus gaiteņa kaktus un maliņas, salasot tik daudz zemē gulošu akmeņu, cik spēja atrast. Viņi papildināja krājumus, ar pirkstiem drupinādami plaisas sienās un metot šķembas uz grīdas. Savākuši vērā ņemamu kaudzi, zēni aizstūma to līdz Kraujas malai un apsēdās, pārkarot kājas pāri malai. Tomass palūkojās lejup, bet redzēja tur tikai pelēku bezgalību.
Minjo izvilka bloknotu un zīmuli un nolika sev blakus uz grīdas. Tā. Galvenais, visu kārtīgi atzīmēt. Bet turi abas acis vaļā un centies visu iegaumēt tāpat, skaidrs? Ja izeju slēpj kāda optiska ilūzija, es negribētu būt pirmā švaļa vietā, kam, lecot tur iekšā, kaut kas samisējas.
- Un pirmajam, protams, būtu jālec skrējēju uzraugam, Tomass mēģināja jokot, lai slēptu savu nemieru. Atrodoties tik tuvu neredzamajai vietai, no kuras katru mīļu brīdi varēja iznirt bēdneši, viņš svīda baiļu sviedrus. Nenāks par ļaunu pirms tam apsiet sev pamatīgu virvi.
Jā. Minjo pacēla no kaudzes akmeni. Labi. Metīsim pēc kārtas. Uz priekšu, tad atpakaļ un tā šķērsām no vienas malas līdz otrai. Ja te ir kāda maģiska izeja, cerams, tā darbojas arī ar akmeņiem tiem būtu jāpazūd.
Tomass paņēma akmeni un, rūpīgi notēmējis, aizmeta pa kreisi, tikai soli uz priekšu no vietas, kur gaiteņa siena sastapās ar Kraujas malu. Tas krita un krita aizvien tālāk, līdz pagaisa pelēkajā tukšumā.
Tagad bija Minjo kārta. Viņš mērķēja akmeni apmēram pusmetru tālāk par Tomasa sviesto. Arī tas aizlidoja dziļumā. Tomass meta nākamo, vēl pusmetru tālāk. Tad Minjo. Abi akmeņi krita, līdz pazuda no acīm. Viņi turpināja pamīšus mest katru akmeni tālāk par nākamo, līdz bija pārbaudījuši vismaz piecus metrus garu joslu uz priekšu no Kraujas malas, tad pārvietoja iedomāto līniju pusmetru pa labi un pēc tāda paša parauga atgriezās atpakaļ.
Visi akmeņi krita. Vēl viena līnija uz priekšu, viena atpakaļ. Akmeņi turpināja krist. Jau drīz viņi bija pārbaudījuši visu kreiso pusi laukumam, kas sākās ar Kraujas malu un beidzās cilvēka vai bēdneša lēcienam sasniedzamā attālumā. Ar katru nākamo metienu Tomasa saviļņojums noplaka, līdz pārvērtās milzu sarūgtinājumā.
Gribot vai negribot nācās atzīt, ka ideja bijusi stulba.
Taču nākamais Minjo mestais akmens pazuda.
Tomass tik tikko spēja noticēt savām acīm viņš nekad nebija redzējis neko tamlīdzīgu.
Minjo bija metis lielu no sienas izlauztu šķembu. Tomass to uzmanīgi vēroja, tāpat kā visus līdz šim sviestos akmeņus. Pametusi Minjo plaukstu, atlūza lidoja taisnā līnijā gandrīz pret gaiteņa vidu, tad sāka krist lejup. Un pēkšņi pazuda kā ūdenī iekritusi.
Vienu bridi tā bija redzama, bet nākamo vairs ne.
Tomass uz mirkli zaudēja valodu.
- Mēs jau agrāk esam te metuši visādu drazu, Minjo ierunājās. Kā mēs varējām to neievērot? Pirmo reizi redzu kaut ko pazūdam. Goda vārds.
Tomasa rīkle bija izkaltusi, viņš ieklepojās. Pamēģini vēlreiz. Ja nu mēs abi reizē samirkšķinājām acis?
Minjo aizsvieda vēl vienu akmeni, tēmējot uz to pašu vietu. Arī tas pazuda kā nebijis.
- Varbūt agrāk jūs neskatījāties pietiekami uzmanīgi, ieminējās Tomass. Jo liekas taču neiespējami, ka tukšā vietā kaut kas varētu pazust. Reizēm mēs nemaz necenšamies ieraudzīt to, ko uzskatām par neiespējamu.
Ar pārējiem akmeņiem zēni rūpīgi izzondēja katru sprīdi ap mīklaino vietu. Tomass bija pārsteigts izrādījās, ka laukums, kurā akmeņi pazuda aiz pelēkās miglas sienas, ir mazāks par diviem kvadrātmetriem.
- Nav brīnums, ka mēs to nepamanījām, Minjo teica, drudžaini skicējot savā bloknotā kaut ko līdzīgu kartei. Tas nav diez ko liels.
- Izskatās, ka bēdneši tur knapi var izspraukties cauri. Tomass neatrāva acis no neredzamā četrstūra gaisā, cenzdamies pēc iespējas labāk ielāgot tā izmēru, attālumu, precīzo atrašanās vietu. Pēc izlīšanas viņi droši vien atsperas pret cauruma malu un pāri tukšumam ielec Labirintā. Ja es varu tik tālu aizlēkt, tad bēdnešiem tas noteikti nesagādā nekādas grūtības.
Minjo pabeidza zīmēt un pacēla acis uz īpatnējo vietu. Bet kā tas ir iespējams, vecīt? Uz ko mēs skatāmies?
- Kā jau tu teici, tā nav burvestība. Varbūt kaut kas no tās pašas sērijas kā mūsu jaunās griestu dekorācijas. Kaut kāda optiska ilūzija vai hologramma, aiz kuras noslēpta izeja. Šī vieta ir baigi jocīga. Un sasodīti interesanta, Tomasam nācās atzīt. Viņam trakoti kārojās uzzināt, kādi mehānismi un tehnoloģijas to visu darbina.
- Jocīga gan. Ejam. Minjo iestenējās, piecēlās kājās un uzmeta plecos mugursomu. Jāpaspēj izpētīt no Labirinta tik daudz, cik vien iespējams. Pieļauju, ka mainījušās ir ne tikai debesis. Vakarā par šo pastāstīsim Albijam un Ņūtam. Nezinu, kā tas var noderēt, bet vismaz tagad mēs zinām, no kurienes tie draņķi nāk.
- Un kur paliek, Tomass piebilda, uzmetot pēdējo skatienu slēptajai ejai. Bēdnešu caurumā.